Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā vienu no lieliskākajiem mūsu laika aktieriem gan kino, gan teātrī, Vili Daudziņu. Sveiks!
Vilis Daudziņš: Sveika!
Tu šo raidījumu sāki ar Slavoja Žižeka citātu, kas tas bija par citātu?
Burvīgs citāts, kas bija palicis ārpus kadra, jo savāktais materiāls bija ļoti liels, kad veidojām izrādi [Jaunā Rīgas teātra izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis"]. Tur bija brīnumdaudz pērļu, un arī šī, manuprāt, ir ļoti jauka, kad jautā viņam, vai viņam patīk sports, un viņš saka – pie mums, Slovēnijā, ir kalnu slēpošana, bet man ir metafiziska problēma ar šo sporta veidu, es nesaprotu, kāpēc jākāpj kalnā, lai pēc tam šļūktu lejā, es labāk palieku un lasu grāmatas.
Kā ir ar tevi? Tu arī labāk paliec un lasi grāmatas?
Es kāpju augšā. Ja vien man kāds kalns gadās pa rokai.
4. novembrī Dzintaru koncertzālē ļoti intriģējošs uzvedums Sigvarda Kļavas muzikālajā vadībā – izrādē "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis", kur jūs kopā ar Jāni Šipkēvicu izstāstīsiet par šo šogad 140. jubileju svinošo mūsu grafiķi un lietišķās mākslas meistaru. Kāds būs šis uzvedums? Vai tu tur iemiesosies Ansī Cīrulī, vai tas būs savādāk?
Gandrīz vai tā, gandrīz, mēs abi divi ar Jāni būsim Ansis Cīrulis – tāds vai citādāks, mazliet pragmatiskāks vai poētiskāks. Lūk, šīs dažādās viņa dabas, lietišķā māksla kā lietišķā puse un māksla jeb garīgā puse, tās būs sadalītas šajā uzvedumā, un brīžiem tās atšķelsies un brīžiem savienosies.
Bet tu nedziedāsi?
Nē, nē, šīs spējas ar gadiem man iet mazumā un mazumā, un mazumā, jāsaka, no tā senā punkta, kad es kādreiz iestājeksāmenos mēģināju nodziedāt "Strauja, strauja upe tecēj'" ar "Aijā žūžū" melodiju.
Turpinot sarunu par vizuālās mākslas dižgaru iemiesošanu teātrī, vai tev bija nojauta, ka Latvijā jau par tik daudziem māksliniekiem ir iestudētas izrādes?
Jā, tāda nojauta man bija, dažas es esmu redzējis.
Un dažās esi piedalījies.
Jā, man šķiet, tas ir brīnišķīgi, runāt par to, kā mākslinieks rada vai mēģināt sajust to mirkli, kad ota pieskaras audeklam vai roka māliem. Tas ir ļoti īpaši. Redzi, esmu beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, un tas man laiku pa laikam ir tāds sapnis, ka es varētu kaut ko no tā, ko protu kaut nedaudz, darīt arī uz skatuves. Vienreiz man nācās kaut ko tamlīdzīgu darīt, tā bija "Jaunākā brāļa vasara", Laura Gundara izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Bet tagad, šajā uzvedumā par Cīruli, man, pateicoties Annai Heinrihsonei, būs iespēja gan ar sietspiedi, gan visādi citādi zīmēt un veidot Anša Cīruļa radīto alfabētu. Būs tiešām daudz un dažādu tehnisku uzdevumu, tā kā tas patiešām būs tāds komplicēts uzvedums priekš manis.
Par Ansi Cīruli viņa krustdēls Kārlis Cīrulis atceras, ka dzīvoklis Kāpu ielā bija kā muzejs, jo tur viss bija paša taisīts, no durvju roktura līdz aizkariem. Visas sienas burtiski noklātas ar viņa darbiem. Tas man atgādina tavas mājas, jo tu esi praktisks vīrietis, esi pielicis roku ļoti daudziem priekšmetiem savā mājā, esi metālmākslinieks. Vai tev ir šie personīgie saskares punkti ar Ansi Cīruli?
Jā, lietišķā māksla, protams. Kad es mācījos, šis ornamentālais virziens tika uzskatīts par senilu un, tā teikt, neaktuālu, bija jau citas vēsmas no Eiropas jūtamas, kaut gan tie vēl bija padomju laiki, 80. gadi. Rīgas lietišķās mākslas vidusskola bija ļoti progresīva skola, līdz ar to tur mēģināja aizvien kaut ko jaunu radīt, kaut ko tādu, kas jau ir Eiropā vai citur pamanāms, cik nu bija pamanāms aiz dzelzs priekškara. Bet pēdējā laikā es patiešām ar lielu prieku skatos uz šiem ornamentiem.
Uz šiem slavenajiem Anša Cīruļa burtiem.
Jā, gan Madernieks, gan Cīrulis, gan Jūlijs Straume, tas patiešām ir tāds grandiozs mantojums, grandioza mūsu identitātes interpretācija lietišķajā mākslā vai grafikā.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne sižetā teica, ka viņai ir svarīgi, lai, atveidojot mākslinieku, aktieris nevis izrāda sevi, bet patiešām iedziļinās māksliniekā. Tev ir bijuši vairāki ne tikai ar tēlotājmākslu, bet arī ar dzejas mākslu saistīti personāži. Cauri visam mūžam tev līdzi ir gājis Čaks, kuru šobrīd tu joprojām atveido izrādē "Meklējot spēlmani" Jaunajā Rīgas teātrī, un arī Ojārs Vācietis Mūzikas nama "Daile" uzvedumā "Vēstule draugam" un Kārlis Veidenbaums izrādē "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi". Kā tu atrodi šo atslēgu uz personāžu, vai caur mākslu, vai tomēr personīgās dzīves kaut kādiem pieturpunktiem?
Šo to man spēj atklāt viņu dzeja, bet ļoti liels palīgs ir konteksts, vēsturiskais konteksts. Laiks, kurā ir dzīvojis šis cilvēks, jo Veidenbaums varēja uzrakstīt to, ko viņš uzrakstīja, tikai dzīvodams tajā situācijā, Krievijas Impērijā pie konkrētā cara, kuram bija ļoti skaidra tā politika, ka visādus plikadīdas no laukiem pie lielas izglītības nemaz nevajag laist. Ja viņiem ir daudz naudas, tad jā, bet citādi – nē, jo no tā aug tikai jaunie teroristi. Tāds bija Aleksandra Trešā ieskats par to, kā ir jāmācās cilvēkiem impērijā. Līdz ar to viņš bija panācis fantastisku analfabētisma līmeni visā impērijā un cerēja ar to nodrošināt kaut kādu mieru, kas viņam, protams, neizdevās.
Jā, konteksts, vēsturiskais konteksts, detaļas.
Kaut vai informācija par to, cik daudz hektāru bija Kalāčos, Veidenbauma saimniecībā, tātad cik daudz cilvēku tur vajadzēja, lai to visu apstrādātu. No tā mēs saprotam, ka šeit nav runa par kaut kādiem nabadzīgiem cilvēkiem, tādiem, kuri tiešām visu laiku tik salst un salst, aptinušies ar šallīti. Jā, protams, vecākais brālis sūtīja tam jaunākajam brālim uz Tērbatu naudu, un tās naudas vajadzēja daudz, bet tik un tā runa ir par pārtikušiem cilvēkiem, ļoti jauniem un ļoti atbildīgiem cilvēkiem. Piemēram, ja mēs runājam par Kārli Veidenbaumu, viņš visu sevi ziedo ģimenei, visu sevi ziedo Kalāču māju būvniecībai, kas varētu dot iespēju mācīties visiem viņa brāļiem un māsām, un arī pašam. Varbūt, ka tā ir leģenda, bet man ļoti patīk doma, ka viņi bija vienojušies, Kārlis ar Eduardu, ka tad, kad Eduards būs pabeidzis studijas, tad Kārlis varēs iet studēt, vienkārši tam saimniekam jānomainās mājās. Studēšana pati par sevi, zināšanu iegūšana, valodu apguve, tas ir kaut kas ļoti būtisks tā laika cilvēkiem.
Jau minējām, ka tu ne reizi vien esi atveidojis dzejniekus. Bez šaubām, viens no tādiem taviem mūža darbiem ir Ojārs Vācietis izrādē "Vēstule draugam" mūzikas namā "Daile", kur ir Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa sarakste. Imantu Ziedoni atveido tavs kolēģis Kaspars Znotiņš. Kā toreiz dzima tā doma par izrādi, kuru mēs tagad 19. novembrī redzēsim atkārtoti?
Tas bija tieši pirms 10 gadiem apaļā jubilejā. Mēs veidojām tādu dzejas programmu kopā ar Jēkabu Nīmani. Tas bija tāds uzvedums klāt pie tādas burvīgas izstādes "Dižkoki". Manuprāt, tā to sauca. Par abiem šiem lielajiem dzejniekiem, par to, kādā veidā viņi viens par otru ir izteikušies, ko viens otram rakstījuši, kāda ir bijusi tā viņu personiskā saziņa padomju laikā. Kādā veidā viņi ir ironizējuši viens par otru un padomju iekārtu. Tas viss ir tik ārkārtīgi interesanti. Tu vienkārši ieraugi ārkārtīgi asi, precīzi, stilīgi domājošus cilvēkus, kuros tev vienkārši gribas būt iekšā. Ja reiz tev ir tāda profesija – aktieris, tev vienkārši gribas ienirt, lūk, šajā ironiskajā, stilīgajā Ojārā Vācietī. Tas ir aizraujošs piedzīvojums.
Ir dīvaini apzināties, ka Ojāram Vācietim, kad viņš aizgāja, bija 50 gadi. Tik, cik man tagad, un mazliet mazāk kā tev, un tomēr viņš ir izdarījis neiedomājami daudz, viņa dzejoļi tiek citēti un "Piesaukšana" tiek atskaņota, manuprāt, visos valsts svētkos. Kas, iestudējot izrādi par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, tevī visvairāk aizķēra Ojāra Vācieša personībā?
Tas, ka viņš ir salauzts.
Tas, ka viņš ir par lielu tam rāmim, kurā dzīvo.
Protams, tur ir arī alkoholisms kā viena no izejām, kuru atrada ļoti daudzi tā laika inteliģentie cilvēki, lai kaut kādā veidā paglābtos no tā padomju murga un nespējas sevi realizēt tā, kā viņš to vēlētos. Jo rakstīt atvilktnei nav pārāk aizraujoši. Tu vari to, protams, darīt, bet tas noved pie depresijas. Reizē tāds spīts un pašironija, nemitīga pašironija, jo viņš visu to, kas ar viņu notiek, ļoti labi saprot. Tā nav tāda žēlošanās par dzīvi, viņš to saprot. Es atceros no šī uzveduma beigām, ka viņi raksta viens otram tādas Ziemassvētku kartītes, ļoti asprātīgas, un viens no vēlējumiem Ziedonim ir – "Turi ādu stingri, lai dvēsele neizkrīt. Ojārs."
Par grāmatām runājot, man šeit ir ienākusies tāda grāmatiņa, un tajā ir dažādi zīmējumi, kas atspoguļo ne vairāk, ne mazāk kā pirmos latviešu Dziesmu svētkus. Šie zīmējumi tavā grāmatā "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", kas tapa filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas laukumā, ir zīmēti ar pirkstu telefonā. Kā tu nonāci pie šāda mākslas veida?
Kā es nonācu pie pirksta telefonā? (smejas) Es pie šīs novatoriskās tehnikas biju nonācis jau pirms tam, es varbūt kādu gadu iepriekš vai varbūt vēl agrāk šad tad tur kaut ko zīmēju, aplikācijā "Notes". Dažādus Ziemassvētku apsveikumus vai vienkārši apsveikumus dzimšanas dienā, kaut ko smieklīgu. Ar to filmu sanāca tā, ka tie bija ļoti agri rīti, un man bija ļoti sarežģīts grims. Ap pieciem no rīta vai vēl agrāk Straupes pilī mani grimē, un blakus bija pusaizmigušie kolēģi, un man šķita interesanti, kā tad tas viss notiek. Lai neaizmigtu, sāku kaut ko zīmēt. Tā es uzzīmēju, kā man liek parūku. Tad es uzzīmēju pa labi sev Ančevski, uzzīmēju Buli un vēl kādus varoņus, bet tad sākās jau mana filma un mans stāsts. Vairāk par trim, četriem zīmējumiem, manuprāt, nav tādu, kas būtu saistīti ar konkrēto Martinsona filmu. Pārējais ir mana versija par to, kā varēja izskatīties Dziesmu svētki pirms 150 gadiem.
Gluži vienkārši es gribēju paspēlēties ar vārdiem un uzvārdiem, es gribēju nosaukt vārdā tos dalībniekus, kas veidoja šo pirmo lielo kopkori.
Jo mēs jau, protams, daudz ko zinām, tas ir patiešām labi reģistrēts fakts, patiešām vēsturiski ar skaitļiem, ar to, kādas balvas dabūja dažādi kori, kas bija virsdiriģenti, bet mēs nezinām, kā sauca koristus, kā sauca tos, kas dziedāja, kas radīja šo skaņu, kas turpinās jau 150 gadus. Gribējās viņus nosaukt, man gribējās viņu dzīvi, gribējās rīdziniekus, kādu vecticībnieku, kādu ebreju, kādu varas pārstāvi uzzīmēt, kāds ir viņu ieskats par šiem svētkiem.
Šajā filmā, kuru, cerams, pavasarī ieraudzīsim arī uz lielā ekrāna, tu atveido Bernhardu Dīriķi. Ko tu par šo personāžu esi sapratis?
Bernhards Dīriķis bija pats pirmais Latviešu biedrības dibinātājs un vadītājs, pirmais priekšnieks. Filma sākas ar brīdi, kad manu varu jau ir nomainījis Aināra Ančevska varonis, Baumanis, un tur ir tāds iekšējs, klasisks latviešu konflikts par to, kā pareizi darīt, kā vispār pareizi vadīt šo biedrību, kādi ir biedrības mērķi un vai vispār tāds ārprātīgs notikums kā latviešu dziedāšanas svētki šajā politiskajā situācijā ir realizējams un saprātīgs. Tas ir tas sākums, izejas punkts. Beigās šiem vīriem tā vai citādi izdodas vienam ar otru vienoties šīs lielās, fantastiskās idejas dēļ un top mūsu lielie svētki. Bernhards Dīriķis bija turīgs cilvēks, "Baltijas Vēstneša" redaktors, īpašnieks un izdevējs.
Bet diezgan konservatīvs, kā var noprast?
Piesardzīgs, es teiktu, piesardzīgs cilvēks, bet viņa ietekme, es domāju, būtu salīdzināma ar kāda liela, nacionāla medija īpašnieka ietekmi. Tāds bija Bernhards Dīriķis, jo viņš piedāvāja latviešu valodā reizi vai divreiz nedēļā avīzi, kurā latvieši latviski varēja izlasīt visu jaunāko, kas notiek Latvijā un pasaulē, un arī, teiksim, dažādus padomus, kā rīkoties tajā vai citā situācijā laukos un pilsētā.
Tāds ļoti latvisks personāžs, gaužām atšķirīgs no Anatolija, tava personāža izrādē "Fēlikss, Anatolijs un Ilona", kurš ir krievs, kurš ir Skrundas lokatora inženieris, un mēs viņu uz skatuves ieraugām brīdī, kad Skrundas lokatoru jau spridzina, viņš zaudē darbu un ir spiests strādāt kioskā. Vai, atveidojot šo personāžu, kurš ir absolūti traģikomisks, tu aizdomājies par tādu lietu, par ko šobrīd ļoti daudzi domā, par to, kā ir izdevies integrēt šos cilvēkus, kas te ir palikuši no visādiem padomju laika objektiem? Kā ir noritējis, tavuprāt, šis integrācijas process, vai tu pazīsti daudzus Anatolijus?
Nē, daudz es nepazīstu, bet es pazīstu aizvainotus cilvēkus. Man ir gadījies satikties ar tādiem, kuri ir nolēmuši vispār latviski nerunāt. Tas gan bija, vēl pirms Krievija iebruka Krimā un pirms iebruka tagad Ukrainā. Cilvēkus, kuri bija absolūti norobežojušies un pieņēmuši lēmumu, ka fiziski es te dzīvoju, bet mentāli es dzīvoju tur. Veidoju savu biznesu, bet man absolūti neinteresē tas, kas te notiek. Jā, tādi ir. Bet, zini kā, protams, ir gudri kritizēt un teikt, naturalizācijas procesam vajadzēja notikt maigāk vai iejūtīgāk, uzmanīgāk, iespējams, bet es baidos, ka notika tā, kā notika. Proti, tajā laikā nebija citas iespējas, nebija arī cita parauga. Jā, šis process, protams, ar kļūdām, manuprāt, sākās 95. gadā, kad arī mūsu izrādē ir pirmais cēliens, bet vai veiksmīgi? Droši vien, ka nē, bet man ir grūti iedomāties, kā tas citādi varētu būt bijis, jo padomju gadi latviešu sabiedrībā bija radījuši gan nepatiku, gan galēju piesardzību pret visu, kas ir krievisks. Man ir grūti iedomāties tajā laikā plašāk un atvērtāk domājošu latvieti. Jā, tādi bija, protams, bet tas bija tāds laiks.
Tāpat kā bija krievi, kas ļoti veiksmīgi integrējās mūsu arī kultūras dzīvē.
Jā, protams. Zini, kā es par to 95. gadu padomāju, ka īstenībā tas ir tāds ļoti būtisks laiks un notikums, jo ir "Bankas Baltija" sabrukšana. Es tieši šodien braucu šurp un klausījos par cilvēku ticību varai, un es domāju, ka tas bija tas pirmais ļoti būtiskais brīdis, kad cilvēki, iznākuši vēl no padomju sistēmas, zināmā mērā naivi cilvēki pēkšņi tika ļoti, ļoti smagi pievilti. Tas bija gandrīz kā tāds reliģisks akts, kā kādreiz varbūt gaidīja pasaules bojā eju 19. gadsimtā, uzvilka baltas drēbes un gaidīja, kad otrreiz atnāks Jēzus Kristus, bet neatnāk. Tāpat ar "Banku Baltija". Cilvēki tiešām ticēja, tiešām gāja strīpām un deva to naudu, kaut gan liekas absurds taču, tev piedāvā par milzīgiem procentiem, ka tūlīt tev tās naudas būs divreiz vairāk, četrreiz vairāk, un pēkšņi ir šī grandiozā vilšanās. Man šķiet, ka kopš šī 95. gada ar lielākiem vai mazākiem viļņiem turpinās šī neticība valsts varai, ka ir lietas, ko mēs paši varam izdarīt, varbūt pa kluso aploksnītē vai kā citādi, bet mēs negribam nekādu saistību ar šo varu, jo noteikti tur mūs apkrāps. Es nesaku, ka tā ir vispār, bet es baidos, ka tas bija viens no būtiskākajiem mirkļiem, kas sagrāva ticību varai.
Kā tu domā, vai tavs Anatolijs Aika Karapetjana izrādē izaug līdz mūsdienām par šo neticīgo un neintegrēto krievu, vai tomēr, kā viens skatītājs bija atzīmējis "Facebook" – Vilis Daudziņš izrādes gaitā runā ar arvien mazāku krievu akcentu? Kāds būtu tavs Anatolija ceļš uz šodienu?
Es nezinu, kur viņš šodien būtu. Man nav ne jausmas, kur viņš būtu šodien. Pieļauju, ka viņš aizvien atrastos savā interešu lokā un savā burbulī. Droši vien, nezinu.
