Neaizvietojamais cilvēks. Atvadoties no Mārtiņa Brauna

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Sestdien, 4. decembrī, Latvijā un citur pasaulē atvadās no leģendārā komponista Mārtiņa Brauna, kurš aizgājis mūžībā. Meistara kolēģi, draugi un laikabiedri sarunā ar Latvijas Radio atklāja, ka Brauns ir neaizvietojams cilvēks, bezgala īsts un patiess. Viņam piemitis latvieša nervs – ļoti atvērts, dziļš un pamatīgs.

Neaizvietojamais cilvēks. Atvadoties no Mārtiņa Brauna
00:00 / 15:25
Lejuplādēt

Ivars Cinkuss: Brauns ir neaizvietojams cilvēks

Uz Mārtiņu Braunu neattiecas teiciens, ka nav neaizvietojamu cilvēku, viņa vietu nespēj aizņemt neviens cits – uzskata diriģents Ivars Cinkuss. Viņam un viņa koriem bijusi cieša sadarbība ar komponistu, Ivars bijis arī Mārtiņa Brauna pēdējās kora dziesmas "Tavā laikā" pirmatskaņotājs un pagaidām arī vienīgais atskaņotājs. Dziesma zīmīga ar to, ka tai bija Uģa Brikmaņa vārdi, kurš bija viens no ļoti svarīgiem cilvēkiem komponista dzīvē un kura aiziešanu mūžībā viņš savulaik ļoti dziļi pārdzīvoja.

"Sanāca tā ļoti ironiski, ka es tieši tajā dienā, kad Mārtiņš aizgāja, aizsūtīju viņam īsziņu ar jautājumu – kā tev, veco zēn, iet? Un pēc pāris stundām es "Delfos" izlasīju, ka viņš ir aizgājis. Tā bija tāda ļoti dīvaina sajūta. Un tagad ir tukšums.

Es otrreiz piedzīvoju šādu tukšuma sajūtu, jo tāpat es sajutos, kad aizgāja Uģis Brikmanis. Pēc Mārtiņa ir tāpat. Jo viņš ir neaizvietojams.

Mums ir tāds muļķīgs teiciens, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Ir mums neaizvietojami cilvēki. Un gan Uģis Brikmanis, gan Mārtiņš Brauns tādi ir. Un viņu vietā nekas nenāks. Viņi ir savu vietu nopelnījuši, un tur neviens nevarēs uzkāpt.

Šis devums ir milzīga kalna augstumā. Jo Mārtiņš – es gan neesmu skaitījis – bet man šķiet, ka viņš ir visvairāk filmu un teātru mūzikas sarakstījis. Salīdzinot ar citiem latvju komponistiem. Kaut vai šajā žanrā vien viņam piemīt milzīga krāsainība. Tāpat žanriskā daudzveidība, kas attiecas uz kora mūziku, kur viņš apvieno veiksmīgi savu klasiskā komponista talantu ar progresīvā roka miksējumu. Tas ir tāds unikāls muzikāls vēstījums visā mūsu kultūrā.

Tā kā viņa muzikālajam devumam vēsture vairs nekad nevarēs paiet garām. Mārtiņš paliks mūsu mūzikas un kultūras Olimpa virsotnē," stāstīja Cinkuss.

Otto Ozols: Brauns bija latvieša nervs

Mārtiņa Brauna domu, ideju un zināšanu lauks bija ļoti plašs, kas arī muzikāli ļāva viņam domāt ļoti plaši, oriģināli un dažādi. Komponista sens un labs draugs Otto Ozols, kurš sarakstījis arī grāmatu par viņu "Saule. Mārtiņš. Daugava", Mārtiņu iepazinis arī kā dziļu domātāju, kurš ļoti rūpīgi iedziļinājās visā, ko darīja.

"Es varētu teikt – viņš ir neaptverams. Viņā bija tas latvieša nervs – ļoti atvērts, dziļš un pamatīgs.

Viņam piemita ārkārtīga sirds inteliģence. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti vienkāršs un pieticīgs cilvēks. Un tas viņa darbu saraksts, tas, ko viņš ir paveicis savā dzīvē, – to ir grūti aptvert. Un ar šiem visiem darbiem kopumā viņš ir ielicis vairākām paaudzēm lielisku mūzikas izpratni, viņš ir veidojis latviešu muzikālo dzirdi, muzikālos apvāršņus.

Bet, ja man viņš jāraksturo kā cilvēks… Tad es nezinu, kāpēc, bet man vienmēr ir tāda asociācija, ka viņā bija kaut kas no Remarka varoņiem. Ar humoru, ar zināšanām, ar milzīgu sirds inteliģenci, ar dēkainību, ar smalku, reizēm arī ar kaut ko skarbu, dzēlīgu. Manā uztverē vienmēr viņš bija tāds Remarka varonis latviskajā versijā, ja tā varētu teikt," stāstīja Ozols.

Mārtiņš Brauns allaž uzsvēra, ka savu darbu autors nav tikai viņš viens pats, to tapšanā milzīga nozīme ir viņa amata brāļiem un līdzcilvēkiem.

Īpaši viņš priecājās par lielajiem ideju ģeneratoriem un domubiedriem sev blakus, viņu vidū bija jau pieminētais Uģis Brikmanis, kā arī nenoliedzami – Niks Matvejevs. Nika aiziešana mūžībā viņu ļoti satrieca – atcerējās Ozols, tādēļ kā gaismas stars tumsā toreiz nāca dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava" negaidītā ieskandināšana Eiropas otrā malā – Katalonijā.

Iedvesmojoties no Latvijas dziesmotās revolūcijas pieredzes, katalāņu neatkarības kustība 2014. gadā lūdza Mārtiņu Braunu atļaut izmantot tās melodiju par šīs kustības himnu ar katalāņu dzejnieka vārdiem.

Dažus gadus vēlāk Mārtiņš Brauns saņēma Katalonijas balvu.

"Kad aizgāja Niks Matvejevs, kas viņam bija ārkārtīgi nozīmīgs, viņam bija liela depresija. Un tad nāca tā Katalonija. Viņš tur bija klāt. Es nezinu, vai vēl kādam komponistam Latvijā ir sanācis piedzīvot brīdi, kad viņa skaņdarbu klausās klātienē pusotrs vai divi miljoni klausītāju. Tas ir kaut kas unikāls. Un tas viņam deva emocionālu lādiņu. Ļoti lielu.

Katalāņi, man liekas, paši to nemaz neapzinājās, ka viņi ir viņu pacēluši.

Jā, un otrs arī tas, ka tā ziņa par "Saule, Pērkons, Daugava" katalāņu valodā bija divas nedēļas lasītākā ziņa visā Latvijā. Portālos, kur to publicēja. Jā, daudzi latvieši raudāja, dzirdot katalāņu versiju. Bet tā bija arī viņa pārliecība, kādēļ viņš atbalstīja katalāņus," stāstīja Ozols.

Ieva Sutugova: Nu, riktīgs sīpols!

Ļoti pateicīga liktenim par iespēju sadarboties ar Mārtiņu Braunu ir dziedātāja Ieva Sutugova. Sadarbība aizsākās 2009. gadā, kad uz koncertiem atkal sanāca vecais "Sīpolu" sastāvs, bet, tā kā Aiva Brauna, vairs nedzied, viņas vietā tika uzaicināta Ieva, kurai uzreiz uzticēja arī divas lielās dziesmas "Zirgs" un "Daugaviņa".

Jau pirmajā tikšanās reizē Mārtiņš Brauns dziedātāju uzrunājis ar draudzīgu "Čau, Ieviņ!", bijis ļoti vienkāršs un atsaucīgs, taču mūzikā arī ļoti prasīgs.

Sutugova atcerējās: "Ir tā, ka Mārtiņa lielums patiesībā ir neizmērāms. Pirmkārt, es gribu runāt tīri cilvēciski. Mārtiņš bija ļoti īsts un patiess cilvēks, nekad dzīvē neko netēloja, neizlikās, nevienam nepielabinājās. Ne toreiz – trakajos jaunības laikos, ne vēlāk, viņš vienmēr bija tāds, kāds viņš ir.

Es dažreiz smejoties saku – nu, riktīgs sīpols! Kādam var patikt vai nepatikt kādreiz kaut kas no tā, bet viņš ir īsts!

Tajā pašā laikā viņš bija bezgala mīļš un jauks. Ārprātīgi mīlēja savus apkārtējos cilvēkus. Viņš vienmēr stāstīja, cik Jutiņa (Mārtiņa Brauna sieva ) ir brīnišķīgi uztaisījusi kaut ko garšīgu, kā Jutiņa kopj dārzu. Viņam bija ļoti svarīgi savi mīļie cilvēki.

Viņš nekad sevi nedaudzināja, viņš daudzināja, kā viņš pats teica, viņa darba devējus – mākslas darbu pasūtītājus, diriģentus, cilvēkus, ar ko viņš strādāja kopā. Viņš bija ļoti, ļoti, ļoti īsts kā cilvēks! Tas ir pats svarīgākais. Nemaz nesākot runāt par muzikālo daļu."

Dieva tuvums

Arī pats Mārtiņš Brauns sarunā ar LR3 programmu "Klasika" savulaik uzsvēra, ka viņam ļoti nepatīk meli, izlikšanās un samākslotība un ka melus viņš uzskata par vienu no vissmagākajām diagnozēm.

Uz "Klasikas" jautājumu, ko viņam nozīmē komponēšanas process, Mārtiņš Brauns atbildēja: "Es nevaru to definēt, kas tas man ir, bet es domāju, ka nopelni pie visa, kas ir, ir pirmām kārtām Dieva nopelni.

Mans nopelns ir tikai tas, cik es varēju savu slinkumu pārvarēt vai cik es jūtīgs varēju būt un nebūt trulenis.

Tātad, pirmkārt – garīgais pirmavots, otrkārt – domubiedri, režisori, diriģenti, izpildītāji, treškārt – vecāki, un tad nu beidzot – es. Tā vibrācija muzikāli, tā Dieva dāvana, kas man ir dota, ja tā ir izskanējusi, tad tā vibrācija nenomirst, bet tā ar citu cilvēku aiziet tālāk vai varbūt aiziet citā sfērā. Es negribu pārgudri runāt, bet viss kaut kas var būt."

Kā pastāstīja Otto Ozols – Mārtiņš Brauns kristietībai savulaik pievērsies Jura Rubeņa ietekmē. Bet viņam nepatika dogmatisms, līdzīgi kā uz visu, arī uz ticību viņš skatījās ar savu plašo redzes leņķi.

Pandēmijas laikā viņa ik rīta rituāls bija – pirms uzsākt dienu – izlasīt mācītāja Edgara Maža pārdomas, ko viņš ik dienu publicē vietnē "Facebook". Tā Mārtiņam bija nepieciešamība arī tad, kad viņš jau bija slimnīcā.

Par to pastāstīja Mažis: "Man šķiet, ka savas dzīves otrajā pusē Mārtiņš Brauns tiešām meklēja personiskas un dziļas attiecības ar Dievu.

Sākumā man tas, protams, bija pārsteigums, ka viņš lasīja šīs "Facebook" pārdomas, kuras es rakstu no pandēmijas sākuma, tādas īsas, līdz 200 vārdiem. Viņš bija sacījis, ka viņš neko nekomentē "Facebook",

bet ka šīs pārdomas viņam ir ļoti svarīgas, katru rītu sākot. Un tas bija tā ļoti īpaši un iedrošinoši.

Un tad, kad viņš jau bija slimnīcā, tad viņa dzīvesbiedre lūdza, vai es varu sūtīt uz "WhatsApp" viņam šīs pārdomas, jo kaut kādu iemeslu dēļ viņam bija grūti tikt "Facebook" iekšā. Un tad es sāku sūtīt apmēram kādu nedēļu šīs pārdomas, un tad kādā reizē Mārtiņš atsūtīja tādu īsu vēstulīti, kurā rakstīja, ka viņam būtu daudz, ko jautāt, un daudz, ko pārrunāt, bet šobrīd nav spēka. Un es esmu pateicīgs Dievam, ka arī tādā grūtā brīdī savā dzīves noslēgumā viņš varēja lasīt šīs pārdomas un stiprināties.

Es teiktu, ka Mārtiņš Brauns ir atstājis ļoti gaišas pēdas mūsu Latvijā. Un tas jaukais jau ir, ka, viņam aizejot mūžībā, viņam līdzi neaiziet ne viņa mūzika, ne viņa darbi. Tie mūs priecēs vēl gadu desmitiem un varbūt pat gadu simtiem ilgi."

Mārtiņš Brauns savas dzīves pēdējos mirkļos izteica vēlēšanos, lai viņa bēres notiktu tikai tuvāko cilvēku klātbūtnē. Tādēļ, cienot viņa vēlēšanos, tās nebūs publiskas. Bet Mārtiņa Brauna piemiņas pasākums, viņam klātesot tikai garīgi, notiks sestdien Doma baznīcā plkst.14.

Arī citur pasaulē visi viņa talanta cienītāji ir aicināti šajā laikā pieminēt komponistu – vai nu mājās, vai aizejot uz tuvāko baznīcu un iededzot svecīti viņa piemiņai.

Braunam atvadu vārdus veltījuši arī citi viņa laikabiedri un kolēģi.

Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti