Dailiņš iet spīdoši. Itālis Fridžerio min uz papēžiem, ko? Daliņš soļo labi, ir labākais no visiem. "Ar šiem vīriem esmu ne vienu vien pudu sāls kopā apēdis, bet šeit, Losanželosā esam vienojušies, ka šo vezumu mēs velkam kopā."
Papēdis – pirkstgals, pirkstgals – papēdis. Visa izrāde vibrē Jāņa Daliņa soļošanas ritmā, un katrs no aktieriem iemiesojas slavenā pirmskara atlēta tēlā – gan Valmieras teātra jaunā, gan vidējā un gados cienījamo aktieru paaudze. Gan puiši, gan meitenes.
Kamēr teātra ēka ir remontā, izrādes notiek operatīvi izveidotajā "Kurtuvē", nelielās zāles centrā novietotais trenažieris ir atjautīgs risinājums vislielāko sporta kaislību izspēlēšanai. "Otrā riņķa vidū es esmu tuvu nesamaņai, bet es netaisos uzmest. Es ar sevi sarunāju, ka soļošu tik ilgi, cik vien varēšu. Sāpe pakrūtē neatlaiž… Ķermenis pārkarsis, motors rēc, es te cenšos piemānīt Māti Dabu," teic soļotājs.
Jānim Daliņam šogad – 120. dzimšanas diena. Pirmā olimpiskā medaļa Latvijas valsts vēsturē, kuru zemnieku ģimenē Valmieras pievārtē dzimušais puisis izcīnīja 50 kilometru soļošanas distancē, ellīgā karstumā apsteidzot konkurentus, joprojām nav aizmirsta. Mazāk gan zināms stāsts par Daliņa fiasko 1936. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs, kur viņš no soļojuma izstājās kāju krampju dēļ, bet Latvijai bronzu izcīnīja Adalberts Bubenko. Vēl mazāk zināma drāma, kad kara dēļ nebija iespējams starts olimpiskajās spēlēs Helsinkos, un Daliņam nācās pamest arī Latviju, lai no dīpīšu nometnēm Vācijā nonāktu Austrālijā. Režisors Toms Treinis stāsta, ka izrāde izaudzēta no mazumiņa –
Daliņš bijis ļoti strādīgs, bet mazrunīgs, arī laikabiedru atmiņas jau par vēlu vākt. Izrādē liela loma ir ķermeņa sajūtām.
"Valmierā katru gadu notiek Jāņa Daliņa piemiņas soļojums no viņa mājām "Daliņiem" līdz Jaunzemiem, kur viņš ir dzimis. Šogad mēs kopā ar vairākiem aktieriem nosoļojām 12 km Jāņa Daliņa dzimšanas dienā. Tas bija tāds ļoti pacilājošs moments. Tas ir jāmācās. Arī soļotājs Arnis Rumbenieks palīdzēja izrādes tapšanā, konsultēja mūs par tehniku," teic režisors.
Aktieris Januss Johansons, viens no daudzajiem Jāņiem Daliņiem iestudējumā, mobilajā telefonā atskaņo no ārzemju treniņnometnes sūtīto Arņa Rumbenieka apsveikumu – 35 gadus vecais latviešu soļotājs, arī valmierietis, pārstāvējis Latviju trīs olimpiskajās spēlēs un piecos pasaules čempionātos.
"Prieks bija dalīties pieredzē, šis ir tāds pasākums, kas vieno kultūru un sportu, tas Latvijā ir kaut kas nebijis. Novēlu, lai tikpat pilnas ir skatītāju… par tribīnēm tās nesauc… zāles. Malači! Liels prieks!" sveica Rumbinieks. Arī Arņa Rumbenieka tēvs Aivars ir soļotājs.
Jāņa Daliņa paliekošais devums ir ne tikai soļošanas, bet tautas sporta popularizēšana Latvijā, un daudzus gadus mēs par to pat nezinājām, uzsver Januss Johansons: "Es jau esmu tik sens, ka atceros, ka šis vārds beidzot sāka skanēt – 1991. gadā, kad stadionam iedeva Daliņa vārdu. Sākumā vārdu nedrīkstēja cilāt. Man liekas, ka viss soļojums, ir tas pētīšanas process – kāds bija cilvēks, kas atnesa Latvijai sudraba medaļu.
Kādam spēkam, kādai disciplīnai, kādai drosmei jābūt."
Valmierā sastaptā teātra kritiķe Henriete Verhoustinska atzīst – šī darba stiprā puse ir ceļojums cilvēka spēju pasaulē: "Mani ārkārtīgi uzrunāja tas mūžīgais gājiens cauri Losandželosai, kas izvijās cauri visai izrādei un ko veica visi septiņi izrādes aktieri. Tas, manuprāt, bija ļoti vērtīgi, ap to apaudzējot pārējo sižetu."
Skrējienā nepazaudēt iekšējo "Daliņu", iekšējo kodolu. Tas, turpinot slīpēt izrādi, svarīgi aktieriem, bet svarīgi arī skatītājiem.
