Sadaļas Sadaļas

PārMijas

Gidons Krēmers un Likā Debargs Vāgnera zālē

PārMijas

Kārlis Klotiņš par LJMD tiešsaistes koncertu "Ligeti. Laika viļņi"

Sigvards Kļava: Pētera Vaska ideālisms un godīgā mīlestība pret mūziku iespaido katru

Pēteris Vasks un viņa brāļi. Stāsta diriģents Sigvards Kļava

Sagaidot komponista Pētera Vaska 75 gadu jubileju, Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava un pianists Reinis Zariņš koncertā “Pēteris Vasks un domubiedri” atskaņos Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka kormūziku un klaviermūziku, tostarp būs dzirdami arī vairāki pirmatskaņojumi.

Koncerts būs skatāms 17. aprīlī pulksten 21.00 “Latvijas Koncertu” mājaslapā, kā arī “Latvijas Koncertu” un Latvijas Radio kora “Facebook” lapās.

Par gaidāmo koncertu un komponistu Pēteri Vasku Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “PārMijas” ar diriģentu Sigvardu Kļavu sarunājās Liene Jakovļeva.

Liene Jakovļeva: Nākot uz šo sarunu, paklausījos sarunu ar Pēteri Vasku pirms pāris mēnešiem, un tur bija ļoti daudz skaistu, aizkustinošu, siltu vārdu, kas veltīti Latvijas Radio korim dzimšanas dienā – arī atskatoties uz jūsu sadarbību. Tagad ir laiks svinēt Pētera Vaska dzimšanas dienu, un būtu dīvaini, ja Radio koris arīdzan to nedarītu. Un Radio koris to dara ne gluži ar Pētera Vaska autorkoncertu, bet tomēr ar Pēteri Vasku un viņa domubiedriem.

Sigvards Kļava: To koncertu mēs plānojām jau diezgan sen, pirms visām modernajām slimībām. Es nevaru atminēties, kā mēs nonācām līdz šādam formātam, bet viens no iemesliem noteikti bija tāds, ka man bija pilnīga pārliecība, ka ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šis būs Pētera Vaska gads, un tur nav nemaz, ko koķetēt. Man likās, ka katrs mūziķis, katrs kolektīvs noteikti tādā vai savādākā veidā vēlētos sveikt Pēteri dzimšanas dienā – un kur nu vēl labāka dāvana, kā veidot koncertprogrammu. Un tāpēc man gribējās, lai visā tajā manis iedomātajā bagātajā piedāvājumā mūsu koncerts kaut kādā veidā iegūtu savu seju.

Es runāju ar Pēteri par tādu domu, ka mēs varētu to koncertu veidot kopā ar viņa laikabiedriem vai domubiedriem, ka mēs ieraudzītu viņu muzikālās un garīgās personības no tāda cilts tēva tēla. Un cik dīvaini sanāca, ka arī tagad, koncertierakstā runājoties ar Pēteri, viņš tā arī jutās, viņš nosauca savus kolēģus Arturu Maskatu un Andreju Selicki nevis kā domubiedrus, bet kā brāļus. Un tad es piefiksēju sevi pie tās domas, ka

patiesībā mēs katrs kaut kādā veidā tomēr viļus vai neviļus esam iespaidoti no viņa personiskā ideālisma un tās ārkārtīgās un godīgās mīlestības pret mūziku un, protams, pret dzīvi.

Tā ka tas, ka mēs nonācām līdz “Pēterim un viņa brāļiem” vai “Pēterim un domubiedriem”, izveidojās diezgan loģiski. Un cik jauka tā izvēle! Kad mēs aprunājāmies ar Pēteri, kas tie būtu, viņš nosauca gan Arturu, gan Andreju. Noteikti varētu daudz vairāk, arī visus septiņus brāļus meklēt, bet vienkārši tas koncerta formāts to neatļauj. Un cik skaista trejādība beigās sanāca – katrs no šiem komponistiem pilnīgi uz citu pusi, uz citu trajektoriju mērķēts tas radošais gars.

Un šajā gandrīz dievišķā trejādībā, man liekas, mēs tādā ļoti koncentrētā veidā ieraudzījām mūsu latviešu mūzikas seju.

Vienalga, kādi tie uzvārdi, bet taisni šie muzikālie virzieni, šis pārdzīvojums, šī dievišķā lieta un šīs garīgās formulas, šis garīgais kods. Kaut kā pēkšņi viss nostājās savā vietā. Un es atzīšos, ka, neskatoties uz to, ka visa tā briesmīgā situācijā, ka mums klausītāji bija tikai trīs – šie brāļi –, tas viss notikums pārvērtās tiešām mums katram (esmu pilnīgi pārliecināts, jo es to jutu) par tādu nevienaldzīgu, garam lielu svētku sajūtu.

Bet ir vēl viens brālis – pianists Reinis Zariņš.

Es jau vēlējos ar Reini, jau uzreiz piedāvāju Pēterim to koncerta veidolu, par cik mums bija ieplānots un vēl joprojām plānojas šis koncerts visās reģionālajās koncertzālēs, kur ir skaisti instrumenti. Vēl bija viena opcija, ka mēs arī ērģeles ņemam klāt, bet nu bišķi sanāca par bagātīgu visa tā lieta, lai šī programma iegultos visās šajās koncertzālēs. Man likās, ka ļoti piestāvētu mūsu kombinācijā – ko es nevienu brīdi nenožēloju, gluži otrādi.

Un man liekas, ka tā satikšanās ar šiem latviešu komponistiem mūs noteikti tuvināja ne tikai kā mūziķus, bet arī kā cilvēkus – kas ir ļoti svarīgi.

Šis koncerts jau ir ierakstīts, un es saprotu, ka Reiņa Zariņa loma tur ir dažāda – viņš ir gan pianists, gan arī sarunu vadītājs. Noprotu, ka būs arī kaut kādas vārdiskas atklāsmes gan no jubilāra, gan no viņa domubiedriem.

Jā, un, tā kā tas ir koncerts, kurš tā arī plānots caur dažādām tālklausēm un tālrādēm vai caur kaut kādu mediju, šis paskaidrojošais vārds, manuprāt, visu to situāciju darīja daudz mājīgāku. No otras puses, bija arī ārkārtīgi interesanti paklausīties, ko katrs komponists kaut nedaudz saka par kaut vai tādām pašsaprotamām lietām kā laikmets, “es un laikabiedri” vai “es un Pēteris Vasks”, vai arī galu galā dažus vārdus par šiem skaņdarbiem, kurus mēs atskaņojām – jo programmiņas jau nav, kādam ir jāizstāsta, un kurš nu vēl labāk to izstāstītu, ja ne pats komponists. Tā nesagatavotā saruna visu noteikti padarīja daudz cilvēciskāku un ne tik iekonservētu. Koncerts, man par milzīgu prieku, tomēr izvērtās ļoti emocionāls.

Tev arī nelūgšu būt par programmiņu, bet tomēr – intrigu raisa arī tas, ka šajā koncertā būs daži pirmatskaņojumi.

Jā, gatavojoties šim pasākumam, es gribēju arī lai katrs no brāļiem, lai katrs no autoriem rada skaņdarbu speciāli šim notikumam. Vaininieks, protams, bija Pēteris, jo viņš solījās, un īstenībā (mana bija tāda sajūta) tā arī bija viņam tāda iekšēja nepieciešamība – uz šo brīdi piedāvāt kādu jaunu opusu. Un tādus pašus reveransus taisīja gan Andrejs Selickis, gan Arturs Maskats.

Katru reizi, kad ir pirmatskaņojums, tad tā vienmēr ir tāda ārkārtīgi jutekliska lieta – tomēr kaut kas jauns tiek atdots vērtēšanai.

Bet, ja nu reiz kaut ko ir grūti pirmatskaņot, tad tas ir pirmatskaņot bez publikas. Tas ir dubultā, es pat neteiktu – grūti, bet tā atdošanās radīšanas brīdim... Pētera mūzika noteikti daudz paģēr šo klātbūtni un radīšanas attiecības. Kā Pēteris pats teic: viņa mūzikā bez prieka, mīlestības un ciešanām ir arī brūces. Un tās brūces sāp, un tas paģēr no izpildītāja šo ceļu, lai tu tiktu līdz kaut kam tādam.

No paša jubilāra būs jauns a cappella opuss “Angele Dei”.

Jā, jauns opuss, miniatūra un lūgšana. Un nav ko gaidīt varbūt kaut ko citu, jo

Pēteris skaidri un gaiši mums visiem ir gan mutiski, gan ar savu šībrīža radošo devumu pateicis, ka tā ir viņa iekšējā nepieciešamība šai salauztajai pasaulei kaut kā caur visaugstāko aizlūgt par mums visiem,

par mūsu tautu, par mūsu zemi un par mūsu ciešanām. Un, ja mēs varbūt gribētu sagaidīt tagad kaut kādus dažādākus, krāsainākus vai negaidītākus muzikālus pieskārienus – šis nav tas brīdis. Un es vēlreiz varu tikai atkārtot, ka mūs jau pievelk šī Pētera ārkārtīgi godīgā attieksme pret to, ko viņš jūt.

Jā, viņš pirms pāris mēnešiem izteicās, ka viņam ir vēlme radīt ko jaunu, bet ko ļoti vienkāršu Radio korim. Un viņam pat tāda kā sirdsapziņa – vai tas nebūs par vienkāršu šim izcilajam kolektīvam?

Es jau ar Pēteri esmu daudz runājis: viņam liekas, ka viņš uzraksta baltās notīs bez daudzām zīmēm un diatoniskas lietas...

Nu tad jau jums nav tur, ko darīt!

Varbūt es tā ļoti trivializēju... bet ir ārkārtīgi grūti, jo

šī Pētera stīga (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) no dziedātāja un, atzīšos, arī no diriģenta, paģēr, pirmkārt, laiku. Pētera mūzika ir tā, kas veras vaļā lēnām.

Tas mūziķis no sākuma skatās tikai notis, tad viņš kaut ko mēģina uzzināt vai ar prātu izdomāt – bet tas jau ir tikai pusceļš! Lielais brīnums jau atnāk tikai tad, ko es jau pirms tam teicu, – pie visām šīm noskaitītajām lielajām lietām.

Un vēl jo labāk, ja klāt ir publika. Iespējams, tikai tad piedzimst tas skaņdarbs.

Taisni tā! Publika un vieta jau arī iespaido. Un es pirms kāda laika gudri prātoju arī par tām lietām – kāpēc Latvijā, piemēram, ir šis latviešu mūzikas, manuprāt, augstais kalngals, kuru mēs sajūtam – ka cilvēkiem vajag koncertus, cilvēki nāk uz koncertiem...?

Tie, kas muzicē starptautiskā apritē, neļaus man sameloties, ka mūsu klausītājs, pirmkārt, ir ļoti izglītots un gudrs, un viņš ir daudzskaitlīgs.

Un tas lielais stāsts, ko es gribēju teikt: mēs viens bez otra esam pakļauti gan augšupejai, gan arī zemē kritienam. Vēsture rāda, ka visi šie veiksmes stāsti un visi šie skaistie brīži ir tajā trejādības kopā, kur ir radītājs – komponists, izpildītājs un klausītājs. Ja nav kāda no šiem posmiem, tad tas ceļš ir kropls, viņā vienas lielas daļas trūkst. Tā tas ir iekārtots.

Kaut arī bez klausītāja ir tapuši veseli trīs Pētera Vaska autordiski – tieši ar Latvijas Radio kori un ar tevi, bet droši vien arī tā mūzika ir piedzīvojusi satikšanos ar klausītāju, un tad tas ir tikai fiksētais moments.

Jā, tas klausītājs jau ir tas, kura dēļ vispār mēs strādājam un dzīvojam. Tas ir labi, ka klausītājam mēs to ierakstām, lai viņš pēc tam mums prasa vai viņš mūs aicina, vai viņš grib to dzirdēt dzīvajā izpildījumā. Patiesībā tā ir pavisam cita tēma, bet ļoti daudzas lielās Rietumu kompānijas, visi intendanti vai producenti ir atraduši mūs pēc ierakstiem, un ļoti daudz arī mūsu aroda brāļi pēc ierakstiem jau veido kaut kādas nākošās programmas. Tā kā viena lieta ir pašlaik tā jocīgā mūzikas klausīšanās, kas ir ārkārtīgi sarežģīta attiecību ziņā, jo

vieni klausās mūziku mašīnā, citi – skrienot pa parku, un īstenībā ir ārkārtīgi grūti saprast to klausītāju, kurš patērē akadēmisko mūziku,

kur viņs klausās un cik labās mašīnās viņš brauc, vai gluži otrādi – vai tas klausītājs tomēr nav arī tāds, kurš varbūt nelieto datorsistēmas un vientuļš sēž savā dzīvoklītī, it sevišķi tagad, kad netiek ārā, un viņam šis klasikas kanāls varbūt ir viens no retajiem, kas viņu uztur pie dzīvības. Es šeit runāju par tiem cilvēkiem, kam varbūt nav tik pašsaprotama “Spotify” un visādu citādu strīmošanas platformu ņemšana. Un tāpēc ir sarežģīta lieta, ka mūzikai ir it kā jāpielāgojas šiem dažādajiem tuneļiem. Acīmredzot ir jāinvestē kaut kāda liela enerģija un līdzekļi (ko es ļoti vēlos), lai katrs no šiem adresātiem, kas klausās – vienalga, austiņās, telefonā vai pie tranzistora – saņem kaut kādu atdevi no tās mūzikas, ko rada komponisti un izpildītāji.

Pēteris arī stāstīja, ka ar Latvijas Radio kori senākos laikos nemaz tā satikšanās un saprašanās nenotika uzreiz, un patiesībā viņš nebija saprasts, un tā īsti Radio koris satikās ar Pēteri Vasku tieši tad, kad sākāt vadīt jūs ar Kasparu Putniņu.

Šis ir tas brīdis, kad pie komponista varētu aizceļot kāds tīri personisks vēlējums no tevis. Varbūt atbildot uz jautājumu: kā tev šķiet, kas mums būtu atņemts, ja mums nebūtu Pētera Vaska mūzikas?

Man liekas – būtu par vienu ideālistu mazāk.

 Jo tās ir tās lietas, kādu, man liekas, mums un nācijai vispār pietrūkst visvairāk: tās ir personības un ideālisti, taisni šis gara spēks.

Ka tu vari tādiem meinstrīmiem pārkāpt pāri un ka tev nav kauns atzīties savās emocijās vai savos pārdzīvojumos, nav kauns runāt par īstu patriotismu, nav kauns raudāt. Tāda ļoti patiesa personība, kas viscauri mūs visus iespaido. Un es ievēroju – ir tādi cilvēki, pie kuriem tā kā gribas pieslieties, un tās noteikti ir personības. Un vienalga, vai viņš runā skaisti vai ne-skaisti, te es nerunāju par pilnībām, bet es runāju par cilvēkiem, kas veido mūsu kopību kā tādu. Pēteris noteikti ir viens no tiem – ar savu pārliecību un godīgumu. Te var pamācīties kaut kā nelocīties uz visām pusēm, it sevišķi jaunajos laikos. Un es tā arī pa nakti domāju, ka tīši vai netīši uzaicinātie domubiedri ir taisni tādi paši – ar savu radošu seju un patību, no kuras neviens, domāju, nemaz netaisās tikt ārā un, manuprāt, arī nemaz nepārdzīvo, vai tas lielai ļaužu daļai patiks vai nepatiks... Viņi dara savu darbu, un, iespējams, viņiem pat nav svarīgi būt saprastiem vai nesaprastiem. Un tad kaut kādā veidā nonāk līdz tai tīrai mantai, kā man patīk teikt, kur pareizums paliek otrā plānā un ir labi – jo ne vienmēr pareizi ir labi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt