Baiba Kušķe: Pirms dažām dienām ir izskanējis pirmais koncertuzvedums Smiltenē. Kāda bija jūsu satikšanās ar skatītājiem pēc ilgāka pārtraukuma?
Rūdolfs Plēpis: Vispirms man jāsaka paldies koncerta organizētājiem, kas vispār mani uzaicināja piedalīties, jo es tiešām ilgu laiku nebiju publikas priekšā bijis. Sakarā ar manām redzes problēmām, tagad tas ir ļoti sarežģīti. Spriežot pēc atsauksmēm, tas fakts vien, ka zāle dzied līdzi, ir rādītājs, ka cilvēkiem gāja pie sirds tas, ko mēs tur darījām uz skatuves. Mēs bijām četratā – Kaspars Markševics, mana meita Viktorija, Valdis Zilveris pie klavierēm un es.
Katru reizi, kad tu esi uz skatuves, un skatītāji tevi pieņem, tā ir abpusēja enerģijas apmaiņa. To jūt uzreiz. Arī izrādi spēlējot, to jūt, vai skatītājs tevi pieņem vai nepieņem. To momentā jūt. Paldies Dievam, manā dzīvē es pat neatceros gadījumu, kad ir bijis kā "pret sienu". Man tā ir bijis ļoti reti vai pat nemaz.
Kuras tad bija tās dziesmas, ko skatītāji jums rāva līdzi?
Manā repertuārā kopumā ir ļoti daudz dziesmu. Kādreiz bija tāds raidījums "Tonis", no kura vien man ir ļoti kupls dziesmu pūrs. Raidījumi gāja divus gadus, katru sestdienu piecpadsmit minūšu. Es tā izrēķināju, ka mēs kopā tajos esam nodziedājuši vairāk nekā 400 dziesmu! No tām vien bija ko izvēlēties koncertam.
"Pifiņš" arī skanēja?
Jā, protams, tas jau bija kronis visam! Dziesmiņas savulaik tapa, pateicoties Jāņa Petera dzejai un Ivara Vīgnera mūzikai. Sākotnēji bija sarakstīti tikai dziesmu vārdi Leļļu teātra izrādei, bet nebija mūzikas. Tad tika aicināts Ivars Vīgners to mūziku sakomponēt. Viņš ieradās pie manis mājās. Man jāatzīstas godīgi, ka, lai arī teātrī, es, protams, biju dziedājis, es nekad nebiju to darījis tādā izteiktā solo variantā.
Bet Vīgners pie manis ieradās un saka, ka tagad man jādzied tās dziesmiņas. Es paņemu rokā tekstu, bet viņš uzsit ar vienu pirkstu pa klavieru taustiņu un saka – nu, tagad dziedi! Es saku – Ivar, ko lai es dziedu? Es tak tā nemāku! Viņš saka – kas tur ko mācēt! Un beigās patiešām sanāca tā, ka nekādu nošu nebija, bet Ivars vienkārši spēlēja un es dziedāju, tas bija vienkārši apbrīnojami! Viņš vispār bija ģeniāls komponists.
Iedomājieties, tās dziesmiņas mēs ierakstījām 1983. gadā! Joprojām tās skan, un joprojām visi lūdz – nodziedi atkal "Pifiņu"! Tātad tajās dziesmās ir kaut kas ļoti īpašs un cilvēkiem vajadzīgs.
Jūs jau tagad padalījāties dažos stāstos, es saprotu, ka stāsti skan arī koncertā?
Jā, koncertam mēs izvēlējāmies ļoti brīvu formu. Koncerta režisors ir Valdis Pavlovskis, kurš teica – veidosim brīvā sarunu stilā, uzdosim viens otram jautājumus, arī publika var uzdot jautājumus. Praktiski tajā dominē dzīvespriecīga mūzika un dzīvespriecīgi stāsti. Vienīgais, ko es ļoti gribēju, es gribēju norunāt Andersena pasaku par mazo sērkociņu pārdevēju. Tas laikam ir vienīgais nopietnais posms koncertā.
Ar ko jums šī pasaciņa ir tik tuva?
Iespējams tāpēc, ka es to iemācījos – tētīt mīļais! – 13 vai 15 gadu vecumā. Es pat neatceros, kāpēc es to mācījos. Mana māsiņa ir trīs gadus jaunāka par mani. Viņa vienkārši sēdēja un klausījās, kā es skaitīju no galvas to pasaciņu. Un tad, kad viņa sāka raudāt, tad es sapratu, ka es tā nedrīkstu vairs viņai darīt pāri, bet reizē es atklāju, ka spēju ar savu runāto vārdu ļoti uzrunāt. Un tā pasaciņa, manuprāt, arī ir ļoti aizkustinoša.
Andersenam, kā zināms, vēl dzīvam esot, uzcēla pieminekli. Kad viņš pats ieraudzīja pieminekļa metu, kura centrā bija viņš, bet viņam apkārt mazi bērni, viņš kategoriski pieprasīja novākt visus bērnus. Viņš teica – manas pasakas nav bērniem, tās ir pieaugušajiem.
Jā, un tā tas arī ir. Domu gājiens visās viņa pasakās ir vairāk orientēts uz pieaugušajiem. Kaut vai ģeniālā pasaka par kailo karali. Tā tagad ir jo sevišķi aktuāla.
Kāda vispār ir jūsu ikdiena? Jūs jau pieminējāt redzes problēmas, ko tās ir mainījušas jūsu dzīvē?
Ļoti daudz ko mainījušas. Tāpēc jo īpaši esmu pateicīgs cilvēkiem, kuri mani arī šajā situācijā ir aicinājuši uz koncertiem, pasākumiem. Tas rada mieru. Nu, nevar visu laiku uztraukties, jo tas neko nepalīdz. Bet es esmu priecīgs, ka man vēl ir ko darīt un ka es vēl esmu vajadzīgs. Tā laikam ir tā lielākā laime. Nē, tomēr lielākā laime ir mana ģimene – manas meitas, mani mazbērni.
Man tāda sajūta, ka tas bija pavisam nesen, kad es jūs uz ielas redzēju ar mazo Mariju uz rokām, bet tagad mazmeita jau pavisam liela izaugusi.
Jā, tagad Marijai ir 16. Viņa ilgus gadus dzīvoja pie manis, kad bija pavisam maziņa. Nu jau Marija ir galvas tiesu garāka par mani! Jūs varat iedomāties! Ak, tu tētīt! Mazā Marija!
Ar savu tagadējo pieredzi jūs teiktu, ka ģimene ir cilvēkam vissvarīgākais?
Jā, noteikti! Man tagad vienīgais informācijas avots ir radio. Es tur klausos daudzus raidījumus. Tur tiek apspriests arī, kāpēc cilvēki šķiras. Ko tik tur nemin – raksturu nesaderība, kopīgu interešu trūkums. Bet man šķiet, ka visa atslēga ir vienā vārdā, kas mūslaikos ir īpaši aktuāls, un tas ir vārds "apnika". Tas ir tāpat kā mazam bērnam, kad viņam nopērk mantiņu, viņš paspēlējas ar to, bet tā viņam ātri apnīk un viņš to aizsviež. Tad viņam pērk nākamo mantiņu, atkal viņš paspēlējas un atkal aizmet. Tieši tāpat mūsdienās notiek ar cilvēkiem. Dažreiz nākas dzirdēt kaut ko pavisam absurdu. Piemēram, cilvēki šķiras, jo sieva vīram zupu par karstu ielējusi, viņš apdedzinājis mēli. Tas jau izklausās pēc anekdotes.
Es kādreiz tā pārdomāju, kas vispār ir mīlestība? Vai – kā Rainis teica – mīla? Viņš noņēma vārdam "mīlestība" to stibu nost – kā mēdza sacīt Lūcija Baumane.
Es mīlestību pielīdzinātu tādam skaistam ziepju burbulim, ko mēs bērnībā pūtām. Tie bija tik krāsaini, tik skaisti, tik lēni lidoja! Bet tiklīdz tu tam piedūri pirkstu, tā – puhhh! Manuprāt, mīlestība ir tāds skaists ziepju burbulis, un ļaujiet tam lidot, nebāziet tajā pirkstu un neanalizējiet to. Mīlestība nav analizējama. Vai nu tā ir, vai nu tās nav. Visiem tiem, kuriem tā ir, ir jābūt ļoti pateicīgiem. Bet ir arī cilvēki, kuri nodzīvo vienkārši tāpat, nemaz īpaši nedomājot par to.
Kāds ir jūsu skatījums uz šobrīd notiekošajiem globālajiem notikumiem?
Es biju Zilākalna pansionātā trīs mēnešus, un pie manis katru vakaru ienāca pansionāta direktors un mēs sarunājāmies. Viņš ir ļoti ticīgs cilvēks. Un, manuprāt, viņš ļoti precīzi pateica – tās ir pēdējās dienas jeb, ļoti konkrēti runājot, sātana agonija. Nu, kas ir sātans? Tas ir kritušais eņģelis, tātad, ļoti viltīgs. Tas nav velniņš ar diviem ragiem. Ar ko viņš cilvēkus kārdina? Visvairāk ar mamonu, ar naudu. Tas ir tas galvenais trumpis – nauda. Tas, kas tagad notiek, es ar savu prātu to nevaru aptvert. Es nevaru atrast absolūti tam nekādus citus motīvus, kā tikai to, ka tā ir sātana agonija.
Cik jums pašam svarīga ir ticība?
Ļoti svarīga. Savulaik es ļoti daudz apmeklēju Lutera baznīcu Torņakalnā. Es esmu pārliecināts, ka Dievs ir katrā no mums. Un tiklīdz mēs noliedzam Dievu, mēs noliedzam paši sevi. Dievs ir cilvēka sirdī – tā es to saprotu un pieņemu, un ja Dieva cilvēkā nav, tad viņš kļūst par necilvēku, ko arī pierāda pēdējie briesmīgie notikumi. Jo teikt, ka viņš kļūst par zvēru, nozīmētu apvainot zvērus.
