Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns

Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns. Veltījums

Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns. Tavā laikā

Nervs latviešu mūzikā. Komponistam Mārtiņam Braunam – 70

17. septembrī 70. jubileju svin komponists Mārtiņš Brauns. Kad Latvijas Televīzija viņu uzrunāja sadarbībai projektā "Dziesmas ceļš", viņa noteikums bija, ka vienai no piecām dziesmām, par kurām tiek veidots atsevišķs stāsts, jābūt dziesmai "Tavā laikā". LTV arhīvā nav šīs dziesmas ieraksta, kolēģiem Latvijas Radio arī nav, ir tikai vienas radio tiešraides ieraksts no Likteņdārza 2019. gada 23. augustā.

Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns

Sveicot komponistu Mārtiņu Braunu 70. jubilejā, Latvijas Televīzijā tapuši muzikāli īsstāsti “Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns”, kuros komponista dziesmu izpildītāji dalās savos vēstījumos par zīmīgām, emocijas raisošām dziesmām.

"Mārtiņš man piezvanīja un teica, ka Uģis Brikmanis viņam atsūtījis dzejoli. Viņš tam pierakstījis mūziku un gribēja, lai es šo dziesmu izpildu. Tas bija ļoti vienkārši," stāsta RTU vīru kora "Gaudeamus" diriģents Ivars Cinkuss, "Baltijas ceļam bija 30 gadi, un 2019. gadā Likteņdārzā mēs dziesmu pirmatskaņojām."

"Tā bija SMS – ne tas dzejolis, ne tā proza. Kāpēc? Kāpēc viņš man to sūta – toreiz nodomāju," stāsta komponists Mārtiņš Brauns. "Tad notika negadījums, un Uģis bija slimnīcā, viņš aizgāja no mums! Viņa pēdējā īsziņa man joprojām ir telefonā.

Tā ir viena no nedaudzajām dziesmām, ko rakstīju pēc savas iniciatīvas, neviens man viņu nav pasūtījis.

Uģis bija tāds motivētājs, bez viņa man ir grūti. Man ir grūti kaut ko jaunu radīt!" Uģa Brikmaņa sūtītās ziņas teksts bija: “Nāks vīri no Kurzemes mežiem un vaicās, vai meitene mana, Latvija skaistā, dzied tavā laikā? Vai klusē?“

Šie vārdi iedvesmoja komponistu, un ir tapusi dziesma, kuras pirmatskaņojums Latvijas televīzijā notiks 17. septembrī – Mārtiņa Brauna 70 gadu jubilejas dienā!

Kas ir jubilāra laiks mūzikā, kādu to ierauga domubiedri mūzikā un kādu to redz pats Mārtiņš Brauns – šos jautājumus gribas uzdot šobrīd.

"Es varu būt pateicīgs Pēterim Plakidim, kurš mani ievilka Nacionālajā teātrī par muzikālās daļas vadītāju, es vēl students biju, tie bija mani sapņi, kas piepildījās,“ atceras Mārtiņš Brauns.  "Pēterim Plakidim bija pasūtījums no Arvīda Krieva uzrakstīt mūziku filmai, bet viņam bija cits darbs iesākts. Ko tad ņems vietā? Un viņš mani ieteica. Tā viņš palīdzēja gan tikt pie kino mūzikas, gan mani teātrī iesaistīja. Interesanti Nacionālajā bija tas, ka, piemēram, iestudē franču lugu, es studēju franču mūziku. Visvieglāk jau atdarināt spāņus, viņiem ir raksturīga harmonija. "Jūliju Cēzaru" rakstot, man vajadzēja izdomāt, kāda varētu būt romiešu valoda vai romiešu mūzika – tie uzdevumi bija sarežģīti.

Tā kā aktieris kaut ko tēlo, tā es arī tēloju. Es no savām smadzenēm neko pazaudēt nevarēju, tomēr mūzika bija Brauns.

Visvairāk mani ietekmēja indiešu mūzika, tās ir indiešu rāgas, jo pieņēmu, rakstot "Maugli",  ka "Mauglis" – tie ir Indijas džungļi."

Mārtiņš Brauns auga ārstu ģimenē un atzīst, ka pats gribējis kļūt par dakteri, bet piecu gadu vecumā vecāki sapratuši, ka zēnam ir absolūtā dzirde un paši virzījuši uz mūziku.

Komponists arī piemin grūtās, garās klavieru stundas, kas pāraugušas lielā patikšanā, kad "saticies" ar blūzu: "Kaut kas blūzā arī ir tāds  – tu vari smieties, tu vari raudāt, tu vari dzīvnieciņu žēlot – ļoti daudz ko var izteikt ar improvizāciju, ja esi radošs. Kad blūzu klausies,  sajūti – tur viss ir iekša, tur nav tikai izlaidība, džezā arī… Es tagad daru, man viss ir pie kājas, es tikai daru... Nekā, tā ir matemātika, tas ir kaifs, tās ir visas emocijas, kādas tev ir. "Šķiršanās blūzs", piemēram, – man liekas tie, kas brauc no Latvijas prom, varētu to paklausīties. "Uzdāvini man biļeti lētu, / Vilciens traucas kaut kur, / Man vienalga kur." Es tagad koncertos labprāt lieku "Šķiršanās blūzu" kopā ar "Mīla ir kā uguns", jo tās abas runā viena otrai pretī, viena saka prom no šejienes, bet otra saka: "Visu mums var atņemt, tikai mīlestību nevar". Labs nobeigums koncertam!"

Dziesma "Mīla ir kā uguns" ir no izrādes "Sirano de Beržeraks", to  grupā "Sīpoli" izpildīja Niks Matvejevs, tagad, ar Braunu kopā koncertējot, to dzied Ieva Sutugova. Dziesmas teksta autors ir dzejnieks Jānis Peters, kurš telefonsarunā vērtē, ka viņa

sadarbība ar komponistu ierasti vainagojas ar dziesmu, kas skan pāri laikam, un esot sen aizmirsts, kam un ar kādu mērķi tā rakstīta, jo "Mārtiņš Brauns ir nervs latviešu mūzikā".

Komponistam nepatīk, ja viņu "pārliela". Vairums viņa muzikālo darbu ir pasūtījuma darbi šī vārda labākajā izpratnē, kad veidojas sadarbība starp režisoru, dzejnieku, citiem kino vai teātrī iesaistītajiem: "Es jau nebiju "slepkava", es pildīju pavēles. Var teikt 90%, varbūt 80% ir darbi, kas radušies pēc tam, kad esmu tiem uzrunāts. Par pasūtījumu var runāt, kad kāda blondīne pasūta reklāmai mūziku, bet no muzikālās jušanas ir tālu.  Joprojām reklāmas jomā ir ārkārtīga bezgaumība. Vācijā klausos reklāmu un tā noglāsta, tas ir kaut kas foršs un glāstošs. Pie mums ir ārkārtīga bļaušana – pērc... Tas ir postsovetisms, viņa skan divreiz skaļāk nekā filma, un vistrakākais, ja to simfoniskajā mūzikā iebāž iekšā!"

Runājot par reklāmām, saruna pāraug komponista viedoklī par vārdu, vārda spēku un tā nozīmi arī dziesmā.

"Man nav motivācijas rakstīt kaut kādas peršas. Vārdus varu sacerēt tādai dziesmai kā "Mammu, es gribu" vai kādai dziesmai pielikt pāris savus vārdus, bet pamatā ir augstvērtīga dzeja,"

savu attieksmi pret dziesmu tekstiem pauž komponists, "Kad skolnieks vai students biju, gulēju gultā, taisīju gogelmogeli – jēlu olu ar cukuru, un [turēju] kādas 10 dzejoļu grāmatas blakus un šķīru, un meklēju dzejoli. Reizēm pa tukšo. Tad sapratu, ka nedrīkst lasīt dienā 100 dzejoļu, tas ir garām, izlasi 10, tad kāds varbūt atsauksies. Ja es paskatos uz latviešu klasiķiem – Emīlu Dārziņu, Jāzepu Vītolu – es sevi netaisos salīdzināt ar šīm virsotnēm, nē, bet principi, ka pamatā ir brīnišķīga dzeja – Auseklis, Bārda, Aspazija, Rainis – ir fakts. Mūzika parasti rodas dzejas ietekmē."

Mārtiņš atzīst, ka reizēm pašam prātā nerodas ne mūzika, ne ir kāda jauna ideja, tad vienmēr talkā nācis Uģis Brikmanis, viņš bijis ļoti labs aktivizētājs. Piemēram, "Septiņi dziedājumi par sapni garu" ar Knuta Skujenieka tulkojumu bijusi Uģa Brikmaņa ideja. Brauns izlasījis dzeju, bet tā pirmajā brīdī neveidojusi asociāciju ar mūziku, tad nācis talkā arī diriģents Kaspars Putniņš, un abu ietekmē tapusi mūzika, kura šobrīd komponistam šķiet viena no skaistākajām paša kormūzikām:

"Lielāko daļu manu dziesmu nopelns nav man – es jau tikai "šāvu, pavēlēja Hitlers!"" (smejas)

Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns

Vairāk

Šobrīd producenta Jāņa Kļaviņa mudināts, Mārtiņš Brauns gatavojas lielkoncertam, kas varētu notikt rudenī ap Mārtiņdienu. Viņš stāsta: "Tur liels darbs no menedžmenta puses notiek. Pirmajā daļā būs koris, otrajā daļā būs grupa un solisti. Es rakstīšu konkrētiem instrumentiem partitūru, korim instrumentāciju izstrādāsim ar diriģentu Sigvardu Kļavu. Liels, liels darbs. Likšu priekšā publikai to, kas man ir mīļš, piemēram, no Raiņa "Daugavas" mīļa ir "Daugavmāte" – "Kā Daugavu nemīlēt, tu auklēji mazu mani, Es izaugu mīlestībā” – šo mīlestību uz tādu forti pagriezu, un beigās būs arī "Skrobes dziesma" ("Dusmu dziesma"), jo ir aktuāla šobrīd. Rainim tā atkal viena raudu dziesma sanākusi tekstā, bet es saku – Raini, ko tu punķojies? Paņēmu to atslēdziņu tekstam uz niknumu – viņš salūst, bet ir mīlestība pret dzimto zemi. Vēl viena lieta,

manī vairs nav motivācijas uz patriotiskām dziesmām, pilnīgi nekādas, jo "visu mums var atņemt", tas ir pornogrāfiski – ir jau atņemts, ko vēl dziedi."

Mārtiņš Brauns ir un var būt skarbs un atklāts, lai gan reizēm sarunā piebilst, ka varbūt tas ir pārspīlēti. Arī par mūziku runājot, viņam šķiet, ka šodien tai pietrūkst dziļuma un jēgas:

"Es redzu, ka esmu neatbilstošs, es te neiederos, tās nav manas intereses, mana mūzika, kas skan – stilizēts disko. Saucam viņu, kā gribam – tehno vai pops. Tas ir maršs ar buņģieru mazspēju...

Ja tam ir baigais noiets ar dežūrfrāzēm dzejā, piedodiet, es tam nesekošu. Man līdzekļu pietiek, lai es neizliktos jaunāks, nekā es esmu. Mans laiks ir mans laiks, bet pārejošs, un visi laiki ir pārejoši."

Šis ir jubilejas laiks, bet Mārtiņš Brauns nevēlas uzslavas un cildinājumus: "Sakiet paldies maniem vecākiem, maniem darba devējiem un vagariem, arī nelabvēļiem, kas provocēja uz niknumu. Es pats neko, man lika, un es darīju, un daru! Septembrī iešu digitālā pašizolācijā, jo jubileja jau nav nekas, nu un tad, ka gadi mainās!"

Ja atceramies Mārtiņa Brauna nosacīti jautrās, lustīgās dziesmas – "Mammu, es gribu", "Re-Re, Mi-Mi, Fa", "Putniņu vajag noķert" – arī tās nav, komponista vārdiem runājot, "suvenīrdziesmiņas", tajās ir kāds protests, iespējams – vienkāršs protests pret nopietnību.

"Es protestēju pret viltotu nopietnību," saka komponists.

"Es atļaušos teikt, ka viena no riebīgākajām īpašībām visos līmeņos ir melot. Gan valdības, gan visvienkāršākā cilvēka līmenī. Turi muti, ja negribi teikt patiesību, bet nemelo!

Tev jautā, un tu melo; labāk neatbildi. Lielās nopietnās lietās, veselībā, politikā, un tik melo…  Ir darīts, lai visu kultūras dzīvi likvidētu. Es nedomāju, ka tā ir ļaunprātība, tas ir totāls analfabētisms. Kas par to maksā, kas ieinteresēts, aisberga virspusi mēs redzam, bet to kalnu, kas grauj to visu, mēs neredzam. “Vai meitene mana dzied?” – tāpēc es prasu Uģa un savā dziesmā un vārdā "Tavā laikā"."

Arī dziesma ‘’Tavā laikā” skanēs Mārtiņa Brauna lielkoncertā ap Mārtiņdienu, novembrī.

Diriģents Ivars Cinkuss atzīst: "Šī ir divdaļīga dziesma. Viena daļa – Mārtiņš intelektuālis, un otra – Mārtiņš tautas komponists. Un viņš par tautas komponistu kļūst, kad mūzikā ietērpj vārdus par mīļo Latviju, vai tā klusē vai dzied. Sākumā ir mistika – "kādā nakts stundā nāks puikas“ – tur viņš ieliek to savu teatrālo domāšanu, kas ir diezgan sarežģīta. Vietumis viņa nemaz nedodas rokās tik viegli. Tas ir tas iemesls, kāpēc, es domāju, viņa uzreiz neieiesies tautās kā "Saule, Pērkons, Daugava". Bet kad kopkoris tiks ar to galā, tā skanēs arī Mežaparka priedēs, jo svarīgs ir komponista vēstījums. 

Viņš atklājas uz to mīļo Latviju, un katram cilvēkam ir skaidrs, ko viņš ar to ir domājis, kāda ir viņa mīlestība, cik tā ir liela. Viņš mūzikā spēj būt absolūti teatrāls."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt