Kultūrdeva

Hermanis, Barišņikovs, Helikopters - šīs nedēļas karstākie vārdi kultūrā

Kultūrdeva

Alvis Hermanis par pārmaiņām Latvijas teātros

Alvis Hermanis par izrādi «Baltais helikopters»

Alvis Hermanis: Man vajag troļļot skatītājus, liet benzīnu ugunskurā

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Alvis Hermanis šobrīd vienlaikus strādā pie trīs jauniestudējumiem. Tie kopā veido zināmu triptihu, kurā pētīts un reflektēts par pārmaiņu laiku, kādā šodien dzīvojam. Režisoram svarīgākais – skatītājam nevis nodot vēstījumu, bet provocēt domāšanu.

ĪSUMĀ:

Teātris nav nekas cits, kā spēlēšanās ar robežām

21. novembrī pirmizrādi piedzīvos “Baltais helikopters”. Izrādes sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par katoļu baznīcas pāvesta Benedikta XVI noslēpumaino atkāpšanos no amata.

Kādēļ šis noslēpums pamudinājis režisoru ne tikai veidot izrādi, bet arī pašam uzrakstīt lugu par Benediktu XVI?

“Sāksim ar to, ka katoļu baznīca skaitliski joprojām ir vislielākā organizētā institūcija uz zemeslodes. Tur ir gandrīz pusotra miljarda cilvēku kopumā visās pasaules draudzēs,” skaidro Hermanis un piebilst: “Lai tas kādam patīk vai nepatīk, bet katoļu baznīca faktiski ir arī Eiropas šūpulis.”

Viņš secina, ka katoļu baznīca ir pārāk nozīmīga, lai to ignorētu. Tāpēc īpaši būtisks šķitis gadījums, kad pirmo reizi 600 gadu vēsturē pāvests dzīves laikā atkāpies no amata.

Hermanis uzsver – publiski atkāpšanas pamatota ar pāvesta veselības stāvokli, tomēr daudzi, kuru skaitā ir arī pats režisors, nespējot tam noticēt.

Tāpēc Hermanis uzsācis vienpersonisku “vēstures izpētes komisiju” un pavadījis vairākus gadus kā detektīvs.

“Sāku ar internetu, ātri sapratu, ka internetam šajā sakarā vispār nevar uzticēties. Tad es sāku lasīt – arī tādas grāmatas, ko grāmatnīcās nepārdod. Protams, tikos ar cilvēkiem. Pietuvinātiem cilvēkiem, to skaitā arī augstu stāvošiem priesteriem, kas tajā laikā strādāja Vatikānā. Arī ar politiķiem, kas bija vēstnieki Vatikānā, jo Vatikāns, kā zināms, ir atsevišķa valsts.”

Pētījumu laikā Hermanis sapratis, ka iespējamo iemeslu, kāpēc Benedikts XVI atkāpās, ir ārkārtīgi daudz, turklāt tie visi ir vienlīdz ticami.

Režisors atzīst: “Es pat neesmu pārliecināts, ka viņš atkāpās. Ļoti iespējams, ka viņu piespieda aiziet.”

Taču neko vairāk Hermanis neatklāj un norāda – par to tad arī sarakstīta luga.

Kaut lugas sižets ir vēsturiski specifisks, tomēr tajā ir kaut kas vispārējs un vienlaikus dziļi personisks – personisku un intīmu šķautni darbā ielicis ne tikai pats Hermanis, bet arī katrs no aktieriem.

Pāvestu izrādē atveido baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs. Pāvesta sekretāra lomā iejūtas  Kaspars Znotiņš, un Guna Zariņa spēlē Māsu Tabianu.

“Kad es rakstīju to lugu, es kaut kādā ziņā identificējos pats, tā luga ir kaut kādā ziņā par mani, un arī Miša to lomu spēlē, it kā tas ir par viņu. Jo tā, protams, ir tāda universāla lieta – jo mēs pāvestu apskatām visā viņa dzīves garumā. Un, kā es saku, – jaunībā visi normāli cilvēki ir revolucionāri un vecumā viņi ir konservatīvi.

Es pats arī – no vienas puses esmu tik ultramoderns, kāds vien var būt, kurš nodarbojas ar teātri. Jo teātris jau nav nekas cits, kā vien spēlēšanās ar robežām un robežu pārkāpšana.

Bet no otras puses, protams, manī arvien vairāk ar gadiem nāk kaut kādas sajūtas un pārliecības, ko pilnīgi noteikti var apzīmēt ar konservatīvismu. Un tad es esmu tāds sajaukums no abām pusēm.”

Mēs nenodarbojamies ar vēstījumiem

Līdz pašiem pamatiem izpētot doto tēmu, tapa arī pagājušās sezonas izrāde “Vēstures izpētes komisija”, kuru ārzemju ekspertu komisija nesen atzinusi par labāko no “Spēlmaņu nakts” izrāžu skatē iekļautajām. Pēc šī atzinuma Hermanis savā “Instagram” kontā pauda, ka tā ir, viņaprāt, svarīgākā izrāde, ko radījis Latvijā, un ka tā ir godīgākais, ko šobrīd var pateikt par Latviju un latviešiem. Tomēr daļa skatītāju uzskata, ka izrāde nebūt neatsedz visu, kas saistīts ar izrādes tēmu – čekas maisiem –, un ka tā, ar grotesku un ironiju, atsedz tikai nepilnu ainu.

Hermanis uzsver, cik būtiski viņam ir veidot tieši neviennozīmīgas izrādes, kurās “katrs skatītājs ir spiests piedalīties” un pats veidot un “montēt” savu redzējumu.

“Mūsu teātris, mēs nenodarbojamies ar vēstījumiem,” norāda režisors.

“Man vajag troļļot skatītājus, troļļot problēmas un idejas, liet benzīnu ugunskurā. Cilvēkiem ir jādomā, viņus vajag kaut kā provocēt uz domāšanu.”

Tāpēc Hermaņa atbilde uz kritiku, kas skatītājam rodas pret kādu viņa izrādi, ņem vērā dažādo interpretāciju līdzāspastāvēšanu: “Nu, kā cilvēks galvā ir samontējis, tā arī ir.”

Savu darba metodi – dziļos pētījumus Hermanis pamato:

“Mani jau teātris neinteresē, mani interesē dzīve. Teātris ir kā instruments, kā es varu kaut ko pastāstīt vai izpētīt par to dzīvi. [..]

Es vairs tā īpaši nesasprindzinos, lai kādam patiktu, es drīzāk gribu kaut ko pateikt. Cilvēkiem var tas nepatikt – ļoti labi. Bet es gribu pateikt kaut ko. Teātris ir līdzeklis, lai kaut ko pateiktu.”

Teātra direktoru "mafija" un vecais triks ar duncīti mugurā

23. novembrī Dailes teātrī notiks “Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonija. Kā zināms, no Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amata rudenī bija spiests atkāpties Dž. Dž. Džilindžers un atkāpies arī teātra direktors Andris Vītols, kurš gan turpina darbu, līdz viņa amatā stāsies jaunais direktors.

Alvis Hermanis ir publiski izteicies, ka pašreiz Latvijā teātru mākslinieciskā vadītāja institūcija ir apdraudēta.

“Mani mulsināja tas, ka pāris mēnešu laikā bija visriņķī intervijas, kur latviešu teātra direktoru mafija visu laiku kaut kā kūda, ka mākslinieciskā vadītāja postenis ir vecmodīgs, novecojis, tāds padomju laiku postenis,” saka režisors.

Viņš uzsver – šāds amats joprojām ir Austrumeiropas, Krievijas un arī Vācijas teātros, un vēlēšanās no tā atbrīvoties ir Latvijas teātru izdomājums.

“Direktoru mafija Latvijā ir vienkārši kaut kā ļoti maigi, pamazām un lēnām tikuši vaļā no mākslinieciskajiem vadītājiem visos teātros.

Ja kultūras ministrs gribētu kaut ko labu izdarīt latviešu teātriem, tad viņam vajadzētu piespiest katru direktoru pieņemt darbā māksliniecisko vadītāju šobrīd,” uzskata Hermanis.

Hermanis uzsver – gadījumos, kad direktori vada teātrus, cieš gan aktieri, gan skatītāji.

Tomēr vairākos Latvijas teātros joprojām strādā mākslinieciskais vadītājs, piemēram Daugavpils teātrī un Rīgas Krievu teātrī. Alvis Hermanis gan iebilst:

“Krievu teātrī es tā nebūtu pārliecināts, jo es saprotu, ka tas cilvēks vispār Maskavā dzīvo pārsvarā. Es to par māksliniecisko vadītāju vēl neuztveru.”

Savukārt par Dailes teātra situāciju Hermanis komentē: “Tādā veidā, kā viņi no Džilindžera tika vaļā, tā sakot, vecais triks ar duncīti mugurā – tas, protams, neko labu neliecina.”

Vai Alvis Hermanis šajā situācijā arī pats jūtas apdraudēts?

“Valmieras teātra direktore mūsu teātrī kādreiz par kurjeru strādāja, Dailes teātra direktors bija vienkārši skatuves strādnieks, Nacionālā teātra direktors vienkārši no televīzijas žurnālistiem nāk, un tādā garā. Tie nav teātra cilvēki.

Viņiem, protams, ir drusku tā kā neērti, ka viņi šobrīd vada teātrus arī mākslinieciskā ziņā. Līdz ar to tas, ka pēdējo divu mēnešu laikā visās intervijās sāka stāstīt, ka to posteni vajag vienkārši likvidēt – protams, ka tas viņiem atbrīvotu rokas, viņi tā kā “legalizētos”," pauž Hermanis.

Kā norāda Hermanis – viņu par māksliniecisko vadītāju iecēla 30 gadu vecumā.

“Un es domāju, ka tas ir pēdējais brīdis, lai sāktu, jo visi tie režisori, kuriem tagad ir jau 40 gadi – viņi jau ir par vecu, lai vadītu teātrus. Es tiešām tā domāju.

Man liekas, ka teātris jādod tādam kā Klāvs Mellis tagad. Kuram riktīgi ir tā autentiskā enerģija, lai sāktu kaut ko jaunu.”

Pat režisora Elmāra Seņkova nesen jaundibināto trupu Hermanis vērtē kā pārāk racionālu lēmumu: “Jauns cilvēks, kas grib vadīt teātri, nedrīkst tādās kategorijās domāt. Viņam jānāk kā tankam, kā spridzeklim. Tikai tāds cilvēks var uzraut augšā trupu un visus pārliecināt par savu vīziju, un bliezt uz priekšu. Un tāds arī Džilis bija, kad viņš sāka.”

Hermanis atzīst – ir arī otra vecuma robeža: “Ir kaut kāds vecums režisoriem, kad viņi sāk reproducēties. Un tad arī, pēc teātra vēstures, ir tikai viens paņēmiens, kā tam pretoties: uzņemt jaunus aktierus – tas ir kaut kādā ziņā vampīrims – ar viņu jaunajām asinīm.”

Svaigās asinis

Ar šādām jaunajām asinīm arī tieši šobrīd Jaunajā Rīgas teātrī top divas izrādes. Tajās spēlēs topošie aktieri – Latvijas Kultūras akadēmijas studenti.

“Bītlu jaunais albums” ir izrāde par biorobotiem, savukārt izrāde “Svaigās asinis” veltīta brīnumbērnam Elizabetei Holmsai.

Kopā visas trīs Hermaņa jaunākās izrādes veido triptihu, refleksiju par pārmaiņu laiku, kurā dzīvojam.

Izrādē “Bītlu jaunais albums” galvenais varonis ir biorobots. Hermanis uzsver – jaunais mesija, kura kļūdas koeficients līdzinās nullei un arī ētiskie uzstādījumi ir perfekti.

Bet izrāde “Svaigās asinis” atspoguļos Silīcija ieleju, kura ar savu apsēstību ar progresu aizgājusi tik tālu, ka līdzinās sektai.

Alvis Hermanis atzīst, ka nevēlas lieku topošo aktieru publicitāti, jo viņi vēl ir tikai “skolnieki”. Aktieri viņi būs pēc divarpus gadiem, kad tiks pabeigtas studijas. Režisors nevēlas, lai viņi kļūtu par mediju svaigo “gaļu”, ko visi var patērēt. Kamēr viņi mācās, intervijas nav nepieciešamas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti