Vai zini?

Vai zini, ka Jānis Jaunsudrabiņš dažkārt iesaistījies arī neparastās nodarbēs, pat afērās?

Vai zini?

Vai zini, ka Kaucmindes audzēknēm bija jāapgūst vairāk nekā 30 mācību priekšmetu?

Vai zini, ka vēl 19.gs. sākumā sievietes nevarēja veidot profesionālu skatuves karjeru?

Vai zini, ka vēl 19. gadsimta sākumā mūziķes nevarēja veidot profesionālu karjeru?

Vai zini, ka vēl 19. gadsimta sākumā sievietes-mūziķes nevarēja veidot profesionālu skatuves karjeru sabiedrības aizspriedumu dēļ? Bet sieviešu līdztiesības jautājums 19. gadsimta gaitā kardināli mainījās.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

19. gadsimta sākums bija laiks, kad jaunkundzes un kundzes drīkstēja būt aktrises un dziedātājas, bet citāda veida izpausmes mūzikā nebija akceptētas. Klasisks piemērs ir stāsts par brāli Feliksu un māsu Faniju Mendelszoniem – diviem izciliem talantiem, no kuriem tikai brālim bija iespēja pilnvērtīgi apliecināt sevi mūzikā un kļūt slavenam. Fanijas kompozīcijas ir saglabājušās un mūsdienās tās dažreiz atskaņo.

Viena no pirmajām koncertējošām pianistēm uz Eiropas skatuves bija Marija Šimanovska, kura koncertēja Rīgā, Melngalvju namā 1822. un 1827. gadā. Poļi ārkārtīgi lepojas ar Mariju Šimanovsku, uzskatot viņu par pirmo profesionālo pianisti-sievieti.

Kādus desmit gadus vēlāk Eiropa iepazina Klāru Šūmani. Šie divi ir izglītotu sieviešu veiksmes stāsti mūzikā.

Bet es gribu celt dienas gaismā kurzemnieci, izcilu vijolnieci Mariannu fon Berneri, kurai nebija lemts iekarot Eiropas skatuves.

Marianna fon Bernere dzimusi 1791. gadā bagātā Kurzemes muižnieka ģimenē. Tēvs Johans Fridrihs fon Berners bijis banķieris, kuram piederējusi Staļģenes muiža un nams Jelgavā, bet māte – Rīgas tirgotāja meita Marianne Klatzo labi pratusi vijoles spēli. Tēva nams bijusi vieta, kur laipni aicināti visi mākslinieki, kas braucot no Eiropas uz Rīgu un tālāk uz Pēterburgu ieradušies Mītavā. Jau 1802. gadā viesojās komponists un vijolnieks Ludvigs Špors, kurš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fon Berners, kurš mani īpaši mīlēja, uzaicināja mani atpakaļceļā no Pēterburgas pavadīt dažus mēnešus kopā ar viņu laukos." 1805. gadā Berners uzņēma slaveno pianistu Džonu Fīldu, 1806. gadā – franču vijolnieku Pjēru Baijo, bet vijolnieks Pjērs Rodē laikā no 1804. līdz 1808. gadam viesojās pat vairākkārt. Kā stāsta laikabiedri, tad izcilajiem māksliniekiem patika justies viesmīlīgi uzņemtiem un aprūpētiem, vai tas būtu Mītavā, vai arī skaistajās, labiekārtotajās, ziedu piepildītajās ielejās Staļģenē, un viņi atrada gandarījumu, trenējot Mariannas ģeniālo spēli līdz arvien lielākai pilnībai.

Pusaudzes gados notika Mariannas fon Berneres pirmās uzstāšanās koncertos. Jau 1804. un 1805. gadā viņa spēlēja franču čellista Žaka Mišela de Lamarē koncertos, kad viņš, ceļodams uz Pēterburgu, apmeklēja Mītavu un sniedza stundas Mariannai fon Bernerei.

1807. gadā Mītavā koncertēja Pjērs Rodē un programmā bija Rodolfa Kreicera dubultkoncerts, kur solo spēlēja Marianna fon Bernere un pats Rodē. Tomēr nākamajos gados publisku koncertu bija ļoti nedaudz – Mariannas fon Berneres retās publiskās uzstāšanās bija saistītas arī ar iespēju trūkumu, jo muzikālā dzīve Mītavā 19. gadsimta sākumā bija apsīkusi un mēģinājumi rīkot amatierkoncertus 1811. gadā palika īslaicīgi. Bet tēva mājas bija ideāla vide, kur Marianna tikās ar slaveniem mūziķiem un kur Mītavas augstākā sabiedrība jūsmoja par viņas vijoļspēli mājas salonā. 

1817. gadā Veimārā izdotais žurnāls "Literatūrai, mākslai, luksusam un modei" ("Journal für Literatur, Kunst, Luxus und Mode") publicēja plašu rakstu par Mariannu fon Berneri, kurā teikts, ka "būtu jāizgudro īpaša valoda, lai apzīmētu to klasisko pilnību, kas apliecinātu vijolnieces meistarību. / .. / viņa atzīst jebkuru skaidras domas izpausmi kā nepieciešamu nosacījumu.

Viņa liek stīgām dziedāt, vibrēt, skanēt, šalkt, priecāties, kliegt; viņa ļauj skaņām tuvoties no tālienes, uzplaukt un atkal noklust, viņas lociņš elpo uz stīgām vai izrauj no tām plašas skaņas gradācijas ar neatvairāmu spēku. Īsāk sakot, viņa ar savu vijoli dara, ko grib. / .. /

Šai izcilajai virtuozei vajadzētu piederēt visai mūzikas pasaulei, un ir jānožēlo, ka viņa, būdama bagāta zemes īpašnieka un baņķiera meita, visticamāk, nekad neatstās privāto sfēru."

Vēl kāds laikabiedrs Eduards fon Kolbe ir teicis par Mariannu fon Berneri tā: "Vijole ir viņas dvēsele."

Līdzīgs liktenis kā Mariannai fon Bernerei bija Vīnes pianistei Dorotejai Ertmanei, kurai Bēthovens veltīja La-mažora klaviersonāti op.101, bet kura publiski neuzstājās, kā arī  daudzām citām augstdzimušām, labi izglītotām sievietēm, kuras bija lieliskas mūziķes, bet kuru dzīve noritēja ģimenes lokā. Tas bija 19. gadsimta aizsākums.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt