Tiks izrādīts īpaši jubilejai radīts uzvedums "BAL(e)TS", kura idejas un horeogrāfijas autore ir Elza Leimane. Kopā ar vairāk kā simt Rīgas Baleta skolas audzēkņiem uzstāsies viencēliena mūzikas autors Reinis Sējāns, kā arī Emīla Dārziņa mūzikas skolas un Rīgas Doma kora skolas audzēkņi. Iestudējuma kostīmus radījusi Madara Botmane, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars. Horeogrāfes asistenti Baiba Kokina, Lauma Berga, Roberts Naje un Iļja Vlasenko.
Inga Žilinska: Rīgas Baleta skola, kas Latvijā pastāv jau gandrīz tik ilgi, cik pastāv mūsu valsts, šogad svin savu 90. jubileju, kas ir visai ievērojams skaitlis. Arī ievērojams notikums, kuram esat viena no organizatorēm un arī dalībniecēm. Kā parasti norit Rīgas Baleta skolas dzimšanas dienas? Jūs esat šīs skolas absolvente, mācībspēks šobrīd gan vairs ne?
Elza Leimane: Es kā horeogrāfe visu sezonu darbojos ar skolu. Jāsaka, ka no skolas biju ļoti attālinājusies. Kaut kādā ziņā tādēļ, ka nepasniedzot gaitas tur tik bieži neizved un tu redzi tikai audzēkņus, kas piedalās izrādē. Es veidoju lielu darbu, kas ir speciāls veltījums jubilejas koncertam. Ir ieguldīts ļoti, ļoti liels darbs ar ārkārtīgi daudziem iesaistītajiem, un es ceru, ka tas izskanēs un aizkustinās.
Parasti jubilejas notiek ar audzēkņu koncertiem?
Godīgi sakot, man nesen uzdeva šo pašu jautājumu, bet manā atmiņā šādas atbildes nav. Varbūt gluži vienkārši šobrīd ir tik intensīvi daudz citu lietu, jo neatceļas arī savas izrādes un dejošanas, paralēli arī "Spēlmaņu nakts" un Dejas balva. Nevaru gan gluži atcerēties, kā svinējām iepriekš – svinējām noteikti, bet tieši šogad ir šis lielais vakars, kam pirmajā daļā būs klasiskā baleta fragmenti, bet otrajā – jaundarbs. Man šķiet, ka būs skaisti.
Kuras klases vai vecuma grupas piedalās šajā jaundarbā? Minējāt, ka ļoti daudzi.
Tur jau tā sāls! Kad man piedāvāja veidot kaut ko skolas jubilejai, es biju ļoti aizkustināta. Man likās – ja jau 90 gadu, tad jādejo visiem! Nevar teikt kādam "jā" un kādam "nē", jo uzskatu, ka jāpulcē visi. Man vienmēr īpaša šķiet šī savienība, kas viena otrai blakus pilnveidojas – mūziķi, mazie dziedātāji. No savām skolas gaitām atceros, ka šie biedri kļūst par taviem cīņu biedriem, kad tu pieaudz. Tas ir zīmīgi arī tādēļ, ka jau mazotnē viņi var šādi sastapties un atcerēsies viens otru arī pēc tam. Man, es teiktu, pat izlaiduma koncerts nav tik spilgti atmiņā kā balets "Silfīda", kur mēs dejojām un orķestra tilpnē spēlēja mūsu klasesbiedri. Tādēļ, domājot par šo piedāvājumu, es vispirms nodomāju, ka jādejo visiem, jābūt arī jaunradītai mūzikai un jāapvieno šie trīs spēki viens otram līdzās.
Deja, instrumentālisti un dziedātāji?
Tieši tā. Uz skatuves ar mums būs arī 46 mazās Rīgas Doma kora skolas eņģeļu balstiņas un Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas orķestris. Šo skaņu pasauli uzburt es uzaicināju Reini Sējānu, kurš ne gluži bija mans klasesbiedrs, bet tāpat mēs tur dauzījāmies kopā. Piedalās visi Baletskolas audzēkņi. Protams, diemžēl kāds izkrīt traumu un vai citu iemeslu dēļ, bet kopā ir 114, ja nemaldos.
Tātad dalībnieku skaits tuvojas 200?
Apmēram; tas viss ir ļoti, ļoti jaudīgi, arī darba process. Neiztikt arī bez palīgiem – man ir ļoti paveicies un jāsaka liels paldies saviem palīgiem – četriem asistentiem, Robertam Neimanim, kolēģiem Baibai Kokinai, Iļjam Vlasenko un Laumai Bergai. Mēs kopā, katrs no sava stūra, to visu stutējam.
Kas tapa vispirms – ideja uzvedumam vai Reiņa mūzika?
Ideja. Man gribējās izstāstīt un izvest cauri, ko nozīmē pieaugt un kļūt par baletdejotāju. Es gribēju, lai viņi paši izdejo to, kas ar viņiem notiek. Es domāju par to, kas ir svarīgs katrā klasē. Teiksim, trešajā klasē visi cīnās par to, lai dejotu "Riekstkodī", tad nāk "Sniegbaltīte" un tā tālāk. Es arī Reinim sūtīju šīs atsauces, lai tās izmantotu – citā krāsā un citās mērcēs. Lai ir atpazīstami, bet citā, jaunā skanējumā. Stāsts ir par pieaugšanu, pašapziņu un to, kā arī tā pieaug, un arī par ne tik būtiskām lietām, kas ir viņu ikdienā. Es visu laiku domāju par spoguļattēlu un dialogu ar sevi spogulī, kas pēc tam baleta māksliniekam visu laiku iet līdzi.
Jo darbs notiek, skatoties uz sevi?
Jā, un parasti māca kritizēt un redzēt tikai nepilnības savā spoguļattēlā. Bet ar spoguļattēlu jāmāk arī ļoti sadraudzēties, lai varētu pilnībā baudīt un dejot par prieku arī sev. To es ļoti vēlos viņos ielikt – lai tu dari ar prieku par sevi, baudi katru mirkli uz skatuves, mūzikā un kopā esot. Tas man liekas būtiski un skaisti.
Kādi priekšnoteikumi vēl tika doti Reinim Sējānam? Rakstīt baletdejotājiem tomēr nav tik vienkārši.
Es teiktu, ka mēs ļoti labi saprotamies, un Reinis kaut kādā ziņā ir ļoti dejisks, šī dejas mūzika viņam, manuprāt, padodas ļoti. Darbs pilnīgi noteikti tapa ciešā sadarbībā. Kas vēl man liekas skaisti – mums ir diriģente Everita Sējāne, un skaista ir arī viņas būtība un vizuālais tēls – tie eņģeļa mati, jauna, skaista meitene.
Viņa tātad vadīs gan orķestri, gan visu dejas uzvedumu?
Tādā ziņā – jā, pie diriģenta pults. Reinis pats arī būs klātesošs.
Kas nozīmē, ka būs arī elektronika?
Tieši tā. Mums būs gan-gan.
Komponisti raksta mūziku kā nu kurš – cits redz tēlus, cits saklausa skaņu impulsus. Kā top horeogrāfa partitūra un jūsu idejas par deju?
Dažādi. Sākuma pirmajām 9 minūtēm vispirms izveidoju deju, tad uzbūru sajūtu Reinim par to, ko gribētu, un aizsūtīju video. Sākumu viņš izveidoja, it kā paskaidrojot vēlamo atmosfēru. Bet viss pārējais – vispirms mūzika, tad deja. Iedvesmas avots ir mūzika un paši dejotāji. Strādāt trupā vai ar profesionāliem dejas māksliniekiem, kurus tu jau pazīsti, ir viens. Šeit – kamēr tu viņus iepazīsti, saproti viņu spējas, kur ir vērts "uzspiest", kas par kaut ko taps, kas būs noturīgs – tas, protams, paņem laiku un spēku. Daudz kas top uz vietas, daudz arī vienatnē domāju, klausoties mūziku. Principā – ļoti individuāli. Piemēram, vidusskolniekiem jau ir sava izpildījuma maniere, viņi pat nav skolnieciski. Biju krietni pārsteigta, cik viņi ir nobrieduši. Tur tu saslēdzies jau kā ar kolēģiem, profesionāliem māksliniekiem.
Kā jums pašai atmiņā ir palikusi Rīgas Horeogrāfijas skola? Domājot par šādu uzvedumu un strādājot ar audzēkņiem, noteikti kādā brīdī sanāk nonākt līdz sajūtai, kāda bijusi jums pašai.
Jā un nē. Ieejot baletzālē, es reizēm brīnos, kāpēc man nav šādu atmiņu – cik gadus es tur esmu bijusi katru dienu. Bet šī zāle, tās uzbūve un pārējais man liekas krietni citādāks. Kad mācījos 1. klasē, man pēc stundām pakaļ brauca omīte. Viņai bieži bija pārāk ilgi jāgaida, jo kur gan ir Elza – Elza ir savākusi klasesbiedrenes, taisa dejas un kaut ko tur ņemas. Tad tu pieaudz, un ir ļoti daudz uzdevumu, stresu, eksāmenu un koncertu, un tas aizvirzījās citā plānā. Arī uz izlaidumu es gribēju kaut ko iestudēt, bet tad teica, ka tā nedara un tā nav pieņemts. Tagad viņiem to ļauj, par ko man prieks – ne tikai "beidzējiem", bet šad tad atļauj kaut ko arī uz mazajiem koncertiem. Tagad ir tāda summa no tā, ko gribējās skolā. Mana omīte, kurai tagad ir 91 gads, arī par šo teica – noteikti dari to! Tāpēc šis ir veltījums arī viņai.
Ko jūs novēlētu savai skolai vai tiem jaunajiem dejotājiem, kuri vai kuru vecāki vēl apsver šo ceļu?
Es pilnīgi noteikti ieteiktu nebaidīties, mēģināt un ļaut iet mācīties dejot un iemīlēt pašu darba procesu. Jā, tas reizēm ir ārkārtīgi lēni un prasa pacietību gan no audzēkņa, gan pedagogiem, gan arī vecākiem. Bet galvenais ir paturēt prātā lielo mērķi, kā vārdā tas notiek, un visā šajā trepītē nezaudēt dejas prieku un mīlestību, un mīlēt, mīlēt, mīlēt deju. Skolai vēlu lielu, lielu audzēkņu pieplūdumu, un lai viss izdodas.
