Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" – gan par satikšanos ar Dāvida Kļaviņa instrumentu "Una Corda" un tā konstruktīvajām atšķirībām no klavierēm, par Johana Sebastiana Baha mūzikas bezgalīgumu un atklāšanas ceļu, kas, pēc profesora domām, arvien vēl procesā. Arī par Maskavas profesoru Jakovu Fliēru un Bahu, par ierakstiem un interpretiem, kā arī jauno koncertvietu – "Klavins Piano" koncertzāli Kuldīgā.
Inga Žilinska: Šajā nedēļas nogalē plašākam klausītāju lokam būs iespēja iepazīt vairākas lietas: gan jauno koncertzāli Kuldīgas pusē, gan jaunu instrumentu, ko veidojis Dāvids Kļaviņš un kuru jūs jau esat iepazinis un izmēģinājis, gan arī Johana Sebastiana Baha "Labi temperētā klavesīna" programmu, kas nemaz tik bieži neskan un ko jau esat piedāvājis šīs koncertzāles atklāšanā. Varbūt sāksim ar pašu instrumentu: kā notika jūsu iepazīšanās ar Dāvida Kļaviņa instrumentu "Una Corda" jeb viena stīga? Kas tas ir par instrumentu, un kur jūs ar tādu satikāties?
Arnis Zandmanis: Pirmo reizi šo instrumentu iepazinu Ungārijā – Dāvidam Kļaviņam tur tolaik bija studija, kur viņš būvēja šos instrumentus, un viņš laipni uzaicināja mani uz turieni, lai iepazīstinātu ar šo instrumentu. Man jau bija doma ierakstīt visu "Labi temperētā klavesīna" ciklu, lai paliek piemiņā tās visas prelūdijas un fūgas, bet klavieres ir klavieres, Bahs jau nerakstīja klavierēm. Kaut gan cikla nosaukums liecina par klavierēm un to parasti tulko kā "Labi temperētais klavesīns", tā gluži nav pareizi. Vāciski ir "clavier" – šis nosaukums sevī ietver gan klavesīnu, gan klavihordu. Respektīvi, Bahs rakstīja taustiņinstrumentiem. Tāpēc uzskatu, ka klavieres tomēr ir pārāk rupjš instruments Baham un vispār baroka mūzikai. Nekādā gadījumā negribu noniecināt klavieres, bet tās vairāk domātas kā koncertinstruments koncertzālēm, mūzikai, kura vērsta uz ārieni un ir emocionāli ļoti spilgta. Turpretim Baha mūzikā viss vērsts uz iekšu, te absolūti nav nekādu ārēju efektu, tā ir ļoti intīma. Visu laiku viņš sarunājas ar Dievu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai instruments būtu smalks tādā ziņā, lai reaģētu uz katru mazāko niansīti no izpildītāja puses.
Bet atgriežoties pie "Una Corda" jeb vienstīgas klavierēm. Klavierēm katram taustiņam ir trīs stīgas, kas dod vibrējošu skanējumu, bet "Una Corda" stīga ir resnāka. Basiem stīgas ir garākas, lai būtu pietiekoša jauda. Jau pirmo reizi saskaroties ar šo instrumentu, sapratu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs!
No vēstures ir zināms, ka Baham bija ļoti daudz klavesīnu, un es domāju – kādēļ cilvēkam vajag iegādāties daudzus klavesīnus?! To viņš darīja tādā gadījumā, ja viņu neapmierināja konkrētā instrumenta skanējums, un katru nākamo taustiņinstrumentu viņš iegādājās cerībā, ka tā skanējums būs labāks.
"Una Corda" instrumentam ir gan klavieru mehānisms un skanējums, gan barokālais. Bet to jau nevar izstāstīt, tas jāklausās. Bet iespējas ir lielas un tādas, kas raisa arī fantāziju – gan izpildītājā, gan klausītājos.
Šim instrumentam ir 88 taustiņi, tāpat kā klasiskajām klavierēm, bet kas ir ar pedāļiem, ja katrai skaņai ir tikai viena stīga?
Pedālis ir viens – kas paildzina skaņu. Klusinātājs jeb kreisais pedālis nav vajadzīgs. Vizuāli instruments izskatās līdzīgs pianīnam, jo novietots vertikāli, līdz ar to skaņa, atsitoties pret rezonatoru, vairāk iet klausītāju zālē, nevis uz grīdas vai griestiem, kā tas ir lielajam koncertflīģelim. Un vēl ir iespēja starp āmuriņiem un stīgām novietot kādu speciālu materiālu, kas skaņu padara dažādu: atkarībā no materiāla veida – plānāka vai biezāka, tiek panākts samtaināks, dzidrāks vai asāks skanējums. Tur ir daudz iespēju, un ar to visu šis instruments atšķiras no klavierēm. Un tas, kā tas reaģē uz piesitienu... Daudz kas atkarīgs no tā, kā šim instrumentam pieskaras.
Jūsu satikšanās ar Baha mūziku notikusi jau no senām dienām – kā jau ikvienam, kurš sāk mācīties mūziku un klavierspēli. Bet kad jūs Bahu sev atklājāt tā pa īstam?
Domāju, ka Bahu vēl neesmu atklājis pa īstam! (smejas) Jo tur jau ir tas joks un noslēpums, ka tas ir ceļš. Tas ir bezgalīgs ceļš, kurā ieraugi arvien vairāk un vairāk.
Ar ko tas viss sākās? Kad Ilzei Graubiņai būtu apritējusi 70. gadskārta, veltīju koncertu viņas piemiņai. Un domāju – ko citu spēlēšu, ja ne Bahu? Gatavoju to programmu, bet domāju – hm, bet kad nākt atklātībā ar to? Ā, pie tās vēl jāizdara tas un tas, un vēl tas. Un kad biju izdarījis to un to, pēkšņi atklājās, ka vēl ir jāizdara tas un tas. Un tad es izdarīšu vēl kaut ko citu. (smejas) Un tā tas mūzikā ir nemitīgi. Tādēļ es arī diezgan skeptiski izturos pret ierakstiem – lai arī cik tas labs nebūtu, tas eksistē vienā noteiktā variantā, un tu vairs nevari tur neko izlabot. Bet gadiem ejot, tu taču šajā mūzikā ieraugi vēl kaut ko, ko gribas mainīt un dažādot. Tur nav pareizā vai nepareizā varianta – skaistums ir tieši dažādībā.
Jo arī no auditorijas viedokļa – kurš no visiem mākslas žanriem ir visabstraktākais? Tā ir mūzika!
Jo instrumentālā mūzika neko neataino, tā var tikai izsaukt asociācijas, refleksus uz iztēli. Ar iztēli varu iedomāties, ka tur putniņš čivina vai lācis iet, bet nekādu putniņu vai lāču taču tur nav... Tātad mūzika ir visabstraktākais mākslas veids, un Bahs no visiem komponistiem ir visabstraktākais!
Jo viņa tēmas ir ļoti lakoniskas, ļoti matemātiskas, es pat teiktu. Piemēram, ja es teikšu – "divi āboli", cilvēks iztēlosies divus ābolus. Bet ja es teikšu – "divi", cilvēks var iztēloties visu, ko vien viņš vēlas! Ikkatrs klausītājs var iztēloties Baha mūzikas nozīmi ļoti individuāli un dažādi – līdz bezgalībai. Un tas ir tas, kas dara šo mūziku gan bezgalīgu savā laikā, gan arī pievilcīgu savā bezgalīgumā.
Pieminējāt Ilzi Graubiņu – arī viņa labprāt daudz spēlēja Bahu. Turklāt jūs abi esat mācījušies Maskavā pie Jakova Fliēra, kurš pats bija lielisks pianists, taču vairāk gan atskaņoja 20. gadsimta pirmās puses krievu autoru un arī romantisma laika mūziku. Vai arī viņam bija raksturīga sava pieeja baroka mūzikai un Baham, un vai jūs studiju laikā vispār par to runājāt – kā tuvoties baroka laika mūzikai?
Neapšaubāmi, mēs spēlējām baroka mūziku, jo programmā tā bija, bet teikt, ka tai tika piešķirts liels svars, es nevarētu. Krievu mūzikā dominē romantika, romantisms, bet baroks ir citāds. Vienmēr skeptiski esmu izturējies pret to, ka gandrīz visu konkursu programmās obligāts ir Baha skaņdarbs, bet pret to izturas diezgan formāli. Un ne tikai konkursos – arī skolā un vispār mācību procesā galvenais, spēlējot Bahu, ir iemācīties tekstu. Pareizi nospēlēt ceturtdaļas un astotdaļas, un tad ir viss kārtībā. Bet tas taču nav nekas! Ar to tiek nodarīts posts tai mūzikai, jo, klausoties tādu izpildījumu, liekas, ka tas ir ļoti garlaicīgi. Un te ir ļoti svarīgi saprast, ka ir būtiski vingrināties valdīt pār laiku, valdīt pār elpu. Saka – vajag dziedoši spēlēt.
Bet dziedošai spēlei, tāpat kā balsij, ir svarīga elpa. Kaut kad ir jāelpo.
Un tad, kad izmanto agoģiku, elpošanu un intonāciju, tad arī sāk veidoties mūzika. Ne jau velti smejas, ka pianists ir vienīgā radība, kura var spēlēt veselu stundu, ne reizi neieelpojot, jo vokālists to nevar izdarīt, pūtējs arī to nevar, stīdziniekam jānomaina lociņš...
Mūzikā jāsaprot uzbūves struktūra. Citādi iznāk tā, ka mēs iemācāmies latīņu burtus, varam lasīt jebkurā valodā, kur ir rakstīts ar latīņu burtiem, tikai mēs neko no tā nesapratīsim. Mums jāmēģina saprast, kur teikums sākas un kur tas beidzas, kur sākas vārds un kur tas beidzas.
Tas nozīmē, ka Baha mūzika iepretim romantismam ir daudz analītiskāka un primāri tai nepieciešama analīze?
Tur jau ir tā lieta! Tas ir pareizi, ka no pirmās klases ir jāspēlē Bahs, bet tas jāvirza tādā virzienā, lai bērns saprot, kas ir galvenais uzdevums. Tā nav solfedžēšana, kur vajag atšķir ceturtdaļu no astotdaļas.
Nedod, Dievs, Bahu spēlēt tikai kā ceturtdaļas vai astotdaļas. Viņš ir apmēram uzrakstījis tikai shēmu, bet mūziķim jādara viss, lai tā elpotu un dzīvotu.
Vai Johana Sebastiana Baha mūziku esat klausījies dažādās interpretācijās, kas šodien pieejamas plašā klāstā? Vai ir kādas, no kurām jūs labprāt ietekmējaties, labprāt iedvesmojaties?
Agrāk jā. Bet tagad tā kā cenšos izvairīties. Ja tas ir slikts izpildījums, tad es būšu tērējis laiku, bet, ja tas ir ļoti labs izpildījums, tad gribot negribot es to gribēšu kopēt, un kā vienā, tā otrā gadījumā nekas labs no tā neiznāks. (smejas)
Vai "Labi temperētā klavesīna" sējumus esat plānojis uz Kuldīgas "Una Corda" instrumenta arī ieskaņot?
Jā, domājam to darīt. Sāksim ar koncertu, kas notiks jau svētdien, un burtiski jau novembrī taisīsim ierakstus un ieskaņosim visas šī cikla 48 prelūdijas un fūgas.
Kāda ir šī telpa?
Nezinu, kāda būs akustika, ja tur būs publika. Bet telpa ir ļoti interesanta un piemērota arī koncertiem. Tā nav liela, bet brīnišķīgi, ka Dāvidam Kļaviņam bijusi tāda iniciatīva un viņš to visu ir paveicis. Tur noteikti radīsies sava publika – ne tikai no Kuldīgas, bet arī no citām pilsētām, kas brauks uz turieni klausīsies. Varbūt ne visu mūziku var spēlēt uz šī instrumenta, bet laiks rādīs. Impresionisms ļoti labi tur skan, tāpat laikmetīgā mūzika ar visādiem efektiem. Varbūt mazāk romantika.
