Kultūršoks

Kultūršoks: «Kas glābs ikonisko restorānu «Sēnīte» no bojāejas? »

Kultūršoks

Kultūršoks: «Ilgtermiņa nāves spriedums lībiešiem?»

Kultūršoks: «Quo vadis, Dailes teātris?»

«Kultūršoks»: Kurš uzņemsies atbildību par Dailes teātri?

Pēc tam, kad oktobra sākumā trupas spiediena rezultātā no amata atkāpās Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers, teātra direktors Andris Vītols solīja divu nedēļu laikā piedāvāt jaunu teātra mākslinieciskās vadības modeli. Taču tas neizdevās, un pagājušajā nedēļā par atkāpšanos paziņoja arī Vītols. Nākamnedēļ plānots izziņot konkursu uz teātra direktora amatu. Līdz šim tikai Dailes teātra aktieris Juris Žagaris paudis, ka izvērtēs iespējas piedalīties konkursā.

ĪSUMĀ:

Dailes teātrī nav vienota redzējuma par mākslinieciskās padomes funkcijām

Iemesli, kāpēc Dailes teātra direktoram Vītolam neizdevās izveidot solīto jauno māksliniecisko padomi, liek domāt, ka kolektīvā nav gatavības uzņemties atbildību par teātra nākotni.

Andris Vītols stāsta, ka pie lēmuma atkāpties no amata nonācis, kad redzējis, ka neizdodas izveidot māksliniecisko padomi. Divas nedēļas, ko Vītols pavadījis, mēģinot izveidot padomi, atklājušas, ka teātrī nav vienota redzējuma par to, kā padomei jāstrādā.

“Ja sākumā bija pārliecība, ka viņi ir vienoti, un redzējums, ka šis mākslinieciskais redzējums, kāds bija pirms tam, ir nepareizs, un ir jaunais redzējums, tad tomēr tāds vienots nebija. Pārsvarā visas šīs sarunas bija vairāk par personālijām, līdz ar to nolēmu, ka šis,

vēl radikālāks solis, meklējot jaunu valdes locekli, būtu viens no risinājumiem, jo tas dotu laiku visiem nomierināties,” atklāj Vītols.

Andris Vītols

Dailes teātra aktieris Juris Žagars sniedz ieskatu mākslinieciskās padomes veidošanas šķēršļos:

“Direktors mēģina savākt māksliniecisko padomi, kas būtu darba spējīga un lemt spējīga. Tā ir pareiza attīstība, ka mākslinieciskā padome spriež ne tikai par māksliniecisko vīziju, bet uzņemas atbildību arī par teātra finansiālajām saistībām.

Man liekas, šajā brīdī parādījās plaisa starp to, ko daļa no mākslinieciskās padomes gribētu – kādus jautājumus lemt un no kādiem gribētu izvairīties.”

Juris Žagars tomēr atklāj, ka ticis runāts ar atsevišķiem kandidātiem un nosauca trīs, kas bija piekrituši strādāt padomē – pats Juris Žagars, Artūrs Dīcis un Jans van der Boss.

Nākamnedēļ izsludinās konkursu uz teātra direktora amatu

“Slavenais Smiļģa lāsts, tas, protams, ir tāds ļoti liels teatrālisms, bet es zināmā mērā varētu piekrist, – ja kādreiz bijusi tāda liela personība, tad vēl šī kolektīvā atmiņa dzīvo. Līdz ar to mēs šeit gaidām tādu personību, kas atnāks un atrisinās mūsu jautājumus,” bilst Vītols.

Kultūras ministrija plāno jau nākamnedēļ izsludināt konkursu uz Dailes teātra direktora amatu. Labākajā gadījumā konkursa rezultāti varētu būt zināmi gada nogalē. Jaunā teātra direktora izaicinājumi būs ne tikai izvēlēties Dailes teātrim jaunu māksliniecisko nišu, bet arī atrast kopīgu valodu ar trupu.

Teātra zinātniece Edīte Tišheizere uzskata, ka direktora amatā jāstājas tikpat spēcīgam vizionāram “kāds savulaik bija Andrejs Žagars operai.”

“Tā latiņa ir jāliek ļoti augstu, nepaceļami augstu. Tad pārlēksim pāri galvai. Bet, ja liksim pārlecamu latiņu, tad turpat pie zemes būsim. Tur ir vajadzīgs kāds spēcīgs vizionārs.”

Taču, kur šādu cilvēku meklēt, Tišheizere nezina teikt.

Vai Dailes teātrim jāatgriežas pie Smiļģa tradīcijām?

Šajās nedēļās publiski daudz locīts Smiļģa vārds – ne tikai saistībā ar viņa it kā pausto nolādējumu, proti: “ja nav manis, lai nav arī teātra”, bet arī piesaucot nepieciešamību atgriezties pie Smiļģa tradīcijām.

2. oktobrī intervijā pēc tikšanās ar kultūras ministru Nauri Puntuli (Nacionālā apvienība) Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa sacīja: “Mēs esam gatavi sagaidīt kādu līderi, kurš saprot un zina Smiļģa tradīcijas, un kurš šīs Smiļģa tradīcijas ir gatavs turpināt.”

Edīte Tišheizere

Taču Edīte Tišheizere uz šādu Smiļģa tradīciju piesaukšanu raugās skeptiski:

“Tradīcijas un teātris ir tik nosacītas lietas. Ko mēs vairs zinām par Smiļģa teātri? Es varu izpētīt, mēs varam sarakstīt disertāciju disertācijas, tās, vienalga, būs mūsu teorijas. Es esmu redzējusi vienu Smiļģa izrādi "Spēlēju, dancoju”, kad tā jau gāja 20 gadus. Vai es varu teikt, ka nojaušu, kas ir Smiļģa teātris? Tā ir mana vīzija, mana iedoma par to.”

Arī Juris Žagars atzīst: “Attiecībā uz teātra estētiku, uz mākslinieciskajiem kritērijiem un vērtībām, es baidos, ka Smiļģa teātris vairs nav šodienas teātris.”

Dailes teātrī vienmēr valdījuši spēcīgi aktieri – zvaigznes

Tišheizere norāda uz Dailes teātra attīstības paradoksu: “Dailes teātris, kas radās kā ļoti spēcīgs režijas teātris, galu galā ir kļuvis par ļoti spēcīgu aktieru – zvaigžņu teātri. Tas jau ir kaut kas pilnīgi cits!”

Tikmēr Nacionālā teātra direktora palīgs Ojārs Rubenis uzskata, ka Dailes teātris vienmēr bijis zvaigžņu teātris.

“Tur bijusi Lilita Bērziņa, tad Vija Artmane, tad Lilita Ozoliņa, Rēzija Kalniņa, tagad Ilze Ķuzule un tā tālāk,” uzskaita Rubenis. Viņš arī atzīst, ka zvaigžņu daba situāciju sarežģī:

“Ziedonim ir forša epifānija – "krīti, kamēr tu spīdi" par zvaigznēm. Zvaigznes nekad negrib krist, grib līdz pēdējam dzīvot, un tā ir milzīga problēma.”

Rubenis atklāj arī, ko darītu, ja tas būtu viņa uzdevums – šobrīd veidot Dailes teātri: “Es visus atlaistu no darba.

Es taisītu reorganizāciju un pieņemtu par jaunu darbā. Uz pilnīgi citiem nosacījumiem, uz citu attieksmi, citu domāšanu un citu atbildības sajūtu.”

Rubenis uzsver, ka Dailes teātra aktieriem jāuzņemas atbildība par to, ko ir pateikuši un izdarījuši, un jāspēj piedāvāt jaunu risinājumu.

“Tā ir arī atbildība nogāzt kādu cilvēku, nogāzt cilvēkus, kuri ir par viņiem rūpējušies, viņiem ir jāuzņemas atbildība,” uzskata Rubenis.

Cik liela ir iespēja, ka Ojārs Rubenis kandidēs? Viņš šādu iespēju kategoriski noraida.

“Nav tādas iespējas! Tāda iespēja nepastāv, es to nedarīšu. Tāpēc, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Es nejūtu, ka es to vairs varu izdarīt. Un tas ir arī ētikas jautājums. Es mīlu šo [Nacionālo] teātri, ko esmu 12 gadus vadījis. Nē, nē un nē. Un bez koķetērijas, tiešām nē,” saka Rubenis.

Ojārs Rubenis

Juris Žagars izvērtēs iespējas piedalīties konkursā

Šobrīd tikai Juris Žagars ir publiski atzinis, ka izvērtēs iespējas piedalīties konkursā.

“Pirmkārt, ir jautājums nevis, vai es gribu izskatīt šādu iespēju, bet vai es varu neizskatīt šādu iespēju,” stāsta Žagars.

Viņš uzskata – tā kā bijis viens no tiem 34 aktieriem, kas parakstījis neuzticības izteikšanas vēstuli Dž. Dž. Džilindžeram, tas viņam uzliek zināmu pienākumu mēģināt pieteikties konkursā.

“Es neslēpšu, ka biju domājis pēc diviem gadiem, iespējams, pārtraukt aktiera karjeru un domāt par darbu kultūras menedžmentā. Un, ja tajā brīdī Andris Vītols nebūtu pieteicies uz jaunu konkursu, es biju apsvēris šādu iespēju. Tagad šī situācija ir atnākusi strauji un pēkšņi; ja godīgi, es vēl neesmu gatavs simtprocentīgi pateikt. Nevis tāpēc, ka negribu, bet tāpēc, ka konkurss vēl nav izsludināts, nolikums nav skaidrs,” stāsta Žagars.

Taču Juris Žagars jau šobrīd ir noslogots – viņš ir aktieris, vada gan privāto biznesu, gan koncertzāli “Cēsis”. Viņš atzīst – ja kļūtu par Dailes teātra direktoru, nāktos atteikties no visa pārējā:

“Protams, no tā visa ir jāatsakās. Tas kuģis ir liels, un darbs šeit jāiegulda milzīgs.”

Juris Žagars

Jaunajam direktoram būs jārisina Lielās zāles problēma

Kā zināms, Juris Žagars vasarā aktīvi virzīja priekšlikumu pārveidot Dailes teātri par multikulturālu centru, teātra lielo zāli pārbūvējot par koncertzāli.

Žagars atklāj, ka šis priekšlikums vairs nešķiet aktuāls, jo “Kultūras ministrija ļoti nopietni strādā pie privātās un publiskās partnerības projekta.”

Tomēr Žagars arī piebilst, ka “Dailes teātra pārbūve par koncertzāli šajā brīdī nav aktuāla. Tikmēr, kamēr visas iespējas ar jaunu nacionālo akustisko koncertzāli nebūs pilnīgi un galīgi izsmeltas.”

Ko iesākt ar Dailes teātra Lielo zāli, būs viens no teātra jaunā vadītāja izaicinājumiem. 

“Pilnīgi noteikti ir jādomā, ko darīt ar Lielo zāli, kā pārbūvēt. Dailes teātrim pilnīgi noteikti ir nepieciešama moderna “black-box” skatuve, kas, starp citu, arī bija arhitektei [Martai] Staņai iecerēta. Un tad, pēc tam domāt, ko darām ar Lielo zāli.

Mana pārliecība, ja zāle pārbūvē, tā jāpārbūvē multifunkcionāla.

Tā, lai tur var spēlēt teātri – lielās formas izrādes, arī mūziklus, bet pie zināmām transformācijām tā būtu arī koncertvieta. Bet mēs runājam par ideālo variantu kaut kad tālā nākotnē,” spriež Žagars.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti