Izstādes "Režisore Māra Ķimele Laimoņa Stīpnieka portretējumos" ekspozīciju veido lielizmēra Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas, kurās ir dzīves un radošo procesu fiksējums, kā arī nozīmīgi režisores iestudējumi. Izstāde papildināta ar Mārītes Balodes televīzijas raidījumu fragmentiem.
Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas spēj atritināt laiku, uzburt krāsainu notikumu virkni, atdzīvināt sen notikušu iestudējumu, radot sajūtu, ka tas skatīts nesen.
LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" uzsver fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka nozīmi Latvijas kultūrā un izceļ portretējumos saskatāmās pārdomas, darba procesa un dzīves atspoguļojumu. "[Izstādē] ir fotogrāfijas no 1969. gada "Stikla zvērnīcas", kas ir [Māras Ķimeles] pirmais profesionālās režijas darbs, tātad 2024. gada 8. februārī [Māra] Ķimele ir teātrī 55 gadus, tāds pats skaitlis ir tikai Pēterim Lūcim. Mazliet vairāk ir pacenties Alfrēds Antmanis-Briedītis, viņam bija 59 gadi," skaidro Siliņš.
"Māra, tas, ko jūs kopā ar [Oļģertu] Kroderu un [Pēteri] Lūci ielikāt teātrī, tas darbojas vēl līdz šim brīdim," uzsver Siliņš. Režisore piekrīt, ka no trijotnes – Oļģerta Krodera, Pētera Lūča un Māras Ķimeles kopīgā darba posma teātris ir ieprogrammējies uz ilgu laiku un neviens nav spējis to mainīt.
Fotogrāfijās, kurās fiksēti mirkļi no izrādēm, vairums ir Valmieras Drāmas teātra iestudējumi. "Valmieras teātrim tas raksturīgākais vienmēr ir bijis tas, ka viņš ir ļoti, ļoti dzīvs. Es tagad skatos uz šīm bildēm, un man ir patīkami, ka es redzu, ka te nekur nav neviena nedabīga, kaut kāda muļķīga, sliktā nozīmē teatrāla izpausme. Visiem ir dzīvas sejas, visur ir klātesoša kaut kāda enerģija un jūtīgums," par iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī stāsta Ķimele.
Starp fotogrāfijās fiksētajām izrādēm ir arī Paula Putniņa lugas "Pusdūša" iestudējums ar aktieriem Jāni Zariņu un Ņinu Leimani galvenajās lomās. "Ņina Leimane, kura praktiski panāca to, ka manu vecmāmiņu izdzen no teātra, es ar viņu esmu strādājusi daudzkārt, un gala beigās mēs labi sapratāmies. Par to es esmu ļoti priecīga, man pat tā liekas, ka es nokļuvu Valmierā, lai izlīdzinātu kaut kādus vecmāmiņas karmiskos parādus," atklāj režisore.
Īpaša vieta izstādē ierādīta Laimoņa Stīpnieka foto sērijai, kas veltīta [Deila] Vosermana "Kur dzeguze ligzdu vij" iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī 1984. gadā. Ķimele stāsta, ka fotogrāfam izrādes laikā ļāvusi staigāt pa skatuvi un fotografēt. "Mēs pie tā radinājāmies, ka mums nevajag īpašus apstākļus, ka
viss, kas notiek apkārt, iekļaujas teātrī, ka teātris nav noslēgta struktūra. Man joprojām tas liekas ļoti svarīgi," skaidro Ķimele.
"Tā ["Kur dzeguze ligzdu vij"] ir izteikta pretpadomju izrāde, tur ir vardarbības tēma, ka tas, kuram ir vara, var atļauties izdarīties ar atsevišķu personu, kā viņam ienāk prātā. Tā tas arī notika, tā tas padomju laikos notika. Tā šausmu un pazemojumu sajūta bija klātesoša mūsu dzīvē, un visa šī izrāde bija par to, ka viens cilvēks, kas bija Aigars Vilims – Makmērfijs, vienkārši uzdrīkstas būt dabīgs. [..] Mēs daudz runājām par to, ka dabīgs cilvēks jau ir pret varu, automātiski.
Tas, ka tu atļaujies būt tu pats, jau ir milzīgs varoņdarbs, un tas jau grauj sistēmu, sevišķi vardarbīgu sistēmu," par iestudējumu stāsta režisore.
Māra Ķimele spilgti atminas laiku, kad režisors Jānis Rijnieks viņai piedāvājis darbu Jaunajā Rīgas teātrī un kopā ar Alvi Hermani uzsākuši tur strādāt. "Tas bija tāds laimīgs laiks, es taisīju tādas izrādes, kādas es jutu, kā es sajutu pati. Tur bija arī man ļoti mīļa izrāde "Mani mīl Šekspīrs. Soneti", kas bija ar augstu grūtības pakāpi aktieriem. Arī "Rutes grāmata" tad bija, tas bija tāds auglīgs laiks," atceras Ķimele.
Starp portretiem ieraugāmi arī režisores tēvs Vilis Ķimelis, kustību mākslinieks Ansis Rūtentāls un režisors Oļģerts Kroders. "Ja es nebūtu nokļuvusi Krodera zonā un Valmieras teātrī, es varbūt arī neizveidotos par režisori, jo tas no malas var tā nešķist, bet es biju diezgan aizvērta un intraverta meitene. Es varēju atraisīties darbā, vienmēr, bet tā es neuzdrīkstējos. Kroders bija tas cilvēks, kurš bija pilnīgi brīvs, pēc visām mokām ziemeļos, viņš varēja atraisīt jebkuru," uzsver režisore.
Krāsainā un melnbaltā fotogrāfijā izstādē aplūkojams arī pirmais aktieru kurss, ar kuru strādāja Māra Ķimele, tāpat arī dažādi darba posmi Latvijas teātros. "Man teātris vienmēr ir bijusi zona. [..]
Ar aktieriem kopā esot, tu jūties pasargāts un tu esi tā kā zonā. Tā saucamajā īstajā dzīvē es jūtos daudz, daudz sliktāk," par teātra un dzīves attiecībām stāsta Ķimele.
Izstāde "Režisore Māra Ķimele foto mākslinieka Laimoņa Stīpnieka portretējumos" būs skatāma līdz martam.
