Īsumā:

• Daugavpils teātris izšķīrās iestudēt lugu "Pamiers", lai vairotu vietējās sabiedrības izpratni par kara nesto postu.
• Ukrainas vēstniecības nosūtītā nota Ārlietu un Kultūras ministrijām par prasību izņemt  izrādi "Pamiers" no repertuāra ir nebijis precedents.
• Daugavpils teātris noliedz Ukrainas vēstniecības pārmetumus Kremļa politikas propagandā.
• Kultūras ministrija ar cenzūru nenodarbosies un ļaus Daugavpils teātrim pašam izšķirties – turpināt lugas izrādīšanu vai ne.
• Par spīti Daugavpils teātra pārliecībai, ka izrādes vēstījumu vietējā sabiedrība ir sadzirdējusi, "Kultūršoka" uzrunātie eksperti uzskata, ka jauniestudējuma veidotāji ir aizsteigušies laikam priekšā. 

Izrāde "apjukušajiem", kas neredz kara ļaunumu

Daugavpils teātra aktieris Marģers Eglinskis ir viens no pieciem aktieriem, kuri piedalās Daugavpils teātra jauniestudējumā "Pamiers". Doneckas apgabalā dzīvojošā dramaturga Alekseja Kuraļeha 2017. gadā sarakstītā luga ir stāsts par ukraiņu un krievu karavīriem, kuri ieradušies salabot kādas ukrainietes saspridzināto māju. Septiņas dienas viņi spiesti sadzīvot, apzinoties, ka pēc tam atgriezīsies frontē, lai atkal šautu viens uz otru. Aktieris stāsta, ka šī izrāde domāta tai sabiedrības daļai, kurai nav pašsaprotami, ka karš ir slikts: "Cilvēkiem galvā ir absolūts haoss, nenormālības un nespēja reāli un adekvāti uztvert realitāti. Un tāpēc mēs šajā konkrētajā iestudējumā sapratām, ka šī izrāde ir varbūt jāredz nevis tiem cilvēkiem, kas visu saprot un kuriem ir skaidrs, bet cilvēkiem, kuri ir apjukuši."

Pērn aprīlī – divus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā – Daugavpils teātrī jau notika lugas "Pamiers" lasījums. Pēc tā teātris nolēma iet tālāk un atklāt ar šīs lugas iestudējumu jauno sezonu pilsētā, kurā pēc etniskā sastāva puse iedzīvotāju ir krievi, no kuriem daļa varētu iekšēji nepievienoties Latvijas atbalstam Ukrainas tautai. "Runājot par šiem cilvēkiem, kuriem šobrīd nav ne mazāko empātijas spēju, ne mazākās spējas sajust otra cilvēka sāpi, es uzskatu, ka ar šiem cilvēkiem patiešām ir jāsāk runāt no pašiem pamatiem. Ko vispār nozīmē humānisms, cilvēcība, ko nozīmē nonākt ekstremālā situācijā, kurā tev ir jāizdara izvēles, kuras tu, nedod Dievs, īstenībā savā dzīvē, mēs kā vērotāji, nonāksim un izdarīsim," ir pārliecināts Marģers Eglinskis.

Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs norāda, ka šī nav vienkārši ierindas izrāde par mīlestību, kara tēma ir aktualizēta ļoti apzināti:

"Vēstījums ir par to, ka karš ir nežēlīgs, karš nav datorspēlīte. Karš izkropļo cilvēka likteni, trakākais – tas izkropļo cilvēka psihi. Karš izkropļo cilvēka psihi līdz stāvoklim, kad cilvēkā tas cilvēciskais mēdz pazust un cilvēks sāk līdzināties dzīvniekam."

Teātris noliedz jebkādus pārmetumus Kremļa politikas propagandā

Par Ukrainas vēstniecības pausto nosodījumu Kuraļeha lugas uzvešanai Daugavpilī teātris uzzināja pāris stundas pirms pirmizrādes.

Ukrainas vēstniecība savā "Facebook" lapā norāda, ka izrāde balstās uz Krievijas propagandas elementiem: "Izrādes "Pamiers" pamatā ir Kremļa naratīvi, tostarp Krievijas izraisītais karš Donbasā un Ukrainas teritoriju okupācija 2014. gadā, kuru lugas autors dēvē par "Ukrainas konfliktu", bet Krieviju kā valsti agresori nemin. Pats lugas nosaukums "Pamiers" satur Krievijas propagandas elementus par "brālības karu" un "brālīgām tautām" un uzspiež skatītājiem ideju par "abu pušu vienādu vainu"."

Izrādes režisors Māris Korsiets neslēpj, ka par Ukrainas vēstniecības paziņojumu, ka Daugavpils teātris kļuvis ar krievu propagandas ieroci, bijis šokā: "Es negribu nevienu apvainot, bet man liekas, ka tas paziņojums, neredzot izrādi, tas nav apgalvojums, ka tas nav pareizi, jo, man liekas, tikai noskatoties, tu vari pieņemt lēmumu – vai te ir kaut kāda propaganda vai nav. Tad, kad paziņoja mums to tajos pulksten 14.00 ar kapeikām, es aizdomājos, nu kurā vietā varētu... Tad es skatījos pirmizrādi, un likās, varbūt tiešām iestudējot – jo tev ir jādomā par vairākām lietām, gan scenogrāfiju, gan par kostīmiem –, esmu kaut ko palaidis garām, bet es neatradu."

Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs atzīst, ka lugā skaidri nav norādīts, kurš ir agresors: "Bet es nedomāju, ka šis kritērijs ir vispār piemērojams lugām, jo pat bērniem, spēlējot pasakas, nav taču norādīts obligāti, ka, lūk, šis varonis ir sliktais, šis ir labais, bērniņ, tu skaties, tikai nesajauc, tā taču nemēdz notikt. Teātris ar to atšķiras no kaut kādas aģitācijas brigādes vai politiskās tribīnes, ka mēs rādām dzīvi tādu, kāda tā ir, bet, protams, ar režisoru palīdzību tas vēstījums vai tie akcenti tiek salikti, bet ne tāpēc, lai ar pirkstu norādītu, – tad vairs nebūs teātris."

Māris Korsiets norāda, ka, veidojot šo izrādi, tiek pieņemts, ka pamatlielumi ir zināmi:

"Jā, mēs nepasakām šajā izrādē, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un es zinu, un es atzīstu, jā viņi ir iebrukuši. Mēs nepasakām, ka Ukrainā nogalina civiliedzīvotājus, es zinu, ka viņus nogalina, bet šeit ir stāsts par citu. Par cilvēciskumu."

Eksperti uzskata, ka Daugavpils teātris par ātru iegājis "pelēkajā" zonā

Ukrainas vēstniecības pārstāvji uz "Kultūršoka" zvaniem un e-pasta vēstuli neatsaucās. Daugavpils interneta medija "Chayka.lv" galvenā redaktore Inna Plavoka ir pārliecināta, ka Daugavpils teātris nenodarbojas ar propagandu un vēl mazāk gribēja ar savu darbu aizskart ukraiņu jūtas: "Es vienkārši labi pazīstu cilvēkus, kuri strādā mūsu teātrī. Man grūti tam noticēt, ka tas varēja būt kaut kā apzināti izdarīts. Cita lieta, ka laikam šobrīd mēs visi ļoti saasināti uztveram vispār visu, kas notiek. Un laikam jau teātris ir kā medijs, un mums jādomā par katru vārdu, ko izrunājam, un mums jāiztēlojas, kā tas var ietekmēt, kā tas var atsaukties."

"Chayka.lv" galvenā redaktore atzīst, ka arī viņa pati nav šobrīd gatava izrādei, kurā Krievijas karavīri tiek atklāti kā jūtīgas būtnes: "Varbūt tas ir mēģinājums kaut kā šīs divas nometnes, kuras ļoti šobrīd ir stipri sadalītas, tās kaut kādā veidā pietuvināt. Veiksmīgi vai ne – nezinu, es arī  neesmu teātra kritiķe, es varu tīri cilvēciski... man bija ļoti smagi. Man sāpēja. Es neesmu gatava, vēlreiz saku, tagad neesmu gatava skatīties stāstu par krievu karavīriem."

Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents Artis Svece uzskata, ka teātra radošā komanda izvēlējusies ne īsto laiku un ne īsto vietu, kad ļauties pārdomām par cilvēcību: "Daugavpils teātris ir izdarījis tādu lāča pakalpojumu savai publikai; no vienas puses, protams, viņi reaģē uz savas auditorijas sarežģīto attieksmi pret karu, un patiešām būtu muļķīgi prasīt, lai Daugavpils teātris taisītu kaut kādas komēdiju izrādes šajā situācijā, nevis domātu par karu. Taču tā problēma ir tāda, ka Latvijas sabiedrība vēro krievu kopienu, krievvalodīgo kopienu ar zināmām aizdomām, tāds vienkārši ir tas fakts, pamatotām vai nepamatotām, bet tā attieksme ir.

Šajā mirklī, kad visi gaida, vai krievu kopiena skaidri nostāsies, piemēram, ukraiņu pusē, tanī mirklī tā atbilde ir refleksija par to, vai karš ir labs vai slikts un kur visi kaut kādā ziņā ir vainīgi, ka ir jāsaprotas."

Inna Plavoka domā, ka būtu vajadzīga vēl pāris gadu ilga distance: "Man šķiet, ka dažus gadus pēc Ukrainas uzvaras šī luga tiks uztverta citādi. Cik gadiem vajadzēja paiet, lai es, piemēram, ar savas ģimenes vēsturi sāktu uz karavīriem no SS leģiona skatīties kā uz cilvēkiem. Manas ģimenes vēsture man nedeva iespēju daudzus gadus, jo mani tuvinieki un vectētiņi karoja un tika ievainoti. Jāpaiet kādam laikam, lai mēs uz to paskatītos citādi."

Karš ir sarežģīts temats, bet nedrīkst meklēt attaisnojumu varmācībai

Ukrainas karš netiek izspēlēts tikai uz Daugavpils teātra skatuves. Pagājušā gada jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi Kristīnes Krūzes-Hermanes režijā piedzīvoja ukraiņu dramaturģes Natālijas Vorožbitas luga "Sliktie ceļi", kuras darbība arī risinās 2014./2015. gadā Donbasā. Iestudējums nekādu skandālu neizraisīja. "Manā izrādē tomēr ir diezgan viennozīmīgs vēstījums, man būtu ļoti grūti kaut kā ieraudzīt tur kaut kādu citu vēstījumu nekā tas, kas tur ir ielikts. Es pat nevaru teikt, ka viņa [lugas autore] nostājās kaut kādā pusē, viņa vienkārši tā kā ar tādu skalpeli atgriež visu to briesmīgo strutu kunkuli, kas ir karš," stāsta aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane. Režisore nav redzējusi Daugavpils teātra jauniestudējumu, bet nedomā, ka kaut kādā ziņā šobrīd vajadzētu sākt attaisnot varmāku: "Protams, ka mēs varam diskutēt, protams, ka mums arī ir jādomā par to, kāpēc, no kurienes rodas šāda nežēlība, no kurienes rodas, kā tas var būt, ka viens cilvēks iet un otram cilvēkam kaut ko tādu nodara, no kurienes tas rodas. Par to ir jārunā, par to ir jādomā, par to ir jādiskutē, bet kaut kādā tajā konkrētajā mirklī, kad šī nežēlība notiek, ir ļoti skaidri jānostājas.

Pat ja mēs, piemēram, abstrahējamies tagad no kara Ukrainā, piemēram, vai nu mēs, pieņemsim, runātu par pedofiliem, un tad mēs teiktu, ka viss jau nav tik viennozīmīgi, jo tas pedofils taču arī ir cilvēks – un tā arī ir –, un mēs viņu tagad kaut kā sāktu attaisnot, – tas būtu ok?"

Kultūras ministrija teātrim pašam ļaus pieņemt lēmumu par izrādes likteni

Daugavpils teātris līdz Ukrainas vēstniecības paziņojumiem savu izvēli uzvest Alekseja Kuraļeha lugu ne mirkli neapšaubīja. Izvēli izdarījuši arī skatītāji – jau labu laiku uz priekšu biļetes uz nākamajām "Pamiera" izrādēm ir pilnībā izpārdotas. Cik daudz "Pamiera" izrādes vēl tiks spēlētas, pagaidām nav skaidrs. Šovakar izrādi Daugavpilī skatās Kultūras ministrijas (KM) delegācija. "Aizbrauksim, noskatīsimies izrādi, mēģināsim saprast tiešām, cik pamatoti vai nepamatoti ir šajā Ukrainas vēstniecības notā minētie fakti.

Tas, ko mēs esam izdarījuši, mēs esam pārbaudījuši informāciju par autoru, kas ir pieejama publiski internetā. Un tiešām tā nav komplimentāra.

Šķiet, ka cilvēks nav tāds, kuru varētu dēvēt par lojālu Ukrainas patriotu, drīzāk gluži pretēji," uzsver KM Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, vienlaikus minot dramaturga Knuta Hamsuna piemēru, ka autora darbi no personības ir jāatdala. 

Ukrainas vēstniecība ar lūgumu apturēt lugas "Pamiers" uzvešanu Daugavpils teātrī pie Latvijas Kultūras ministrijas un Ārlietu ministrijas  vērsās jau septembra vidū. Tomēr e-vēstule adresātu sasniedza tikai šonedēļ, jo bija nonākusi mēstuļu sadaļā. Tomēr pēc Ulda Zariņa teiktā, maz ticams, ka ministrija kļūs par cenzoru: "Skaidrs, ka mēs nevaram reaģēt, rūpīgi neizvērtējot situāciju un, proti, pirmizrādes dienā, protams, skaidrs, ka mēs vairs nevarējām adekvāti noreaģēt, jo mums nav nekādu tiesību, ne iespēju piezvanīt Daugavpils teātrim un teikt – jūs nedrīkstat to darīt." Filozofs Artis Svece uzskata, ka valstij šajā gadījumā tiešām nevajadzētu iejaukties un lemt par kaut kā atļaušanu vai aizliegšanu: "Patiesībā arī tas Ukrainas vēstniecības aicinājums kaut kā aizliegt tomēr mums liek atcerēties kaut kādus citus laikus un citu vietu. Es tomēr domāju, ka Eiropā mums ir visu laiku jādomā ne tikai par kaut kādām tādām kopējām interesēm, bet arī par cilvēku tiesībām izpaust sevi, izpaust domas un, pat ja teiktais ir problemātisks, nesteigties to aizliegt."

Uldis Zariņš uzsver, ka jebkurā gadījuma gala lēmums būs paša Daugavpils teātra ziņā:

"Varbūt mēs vai mūsu pieaicinātie eksperti pamana uzvedumā tiešām tādas lietas, kas mūs aicinātu apsvērt un Daugavpils teātri rūpīgi apdomāt, vai tiešām dotajā situācijā būtu īsti korekti turpināt šīs izrādes uzvešanu."

Teātris par savu rīcību ir pārliecināts

Daugavpils teātris ir pārliecināts, ka neko sliktu nav izdarījuši. To arī apliecinājis ilgais klusums zālē pēc izrādes beigām. "Nu jā, un daudziem tas acīmredzot trāpīja, es tā pieņemu. Sajūta ir, ka tevi dzird, tevī klausās un tevi saprot. Mākslai jāuzdod jautājumi un pēc iespējas precīzāk, pēc iespējas dziļāk, pēc iespējas nepārprotamāk. Es domāju, ka ar šo izrādi mēs tieši to arī darījām," uzskata aktieris Marģers Eglinskis. Aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane arī domā, ka mākslai ir jārunā par visām tēmām, bez noteikumiem, par atskaites punktu ņemot savu sirdsapziņu: "Bet es arī saprotu ukraiņus. Tur notiek karš, viņiem taču tā ir realitāte. Viņi dzīvo ar nemitīgām trauksmes sirēnām. Nemitīgi kaut kur sprāgst, kāds mirst. Tā ir viņu ikdiena, viņi nevar no tā abstrahēties, un tāpēc viņi tik ļoti saasināti šobrīd uztver jebko, kas ir saistīts ar kaut kādu Krievijas agresijas attaisnošanu."