Pirmo reizi Šaja Maestro vārds starptautiski izskanēja jau vairāk nekā pirms 10 gadiem, kad mūziķis pievienojās kontrabasista Avišai Koena (Avishai Cohen) trio, kur spēlēja kopā arī ar bundzinieku Marku Džulianu (Mark Guiliana).
Kā grupas līderis Maestro ir ierakstījis piecus albumus – pēdējais “The Dream Thief” 2018. gadā iznāca leibla ECM paspārnē, un, iespējams, tāpēc pēdējā gada laikā Ņujorkā dzīvojošais mūziķis Eiropā ir dzirdams visai bieži.
Tallinas džeza festivāla “Jazzkaar” koncertā trio improvizēja ap albuma “The Dream Thief” kompozīciju tēmām, demonstrējot mūziku kā savdabīgu valodas izpausmi. Tehniski un emocionāli niansēti – suģestējoši, dodot iespēju koncertu izdzīvot ne vien klausoties, bet arī iejusties ar ādas sajūtu.
Vēlāk, sarunās pēc koncerta, kontrabasists Horhe Roders (Jorge Roeder), kurš lielā daļā no koncerta bija līdera lomā un, paša vārdiem sakot, patiesībā esot intraverts cilvēks, atklāja, ka kopā ar Maestro ir viegli atraisīties.
Maestro visnotaļ bija atraisījis arī publiku – pēc koncerta cilvēki uzkavējās, lai aprunātos, saņemtu autogrāfu, nofotografētos un apskautos. Īsā sarunā pirms grupas došanās ceļā centos noskaidrot būtiskāko – kādā veidā Šajs Maestro rada šo tik ļoti suģestējošo priekšnesumu?
Kāda loma tavā mūzikā ir jēdzienam "nezināmais"?
Kad mēs ļaujamies nezināmajam, tad mūzika ir vislabākā. Kad spēlējam fiksētu mūziku, parasti tā nav tik laba. Es savas mūziķa gaitas sāku, spēlējot klasisko mūziku. Es kļūstu ļoti nervozs, kad man ir jāspēlē perfekti. Es to nevaru.
Perfekcija nav manā dabā – ne šeit, mums sarunājoties, ne kādā citā situācijā. Man ir jāveido šī saruna kā mūzikā, tā dzīvē, tāpēc nezināmais ir svarīgs.
Dažkārt tas ir biedējoši, jo tu nezini, kurā virzienā dosies, bet tāpēc tas arī ir nezināmais – atslēga uz transcendālo.
Tavs koncerts bija apbrīnojams komunikācijas piemērs – ne vien muzikāli, bet ar ķermeņa valodu, mīmiku!
Mēs viens otru mīlam! Esam labi draugi un daudz kopā smejamies. Uz skatuves saglabājam to pašu vieglo saskarsmi, kā tagad sēžot un runājot.
Ja vien tas būtu tik viegli, uzturēt šādu enerģiju! Iespējams, atbilde jāmeklē apkārtējā vidē. Mums, ziemeļniekiem, patīk ieturēt distanci. Kādā veidā tu atrodi savus mūziķus?
Jā, tur jau tā lieta - lai veidotu komunikāciju, ir jāatrod īstie cilvēki! Kad sāku veidot savu grupu, par prioritāti izvirzīju būšanu starp labiem cilvēkiem. Esmu noguris no sliktas enerģijas. Esmu bijis starp cilvēkiem, kuri no manis izvilina ne to labāko.
Es tā vairāk negribu, vēlos būt laimīgs! Dzīve ir tik īsa. Tāpēc es meklēju labus cilvēkus, kuri, protams, ir arī apbrīnojami mūziķi. Šie divi čaļi ir nepārspējami mūziķi! Viegla saskarsme, laba humora izjūta un apbrīnojamās mūziķa spējas - šīs ir uzvaras kombinācija.
Tev ir sava grupa un tajā pašā laikā tu spēlē arī citu mūziķu grupās. Kādu atšķirību izjūti starp šīm abām pozīcijām?
Kad spēlēju savu mūziku, zinu, kā tai ir jāskan, tāpēc man izaicinājums ir ļauties nezināmajam. Rakstot mūziku, tu esi izplānojis katru sīkumu, taču koncertdienā par to jāaizmirst, jo, ļoti iespējams, mūzika tajā dienā nevēlas iet šādā virzienā.
Man patīk spēlēt citu mūziķu grupās, jo varu iepazīt cita cilvēka pasauli un palīdzēt realizēt viņa plānoto vīziju. Šī pieredze mani ļoti bagātina, tāpēc man ir ļoti svarīgi turpināt spēlēt citu līderu grupās. Un arī sava trio koncertā es labprāt ieņemtu grupas dalībnieka (sideman) pozīciju.
Jā, šādi var iemācīties daudz jauna. Starp citu, kas ir pēdējais jaunums, ko esi iemācījies?
Spēlēt 13/4 daļās. Mēs nepārtraukti liekam lietā nepāra takts metrus, kā tas džeza mūzikā ierasts. Tu jau zini - Deiva Brubeka (Dave Brubeck) 5/4, Breds Mehldau (Brad Mehldau) iepazīstināja ar 7/4, un cilvēki šo principu paplašināja līdz 9/4, 11/4, 13/4. Un tagad mums jātiek tālāk līdz 15/4, 17/4, 21/4 un tā tālāk.
Kaut kā tas svaigums ir jāuztur!
Tieši tā! Ja tu turpini darīt tās lietas, kuras tu jau zini… Lai gan, es šo nevaru sacīt visu vārdā, jo ir cilvēki, kuri izvēlas būt nemainīgi, bet man pašam ir vajadzīgas pārmaiņas.
Noslēdzošais jautājums būs par ceļošanu un palikšanu vienā vietā. Piemēram, ir pietiekami daudz talantīgu cilvēku, kuri tā arī neizbrauc no savas valsts, jo tur ir atraduši veidu, kā realizēt radošas idejas un vienlaikus nopelnīt naudu, spēlējot, piemēram, popmūzikas projektos. Cik svarīga loma, tavuprāt, mūziķa izaugsmei ir ceļošanai, spēlējot katru vakaru citā zemē?
Tas ir atkarīgs no katra mūziķa personīgajām vajadzībām. Man pašam šajā jautājumā, laikam ejot, viedoklis ir mainījies - jo vairāk nobriestu, jo vairāk novērtēju to, ka varu atrasties vienā vietā. Bet es turpināšu ceļošanu, jo man vienkārši ir nepieciešams spēlēt.
Vai vari paturpināt plašāk par to atrašanos vienā vietā?
Man tas ir saistīts ar stabilitātes sajūtu. Mūsu dzīvesveids ir ļoti nestabils. Tu dzīvo lidostās un hoteļos, satiec cilvēkus. Tagad mēs ar tevi runājamies, bet pēc 15 stundām es būšu lidmašīnā un mēs vairs netiksimies. Šajā dzīvesveidā jebkas ir tikai uz noteiktu laiku. Man ir svarīgs balanss, un es skatos stabilitātes virzienā – lai stabilitāte man būtu kā platforma, no kuras es atkal varētu doties ceļā.
Mūsu tikšanās ar Maestro pienāca daudz agrāk, nekā varēja cerēt, – pēc 14 dienām Berlīnē notiekošā festivāla “X-Jazz” ietvaros. Maestro kopā ar sava trio bundzinieku Ofri Nehemiju (Ofri Nehemya) bija ģitārists Gilada Hekselmana (Gilad Hekselman) grupā. Līdzīgi Maestro, arī Hekselmanam ir smalka melodijas izjūta.
Viņš iedvesmu kompozīcijām gūst no dziesminieku dziesmām un dzejas, bet kā mūziķim Hekselmanam piemīt spēja savā ģitārā “iemiesot” citus instrumentus, pārņemot šiem instrumentiem raksturīgās funkcijas un uzdevumus. Maestro ir acīmredzami un saklausāmi vērīgs mūziķis, ar spēju momentā reaģēt mirklī, šādi ne vien muzikāli, bet tīri cilvēciski atbalstot Hekselmana ieceres. Galu galā – tieši kvalitatīva cilvēciska saskarsme jau ir tas, uz kuru mēs visi tiecamies!
