Karstā jūnija dienā Liepājas teātra galveno režisoru Dmitriju Petrenko aicināju uz sarunu, lai atklātu gaidāmās vasaras plānus – Valmieru, teātra festivālu, kā arī savu redzējumu par bērnu un jauniešu izrādēm kopumā, un Dmitrijs stāsta tik aizrautīgi, ka neizbēgami rodas vēlme redzēt jauniestudējumu.
Teātris, kas maina stigmu
Diāna Auziņa: Šī gada Valmieras vasaras teātra festivālam gatavojat izrādi "Vairs nevienu", kas paredzēta jauniešiem no 14 gadu vecuma. Vai atklāsiet idejas rašanos veidot iestudējumu par tādu nebūt ne vieglu tēmu kā jauniešu pašnāvības?
Dmitrijs Petrenko: Mani uzrunāja psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs, kurš piedāvāja festivālam šādu tēmu, un tieši viņš izvēlējās mani kā režisoru. Konstantinovs ir redzējis manas izrādes un zināja, ka man ir svarīgi runāt par šīm tēmām un tieši ar šo auditoriju. Tā mums radās šī ideja, un, protams, arī tāpēc, ka es redzu, kas ir pusaudžu dienaskārtībā – ka ir ļoti daudz tādu tēmu, par kurām joprojām ir neērti runāt, jo ir ļoti daudz aizspriedumu.
Arī par izrādē aplūkoto tēmu ir ļoti grūti runāt no tāda viedokļa, ka daudzi domā – tas, kurš runā par pašnāvību, vienkārši grib sev pievērst uzmanību. Tādā veidā tas jaunietis tiek marginalizēts. Tāpēc gribam paskatīties, ko mēs kā teātris varam darīt, lai drusku mainītu šo stigmu tieši pašam cilvēkam, kuram dzīve dažkārt kļūst tik neciešama, ka viņš nekādu citu izeju vispār neredz.
Kas vēl ir svarīgi – pusaudžu pašnāvību tēma atšķiras no pieaugušo, tāpat kā pusaudžu depresija izpaužas pilnīgi citādāk nekā pieaugušo depresija. To mēs pētījām, kad taisījām izrādes "Monstrs" (pirmizrāde 2020. gada 9. oktobrī – aut.) un "Tēbu zeme" (pirmizrāde 2019. gada 28. oktobrī – aut.). Pusaudži sāk runāt par to visu, un citiem liekas, ka viņi draud, tikai grib pievērst uzmanību, šantažē un manipulē, bet pusaudzis ir emocionāls – viņš var tik tālu eskalēt un tiešām to izdarīt. Parasti valda tāds mīts, ka tie, kas par to runā, tie to neizdara. Taču ar pusaudžiem diemžēl ir tā, ja viņi par to runā, viņi mēdz arī eskalēt šo situāciju, nodarot sev pāri. Tāpēc visi šie aspekti mums likās pietiekami svarīgi, lai varētu sākt runāt teātrī par to.
Izrādes nosaukums "Vairs nevienu" ir tāds daudznozīmīgs. Kā jūs to skaidrotu?
Tie ir vārdi no vienas zīmītes (vēstules), kuru kāds jaunietis bija uzrakstījis. Mums likās, ka to var izmantot kā nosaukumu. Gribam, lai tas izskan kā novēlējums – lai vairs neviena tāda gadījuma nebūtu. Tā bija Nila ideja šādam izrādes nosaukumam, un man tas liekas tāds ietilpīgs.
Sākas it kā nevainīgi
Vai jums ir pārliecība, ka jaunieši uztvers izrādes tēmu un sapratīs, cik tas viss ir nopietni? Vai nebūs daudzi tādi, kas noskatīsies izrādi un nolems, ka tas uz viņu neattiecas, tāpēc pat neiedziļināsies tēmā?
Mēs gribam veidot izrādi tā, lai tas patiešām ir saprotami. Izmantojam arī atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Mēs nerunājam izrādē par to, ka kāds jau ir izdarījis pašnāvību, lai jaunieši nedomātu, ka tas neskar viņu, viņa klasi, skolu vai tuviniekus, bet atgādināt, ka mēdz tā būt – cilvēki mēdz draudēt, pateikt: "Es tagad aiziešu pakārties!" Sākas it kā nevainīgi, ka skolotāja atrod tādu zīmīti un nezina, kā reaģēt.
Tā arī ir realitāte, jo skolotāji ļoti bieži nezina, kā pareizi reaģēt. Dažreiz ir šādu lietu noklusēšana. Tas ir viens aspekts. Otrs ir tas, ka mēs piedāvāsim skatītājiem kaut kādā ziņā reāli izjust to, kā notiek šī situācija, kad skolā kāds ir izdarījis pašnāvību vai draud to izdarīt. Vārdu sakot, tur patiešām atbrauc brigāde ar konkrētu koferi, kur ir uzdevumi. Tāda īpaša brigāde – par to mums Nils stāstīja no savas prakses. Tajā brigādē ir psihoterapeits un citi atbildīgie, kas strādā ar klasi, sapulcinot viņus kopā. Mēs gribam simulēt šādu situāciju, kas notiek tādos gadījumos, tāpēc mēs tādā veidā plānojam iesaistīt jauniešus. Man liekas, ka jauniešiem tas varētu patikt, ka piedāvā viņiem sniegt atbildes un ļauj pašiem iesaistīties.
Vai izrādes tēmas dēļ kā telpa ir izvēlēta Valmieras Valsts ģimnāzija?
Jā, mēs tā gribējām. Tādēļ man patīk Valmieras vasaras teātra festivāls, ka tur izrādes tiek veidotas dažādās telpās. Nav jābūt aktu zālei vai skatuvei, vai kaut kādai īpašai platformai. Man tieši gribas to uzvest skolā, gandrīz gaitenī, jo man skola vienmēr asociējas ar kaut kādu trauksmi. Tā ir sveša vide, ļoti trausls mikroorganisms. Mēs arī vēlamies šo izrādi pēc tam saglabāt repertuārā, ja, protams, izdosies, un vēlāk piedāvāt skolām. Līdz ar to mēs varam aizbraukt uz jebkuru skolu, atrast līdzīgu telpu un rādīt tur jauniešiem izrādes.
Runāt par smagām tēmām kā spēlējoties
Vai tad, ja runāsiet par tik smagu tēmu kā pašnāvība, arī pati izrāde nebūs par drūmu?
Nē, es domāju, ka visi zina – ja tu teātrī runā par kaut kādu ļoti smagu tēmu, ir jāatrod kontrapunkts. Mēs tieši vakar runājām, kā to visu padarīt par spēli, kā varbūt pamainīt identitāti, ļaut jauniešiem izvēlēties, kas viņi grib būt tajā izrādē kā skatītāji, lai iedotu kaut kādu masku. Jo teātris ir tieši par to – mēs varam runāt par ļoti smagām tēmām, it kā spēlējoties. Tas nebūt nenozīmē nenopietni vai nedziļi, vienkārši tas ir izteiksmes līdzeklis, metode, kā par to runāt viegluma vai pat humora aizsegā.
Kā notika radošās komandas izvēle?
Izrādē piedalās divi jaunie aktieri Kintija Stūre un Valts Skuja, savukārt Karīna Tatarinova iejutīsies skolotājas lomā. Vēl izrādē būs arī Nils, kurš spēlēs pats sevi (pusaudžu psihoterapeitu). Tā bija mana izvēle, un Nils teica, ka gribētu kaut ko tādu pamēģināt. Man liekas, ka šī ir izrādes stiprā puse, jo Nils vēl nekur nav redzēts kā aktieris, bet viņš ļoti labi pārzina šo tēmu, arī to, kas īstenībā notiek tajā terapeita kabinetā. Pārējie trīs ir mani aktieri, ar kuriem es daudz esmu strādājis, divi no tiem ir mani studenti – Liepājā man nekad nav problēmu izvēlēties aktierus projektiem (pasmaida).
Ko jums kā māksliniekam nozīmē piedalīšanās Valmieras vasaras teātra festivālā?
Pirmkārt, es domāju, ka Valmieras vasaras teātra festivāls ir tik ļoti izaudzis, ka jebkurš mākslinieks, kuru aicina tajā piedalīties, to izjūt kā tādu goda lietu. Es patiešām sajutos ļoti labi, kad Jānis Znotiņš man piezvanīja un piedāvāja iestudēt izrādi, jo festivāls sevi ir pieteicis kā kaut ko ļoti unikālu Latvijā. Ka tādā Ne-Rīgā var ne tikai vienu reizi notikt, bet kārtīgi nostabilizēties tāds teātra forums, kuram ir ļoti konkrēta mērķauditorija – bērni un jaunieši. Ļoti sarežģīti to visu noorganizēt ne jau pirmo gadu pēc kārtas, turklāt viss notiek ļoti labā līmenī un ar milzīgu daudzveidību programmā – tas, manuprāt, ir ļoti liels sasniegums Latvijas mērogā. Domāju, ka ne vienmēr tādu start-up ir viegli pacelt, nemaz nerunājot par kultūras jomu, tieši ņemot vērā gan finanšu jautājumus, gan pārējos. Otrkārt, man tas nozīmē lielu atbildību ar savu pienesumu – ieraudzīt, kā vēl nav šim festivālam, ko mēs varam sniegt, kā varam runāt par šo tēmu tieši šajā forumā, – tas, man liekas, ir ļoti svarīgi.
Cik esmu sekojusi līdzi, skatos, ka vairākas no festivāla izrādēm pēc tam tiek iekļautas teātru repertuāros.
Jā, mēs aizpagājušajā gadā (2021. gada Valmieras vasaras teātra festivālā – aut.) piedalījāmies ar horeogrāfes un režisores Kristīnes Brīniņas veidoto izrādi–pastaigu "Upe", kas sākotnēji tika veidota kā studentu diplomdarbs un noturējās teātra repertuārā ilgu laiku, jo bija skatītāju ļoti pieprasīta. Kristīne viņu sākumā kā oriģinālu veidoja Liepājā, taču pēc tam to pielāgoja Valmieras videi, dodot apakšžanru dokumentāla izrāde–pastaiga (izrādes darbība notiek pilsētas ielās – aut.). Kas attiecas uz "Vairs nevienu", es ļoti ceru, ka arī šis jauniestudējums būs ļoti pieprasīts, pietiekami aktuāls un ass, lai mēs pēc tam to varam saglabāt repertuārā un turpināt spēlēt skolās.
Kādu skatītāju gaidiet, kas nāks skatīties jūsu izrādi Valmieras vasaras teātra festivālā?
Jebkādu. Es neesmu tas cilvēks, kurš uzstāda latiņu, ka skatītājam jābūt tādam un tādam. Katrs, kurš atnāk uz teātri, mani priecē. Vienmēr priecājos par to cilvēku, kurš atnāk pirmo reizi mūžā uz teātri, jo tas ir tāds īpašs cilvēks. Es priecājos arī par tiem, kas ir jau ar izkoptu teātra gaumi un gaida kaut ko vairāk. Ļoti dažādi. Katra izrāde, manuprāt, tiek veidota ar kaut kādu mērķi, kuru var nākt skatīties arī tie, kas nav eksperti teātrī, kā arī tie, kas kaut ko vairāk saprot, kas meklē kaut kādu dziļāku jēgu tajā vizualitātē, dialogos vai aktierspēlē. Man interesanti veidot tādu izrādi, kurai ir vairāki slāņi, tā, lai jebkurš cilvēks uztvertu to. Īpaši no bērniem un jauniešiem mēs nedrīkstam prasīt, ka ir jāprot teātris. Tieši pretēji! Viņi nāk uz teātri, lai mācītos.
Grūtā auditorija – bērni un jaunieši
Paturpinot tēmu, sakiet, kā jūs šobrīd vispār redzat bērnu un jauniešu teātri? Kāda ir tā attīstība Latvijā?
Man liekas, ka daudz kas ir pēdējos gados pamainījies. Vairāk nav šīs stigmas, ka taisīt bērnu un jauniešu izrādes ir kaut kāds vieglais žanrs, un tad, kad tu to iemācīsies, tad mēs tevi laidīsim pie pieaugušajiem. Man liekas, ka ilgu laiku Latvijā bija tāds priekšstats, ka jebkurš režisors, kurš ir taisījis izrādi bērniem vai jauniešiem, viņš taču zina, ka tas ir simtreiz grūtāk, jo bērni un jaunieši nav tāda auditorija, kas būs pieklājīga, lai sēdētu un izliktos, vai vismaz tik pieklājīgi, lai klusētu visu izrādi un tēlotu, ka viņiem viss patīk. Jo tomēr bērni un jaunieši reaģē, bērni grib iet čurāt (ja viņiem kaut kas nepatīk), jo bērni zina, ka tas vienmēr nostrādā. Ja tu pateiksi mammai, ka tev nepatīk izrāde, mamma visbiežāk atbildēs – sēdi un skaties tālāk, bet, ja viņš pateiks, ka grib čurāt, nu – tad nav variantu. Tā ir ļoti grūta auditorija, un ar viņu nevar arī tā koķetēt.
Mums bija tāds gadījums, kad mēs gribējām drusku lauzt struktūru, kaut kādu huligānismu atļaut bērniem, lai viņi nomierinātos, bet mums kā teātrim pirmā reakcija bija – "Ak dievs, viņi neprot uzvesties! Viņi nezina, kas ir teātris!" Tad es saku – nē, nē, mēs paši uzlikām tādus nosacījumus un spēles noteikumus, un bērns redz, ka to var darīt, un viņš darīs. Tas nav pieaugušais, kurš izvērtēs, vai ir droši tagad teikt savu viedokli, vai ir droši piedalīties, vai aktieris neaizvedīs kaut kur un neliks kaut ko darīt. Tādā ziņā bērni un jaunieši ir daudz atsaucīgāki, bet noturēt viņu uzmanību ir jāprot.
Ņemot vērā arī to, ka šobrīd viss pieaug – visi jaunie mediji, sociālie tīkli, bērni un jaunieši pierod pie cita ritma, tāpēc tas ir tik grūti. Pieaugušajam ir savi nerakstīti likumi, kā uzvesties teātrī, bet ar bērniem un jauniešiem tas ir citādāk. Es esmu bijis izrādēs, kur bērni sāk nodot vēstījumu viens otram, pāri zālei klepojot, tā it kā sarunātos. Aktieri dusmojas, un es viņus saprotu, jo tas ir šausmīgi grūti tādā atmosfērā spēlēt, bet, acīmredzot, publikai ir garlaicīgi, mēs [režisors un aktieri] kaut ko neizdarām līdz galam. Es kaut kā gribu ticēt, ka arī nesagatavots cilvēks var atnākt uz teātri un, ja viņš ierauga to brīnumu, tad mēs kaut ko izdarījām labi. Ja viņš ierauga, ka tur ir kaut kas par viņu vai viņa tuvu draugu, tad tas ir izdarīts.
Vai nav tomēr sajūta, ka, gatavojot izrādi šim Valmieras vasaras teātra festivālam, vasara jums paskries bez atpūtas?
Ir gan drusku, bet mēs tomēr sadalījām darbus un iedevām aktieriem atelpas pauzīti, tādu brīdi, kad par to visu aizmirst. Kad mēs kaut ko esam uztaisījuši, tad vajag aizmirst par to, lai ir iespēja atkal sailgoties pēc teātra.
Valmieras vasaras teātra festivāls notiks no 4. līdz 6. augustam. Šogad festivāls būs veltīts ģimenēm, bet īpaši – bērnu un jauniešu auditorijai, un runās par tēmu "Pieņemšana".
