Hersonā spoža saule. Pie teātra – Ukrainas karogi un plakāti, kas saka: "Mēs esam atgriezušies! Mīlam un gaidām jūs!" Taču debesis virs pilsētas šodien ir ļoti nemierīgas, tāpēc ar teātra galveno administratoru Alekseju Mogilevski līkumojam dziļāk ēkā un vispirms caur pašu centru – lielo skatuvi, kura jau ilgi ir bez aktieriem un publikas.

"Lūk, tā ir pārvērtusies par humānās palīdzības centru, kur pieņemam un cilvēkiem izdalām paciņas. Nu, tāds, lūk tagad izskatās teātris," stāsta Aleksejs.

Kastēs un maisos ir drēbes, medikamenti, pārtika. Tas viss domāts vietējiem iedzīvotājiem, slimnīcām, visiem, kam nepieciešams.

"Nu, lūk, atkal viens uzlidojums, atkal sprādziens... Ejam tālāk?" viņš jautā. Turpinām ceļu gaiteņu labirintos.

Kāpnes ved lejā tur, kur agrāk bija teātra noliktavas, kur nedz aktieri, nedz skatītāji pat nedomāja ielūkoties. Tagad te viss pielāgots teātra atmosfērai. Telpa ir mazāka, bet ir mājīgi un galvenais – droši.

"Lūk, kā mēs to saucam – mākslas centrs patvertnē," teic teātra galvenais administrators.

Izrādei gatavojas Hersonas teātra orķestra galvenais diriģents Artjoms Filenko: "Ir ļoti grūti, jo lielākā daļa orķestra mūziķu ir izbraukuši kur nu kurais – citur Ukrainā vai uz ārzemēm. Ir palikusi ļoti maza daļa. Šodien jūs redzēsiet, ka esam savākuši tādu grupiņu, kura turpina strādāt ar mazām formām."

Mūziķis un komponists Oleksijs Ponomorjovs stāsta: "Saprotiet, tas ir līdzīgi kā tad, kad sāp mugura divdesmit gadus no vietas. Sēžat vai stāvat – sāp. Tas nav gluži tā, ka pierodat, bet jūs savā galvā vienkārši izveidojat tādu telpu, kurā to visu pārvēršat it kā sapnī. Citādi nevar.

Kad šauj, mēs sev vienkārši sakām, ka ir tāds laiks un pagaidām neko citu nevaram darīt."

Biļetes uz izrādēm ir par ziedojumiem, tās pērk internetā, jo kases šādos apstākļos nestrādā. Cilvēki, riskējot nokļūt apšaudēs, nāk ne tikai no pilsētas, bet brauc arī no attālākiem reģioniem, īpaši  tie, kuri kādreiz Hersonā dzīvojuši.

Ruslans atklāj: "Mēs atbraucām atbalstīt savus kolēģus. Esam arī noilgojušies pēc teātra, pēc savas vietas, dzīvokļa."

"Ir ļoti bail, bet vienalga sirds velk uz mājām. Tāpēc tad, kad ir iespēja, vienmēr iebraucam Hersonā," teic Jevgēnija.

Un drīz jau sākas. Šodien programmā ir Ukrainā pazīstamās rokgrupas "Skryabin" solista Andrija Kuzmenko daiļrades vakars. Viņš pirms teju desmit gadiem gāja bojā auto avārijā, bet viņa dziesmas bija patriotisma un cilvēku mīlestības pilnas. Kuzmenko arī nevairījās no skarbākiem tekstiem par pašmāju likstām un jau toreizējo Krievijas agresiju Donbasā.

Tā ir pusotra stunda dzīvības, spēka un aizmiršanās. Kamēr augšā, iespējams, svilpis un dunējis kāds kārtējais Krievijas izšautais lādiņš, mēs to neesam dzirdējuši, jo mūzika te, lejā, ir skaļāka par ieročiem.

Teju gadu esot Krievijas armijas okupācijā, Hersonas kultūras dzīve bija apstājusies pavisam. Mūziķi, kuri tagad ir uz skatuves, ne vien fiziski, bet arī emocionāli nebija spējīgi nedz muzicēt, nedz ko teikt. Tagad, kad okupanti padzīti, bet no upes otras puses turpina nemitīgas apšaudes, pazeme ir kļuvusi par viņu patvērumu, talanta un arī izdzīvošanas iespēju, tāpat kā pilsētas skolām, iestādēm un vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Taču, pirms atkal izkāpjam virszemē, vēl  himna, stiprinājums, ar ko šajā laikā Ukrainā noslēdzas vai katra tikšanās un visbiežāk katrs pazemes koncerts, jo mākslinieki tā vienkārši nepadodas.