Daugavpils teātra 2021. gada iestudējums "Pa laimes lāča pēdām" līdz 9. septembrim skatāms "Teātris.zip" ierakstā.
Ojārs Rubenis: Sāksim mēs ar vienu tēmu, kas man liekas ļoti būtiska, jo ne tik bieži mēs pieskaramies Daugavpilij. Kas notiek Daugavpilī?
Oļegs Šapošņikovs: Droši vien kā jebkurā pilsētā – viss mainās katru dienu.
Ojārs Rubenis: Nē, nē, tu saprati, ko es gribēju jautāt. Kā jūs abi un kā Daugavpils teātris jūtas, esot tik tuvu Krievijai, tik tuvu bīstamajai zonai, kura tomēr ir ļoti diskutabla (vismaz mēs pārējā valstī saņemam diskutablas ziņas par to, kā Daugavpilī tiek risinātas situācijas)?
Oļegs Šapošņikovs: Jautājumi, kuri nupat tika uzdoti, arī nav viennozīmīgi tādā izpratnē, ka situācija, kura ir redzama no Rīgas, no attāluma, var likties savādāka, varbūt bīstamāka. Es runāju par Daugavpili, ne jau par Krieviju. Tieši atbildot uz jautājumu, kā mēs jūtamies tur, es gribētu teikt, ka mēs jūtamies droši (atkal runājot par situāciju Daugavpilī). Teātris, manuprāt, joprojām un par laimi ieņem ļoti stabilu pozīciju kā kultūras iestāde, kurai ir sava, strikta, nemaināma pozīcija.
Spriežot pēc tā, cik milzīga ir skatītāju interese apmeklēt izrādes – mūsu izrādes pārsvarā ir izpārdotas –, mēs varētu secināt, ka milzīga daļa Daugavpils iedzīvotāju ir solidarizējusies ar teātra pozīciju, ar mūsu nostāju, ar mākslu.
Tā varētu būt daļēja atbilde uz šiem jautājumiem.
Ojārs Rubenis: Agnes, jūs esat no Latgales?
Agnese Laicāne: Jā.
Ojārs Rubenis: Jūs šo situācija varētu vēl sensitīvāk just, nekā Oļegs, kurš Daugavpilī ir 10 gadus.
Oļegs Šapošņikovs: Jau 12.
Ojārs Rubenis: Agnes, vai jūs tajā Latgales pusē – Daugavpilī – jūtaties droši esošajā politiskajā situācijā?
Agnese Laicāne: Protams. Uzreiz kā pabeidzu Kultūras akadēmiju, man bija iespēja sniegt interviju "Lakugai" (red. – latgaliešu kultūras ziņu portāls lakuga.lv). Es nemeloju ne tad, ne arī tagad, [sacīdama] – man bija sajūta, ka es atgriežos mājās. Latgale ir manas mājas un es nekad netaisos slēpt to daļu no sevis. Man liktos ļoti dīvaini teikt, ka es jūtos nedroši. Tas ir aptuveni tāpat, kā katru dienu justies nedroši par to, ka es iziešu uz ielas un man klavieres uzkritīs uz galvas. Tas varbūt skan ļoti dīvaini, bet...
Ojārs Rubenis: Nē, tas bija jaudīgs piemērs, ļoti labi.
Agnese Laicāne: Tas ir tā, kā es par to visu tagad jūtos. Manuprāt, ir ļoti dīvaini atdalīt šo pilsētu no visas valsts kopumā tikai šā iemesla dēļ. Es uzskatu, ka tas nav godīgi gan pret latgaliešiem, gan pret daugavpiliešiem.
Ojārs Rubenis: Nu pie "Laimes lāča". Šim Andreja Upīša darbam, izrādās, šogad ir...
Arnis Koroševskis: Simts gadu. Redz, es rokās turu diezgan apdriskātu, daudz lasītu "Laimes lāča" pirmizdevumu 1923. gadā Anša Gulbja apgādībā izdotu. Kā Andrejs Upīts pats to nosauca – reāla pasaka. Jo Upītis bija reālists.
20. gados viņš ļoti organiski iekļāvās salonkomēdiju žanrā, kas tajā laikā bija ļoti pieprasīts, bet pēkšņi Upītim ienāca prātā uzrakstīt arī šādu darbu, kurš pat īsti nav domāts bērniem, bet visplašākajai mērķauditorijai.
Ja mēs vēsturiski skatāmies, šo izrādi apmeklēja vairākas tā laikā ievērojamās kultūras personības. Rainim dienasgrāmatā 1923. gada decembrī, kad bija pirmizrāde, ir ļoti lakonisks ieraksts: ""Laimes lācis" vājš, bet man tomēr patika." (Visi smejas)
Ojārs Rubenis: Ļoti laba pāreja uz jautājumu, kāpēc jūs izlēmāt iestudēt "Laimes lāci", piedevām pilnīgi otrādā versijā, kur galvenās laimes meklētājas ir sievietes. Oļeg, vai tu izdomāji, ka ir jāpasūta šāda dramatizējuma versija vai arī Monika Zīle jau to bija uzrakstījusi? Un kāpēc šis darbs tapa tieši Daugavpilī?
Oļegs Šapošņikovs: Pirmkārt, kā jau bija teikts, šis stāsts nav tik daudz bērniem, cik pieaugušajiem, bet, mēs zinām, ka komponists Valts Pūce, kura mūziku mēs arī izmantojam, rakstīja izrādei bērniem, pusaudžiem. Mūsu galvenā vīzija bija, ka tur ir tik daudz tieši par mums šodien un par pieaugušo problēmām, un par to, kā tās risināt, ka nolēmām izrādi parādīt pieaugušo auditorijai. Tad mēs uzrunājām Moniku Zīli, lai viņa rakstītu. Skatoties uz situāciju, kā tā varētu attīstīties šodien, Latgalē, mēs akcentējam, ka ļoti daudz vīriešu ir aizbraukuši meklēt laimi uz ārzemēm, strādājot.
Ojārs Rubenis: Tātad Latgalē ir vīriešu problēma?
Oļegs Šapošņikovs: Latgalē ir vīriešu trūkums.
Ojārs Rubenis: Es teicu – vīriešu problēma.
Oļegs Šapošņikovs: Nē, "vīriešu problēma" – to jau var saprast citādi. Nu, lūk, tāpēc sievietes ir ļoti aktīvas un brauc meklēt laimi. Tālāk – kur meklēt laimi? Atkal skatāmies uz Latgali. Ne tikai vīrieši, bet visas ģimenes brauc uz ārzemēm.
Galu galā galvenais vēstījums: nebūs jums tur tās laimes, neatradīsies jūs laimi tur, kur jūs meklējat, ja tā nav jūsu dzimtas zeme, jūsu ciemats vai pilsēta.
Ojārs Rubenis: Arni, kā tas viss iet kopā ar Andreju Upīti? Jūs noskatījāties izrādi. Ko jūs kā skatītājs domājat par šo izrādi?
Arnis Koroševskis: Man izrāde patika.
Ojārs Rubenis: Tas jau ir labi, Oļeg!
Oļegs Šapošņikovs: Tāpat kā Rainim. (Visi smejas)
Arnis Koroševskis: Šis nav pirmais "Sūnu ciems", kuru es redzēju uz skatuves. Pats pirmais man sanāk ar tobrīd kā jaunu uzrakstītu Valta Pūces mūziku, kad "Sūnu ciema zēni" bija iestudēti Dailes teātrī 90. gadu pašā izskaņā, ja pareizi atceros. 10 gadus vēlāk taču bija Viesturs Kairišs ar "Hipnotisko braucienu". Man liekas, te ļoti labi savijas kopā tas, par ko mēs tikko runājām, ka svarīgs ir arī sociālais fons un vēsturiskā situācija. 2009. gadā tā bija ekonomiskā krīze, un tad uz to varēja pilnīgi no citas puses paskatīties. Kaut kādā ziņā tas, manuprāt, apliecina, cik Andreja Upīša darbi ir pārlaicīgi. Līdzīgi var teikt par "Zaļo zemi", kuru pēkšņi 90. gadu vidū Nacionālajā teātrī iestudēja Edmunds Freibergs, un arī tad ar tā laika pārmaiņām – ar visu jauno ekonomisko sistēmu uz zemes jautājumu varēja paskatīties pilnīgi citādāk. Kā jau minēju, Upītis ir ļoti reālistisks rakstnieks. Viņš bieži savā kritikā ir vērsies pret romantisma pārstāvjiem, pret modernisma pārstāvjiem, bet tad, kad mēs lasām tādus darbus kā "Sūnu ciema zēni", kas izaug no pirmās lugas, attopamies, ka patiesībā jau Upītis nekur tālu no dažādām romantisma idejām pats nav attālinājies. Viņš uzsver, ka tā ir reāla pasaka.
"Sūnu ciema zēniem" apakštituls ir "patiesīgs stāsts par trim tāliem braucējiem". Lai arī šī situācija šķiet ļoti metaforiski aprakstīta, skaidrs, ka Upītim, kā reālistam, sociālais fons šajā darbā ir caurstrāvojošs.
Ojārs Rubenis: Šodienas acīm skatoties uz Upīša problēmu, ko jūs par to varat teikt? Vai vajag studēt Upīti? Vai vajag nodalīt vai nevajag? Vai vajag pieminekli pārdalīt uz pusēm (kas man liekas ļoti laba ideja) vai nevajag? Ko jūs, Arni, kurš fantastiskā darbā esat pētījis Upīša daiļradi, domājat?
Arnis Koroševskis: Jā, tas tagad ir ļoti sāpīgs jautājums. Manuprāt, tas, ko lielākā daļa sabiedrības neapzinās, ir, [ka] mēģinot pārdalīt sabiedrisko Upīti, Upīti kā politiķi un Upīti kā mākslinieku, kurš ir tomēr radījis daudzus paliekošus darbus, mēs jau patiesībā vēršamies pret Upīti kopumā. Tāpēc man kā Andreja Upīša muzeja darbiniekam ir sāpe par to, ka agrāk vai vēlāk mēs varam no viņa novērsties pilnībā. Par to ir mazliet bail. Upīša darbi tomēr ik pa laikam ir tikuši iestudēti, arī pēc neatkarības atgūšanas bez "Sūnu ciema zēniem" ir bijuši vairāki citi iestudējumi, tai skaitā dažas komēdijas; Upītis kā novelists ir izcils, jo novelistika kā žanrs nepacieš didaktiku un tur Upītis nespēja būt didaktisks, viņš mēģināja iekļauties modernās noveles žanrā. Par pieminekli – es varu godīgi pateikt, ka šis piemineklis, kas stāv pie Kongresu nama, man personīgi nekad nav paticis, es to uzskatu...
Ojārs Rubenis: Tas nav arī mākslinieciski kvalitatīvs.
Arnis Koroševskis: Iespējams. No vienas puses tajā it kā ir iekļauta smagnējā Upīša būtība, jo viņš gan pēc rakstura bijis smagnējs cilvēks, gan arī viņa darbus reizēm ir smagi lasīt. Ivara Drulles piedāvātā ideja par pieminekļa pārzāģēšanu uz pusēm man arī likās ļoti simpātiska. Es pat apmeklēju to diskusiju, kas norisinājās Mākslas akadēmijā, kur profesionālie mākslinieki un mākslas zinātnieki pulcējās...
Ojārs Rubenis: Tur gan, Arni un pārējie klātesošie, varētu būt milzīga problēma. Mēs atrodamies Teātra muzeja un Teātra darbinieku savienības ēkā, un, piemēram, režisors Džilindžers uzskata, ka tad arī Smiļģis ir jāpārzāģē uz pusēm, jo arī Smiļģim bija gan viena, gan otra puse. Tālāk parādās vēl Lilita Bērziņa un tā tālāk.
Arnis Koroševskis: Ja Upītis būtu tikai padomju okupācijas laika autors, es domāju, ka tur nebūtu nekādu jautājumu par to, kā mēs uz viņu skatītos mūsdienās, un es pieļauju, ka viņš būtu starp tiem daudziem citiem uzvārdiem, par kuriem mēs nemaz nerunājam, bet tomēr viņa ieguldījums Latvijas kultūrā tieši 20. un 30. gados ir ārkārtīgi būtisks. Vēlos atgādināt, ka viņam jau nav tikai visi padomju laiku apbalvojumi. 1927. gadā viņš ieguva Kultūras fonda balvu un tieši par dramaturģisko darbu "Mirabo", kas ir viņa pirmā vēsturiskā traģēdija.
Ojārs Rubenis: Tātad jūs piederat pie tiem, kuri uzskata, ka Upīti pazaudēt nedrīkst?
Arnis Koroševskis: Jā.
Ojārs Rubenis: Agnes, ko par šo visu domā jauns cilvēks, ieslēdzoties darbā, ko iestudējāt?
Agnese Laicāne: Ja mēs paskatāmies uz Latviju, uz tās pastāvēšanas laiku vienā lielā līnijā, es uzskatu, ka mums ir jāzina no "a" līdz "ž", un pēc tam, pašiem ar savu sirdsapziņu parunājoties (protams, katrs cilvēks ir citādāks, no kādām ziņām, medijiem viņš ir ietekmējies, no kādas sociālas vides, vecākiem viņš ir izaudzis), ir jāsaprot, kas mums der un kas mums neder. Es domāju, ka tas atteicas arī uz šādu autoru.
Mums ir jāzina par viņa eksistenci, mums ir jāzina viņa biogrāfija, viņa uzrakstītie literārie darbi un pastrādātie darbi un nedarbi arī valstiskajā nozīmē. Katram cilvēkam pašam ir jāizlemj, ko viņš konkrētajā situācijā domā par autoru,
tāpēc es nevēlos teikt kādu viennozīmīgu atbildi. Es uzskatu, ka mums joprojām ir jālasa viņa literatūra, ir jāmāca bērniem, ka Latvijā ir bijis šāds autors, bet par to, kā tas mani personīgi ietekmē – tā ir mana darīšana un es nevēlos kādu ne pārliecināt par savu viedokli, ne arī kā citādi.
Oļegs Šapošņikovs: Ja runā par cilvēka psiholoģiju, vispār par procesiem, kas notiek cilvēka psihē un sabiedrībā, tad par tādu psihes aizsardzības paņēmienu kā noliegšana – mēs kaut ko mēģinām noliegt, aizmirst par tā eksistenci vai, ja tas ir pagātnē, tad izdzēst no atmiņas, – jau Zigmunds Freids parādīja, ka tas ir ļoti bīstams, patoloģisks process. Noliegšana, citiem vārdiem – izstumšana, nekad nedos labu rezultātu, kaut mēs varētu cerēt uz to. Tā ir arī aizsardzība, tā it kā palīdz aizsargāties un, lai arī mērķis šai aizsardzībai ir labs, diemžēl konkrētais process nekad nenoved pie laba rezultāta.
Ojārs Rubenis: Izrādē ir brīnišķīgs teikums, ka daži notikumi ir gluži kā nezāles, kuri iet cauri gadsimtiem. Man ārkārtīgi patika šī sentence. Vēlreiz atgādinot par darba saturu – latvieši visos laikos dažādos veidos meklē laimi. Jūs, Oļeg, esat uzlicis, ka laimi meklē dažādās valstīs, atbilstoši situācijai, un blakus lateksa kostīmiem un visam citam, kas nu šodien var būt, tostarp brīnišķīgā Ilona Bagele, kura fantastiski dzied Valta Pūces dziesmu ar Ineses Zanderes tekstu, pašās beigās parādās Latvijas krekliņi ar Latvijas vārdu, mazliet didaktiski maucot acīs, ka tas ir par Latviju. Ko jūs man atbildētu, ja es vaicātu, vai ar laimes lāča palīdzību mēs varētu sakārtot Latviju?
Agnese Laicāne: Es gribētu teikt tā, kā pašās izrādes beigās savā pēdējā monologā saka Jānis Jarāns: "Vispirms sakopa katrs savu sētu, pēc tam tālāk – apkaimi un pilsētu." Tas laimes lācis bija mazs grūdiens, ka tu pats to vari izdarīt, es tev tikai parādīšu – kā. Manuprāt, tādu laimes lāci, ne metaforisku, ne fizisku, nemaz nevajag.
Ojārs Rubenis: Un arī to kadiķīti nevajag, bez tā var iztikt?
Agnese Laicāne: Ja ir sentiments pret to, nevajag aizliegt. Bet es domāju, ka
tas teikums, ko teicējs saka – vispirms ap sevi un tad tālāk –, ir jāpatur sirdī.
Ojārs Rubenis: Arni?
Arnis Koroševskis: Tad, kad es rakstīju monogrāfiju par Upīti, man ļoti uzjautrinoši šķita, cik bieži laimes lācis kā tēls tiek piesaukts Saeimas sēdēs jau kopš 90. gadu sākumā. (Visi smejas) Stenogrammās ir pārpilns ar laimes lāci, vēl no pirmās Šķēles valdības sākot, līdz pēdējiem gadiem, kad mums ir bijuši daži ļoti spilgti politiķi, kas ir atsaukušies uz šo, jāsaka, nelaimīgo lāci, jo viņš visādi tiek ekspluatēts visu laiku. Manuprāt, Upītis ar tādu draudzīgu ironiju, draudzīgu humoru parāda, kas te sarunā jau izskanēja, ka tā ir tā cilvēka mitoloģiskā domāšana jeb nespēja pašam pieņemt sev apkārtesošo realitāti un cerēt uz kaut kādiem brīnumiem. To mēs arī redzam katru reizi pēc vēlēšanām, kāds ir iznākums – laimes lācis neatnāk, mums pašiem ir kaut kas jādara.
Ojārs Rubenis: Tā nu tas ir. Oļeg, pieliec nu punktu!
Oļegs Šapošņikovs: Es gribētu pievērst uzmanību tikko notikušajam. Tu, Ojār, pateici, ka, tavuprāt, tie krekliņi ar Latvijas simboliku ir didaktisks gājiens un tā tālāk.
Ojārs Rubenis: Ā, ieķeru tev tomēr! Labi, labi! (Smejas)
Oļegs Šapošņikovs: Nē, nē. Es tikai gribu parādīt, kā rodas domstarpības, īpaši, ja to var izdarīt bez autora līdzdalības. Šajā gadījumā režisors tepat sēž un es varu pateikt, ka tas, kas vienam cilvēkam varētu likties kā didaktisks žests vai paņēmiens, vai norādījums ar pirkstu, ka, lūk, izrāde ir par Latviju (man liekas, ka tur jau nav šaubu, ka ir par Latviju, tā ka nevajadzētu ar tādu žestu),
mums, aktieriem un man kā režisoram, šis viss nozīmē vienoties ar savu valsti, ar Latviju un būt Latvijas patriotiem, nevis kādam parādīt – redziet, tā vajadzētu darīt.
Ojārs Rubenis: Arni, paldies jums, ka tomēr nenoliedzat Upīti! Novēlu jums noturēt viņa vajadzīgo literāro mantojumu, lai tas mums paliek un mēs no tā nebaidītos, lai arī kā izlemtu politiskās situācijas un pieminekļu gāšanas padomes! Agnes, es jums novēlu Daugavpils teātrī veiksmes! Milzīgs prieks, ka jūs no Valmieras kursa atgriezāties tieši Daugavpilī un ceru, ka jūs tik ātri nepārvilinās un jūs vēl kādu brīdi tur pastrādāsiet. Un, Oļeg, paldies, ka teātris turas un veicina savienošanos funkciju Latgalei kopā ar visu Latviju! Man liekas, ka mākslai un teātrim ir ļoti liela nozīme, lai tas viss notiktu. Paldies jums par šo izrādi!
