Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns
Sveicot komponistu Mārtiņu Braunu 70. jubilejā, Latvijas Televīzijā tapuši muzikāli īsstāsti “Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns”, kuros komponista dziesmu izpildītāji dalās savos vēstījumos par zīmīgām, emocijas raisošām dziesmām.
Dziesma uzrakstīta 1981. gadā Rīgas Kinostudijas filmai "Spēle", kurā to dziedāja Rīgas Operetes teātra solists Tālis Valdis, īstajā vārdā Tālivaldis Pēkšēns. Filmas režisors Arvīds Krievs kādā no operetes teātra izrādēm bija redzējis Tālivaldi Pēkšēnu un aicināja viņu piedalīties filmēšanā. Protams, ka šāds piedāvājums Operetes teātra aktierim ir vilinošs un viņš piekrita.
“Es atceros, ka mēs gājām pie Jāņa Petera runāt par dziesmu tekstiem,” stāsta Tālis Valdis "Zoom" sarunā no Losandželosas, kur dzīvo jau vairākus gadu desmitus, “es pat varu teikt, ka kopā ar režisoru strādājām pie dzejoļa teksta, un šodien es to saprotu kā ļoti simbolisku tekstu par sāpēm, ko padomju vara ir nodarījusi cilvēkiem.”
Tālis Valdis pats ir Sibīrijas bērns un nevarējis piedot varai viņa ģimenei nodarīto, sajutis pazemojumu, devies projām no Padomju Latvijas.
"Filmā esmu galvenā varoņa Kaspara (Rūdolfs Plēpis) dienesta biedrs Sandris, un filmēšana arī notika tālu projām Vidusāzijā, kur es ar savu bandžo dziedāju dziesmu," atceras Tālis Valdis, "es joprojām dziesmu dziedu un varu nodziedāt to arī šobrīd.”
Mārtiņš Brauns atceras, ka ar saņemto dzejoli īsti apmierināts neesot bijis:
"Tikko jau Raimonds Pauls bija uzrakstījis dziesmu par spēli – spēlē, spēlē, ko tu spēlē… Un man ar iedevuši par spēli!
Tad es domāju par vārdiem un kaut ko mainīju, nevis spēli spēlē, bet dzīvi spēlē. Bet Peters bija dusmīgs – ko es iedomājos, mainīt viņa tekstu!"
Tomēr Mārtiņš Brauns esot paņēmis ģitāru un nospēlējis dzejniekam, kā skan viņa nelielās izmaiņas tekstā, un Jānis Peters esot pieņēmis tekstu.
“Tā mēs sākām ar konfliktu mūsu sadarbību,” saka komponists, “bet vēlāk kļuvām par draugiem, un mums ir vairākas kopīgas dziesmas.’’
Jānis Peters telefonsarunā apstiprina, ka par sadarbību ar Mārtiņu Braunu vienmēr ir priecājies:
"Mārtiņš jau to nesaka, bet dažkārt man liekas, ka viņš komponēšanas laikā arī mokās, bet ir reizes, kad viņš piesēžas un – ir! Es gribētu teikt, ka Mārtiņš Brauns ir nervs latviešu mūzikā!"
1982. gadā "Mikrofona" aptaujā "Dziesma par spēli" Brauna grupas "Sīpoli" un solista Nika Matvejeva priekšnesumā ieguva 9. vietu.
“Toreiz, 1982. gadā, mēs vēl ar Niku nebijām kopā," stāsta Nika Matvejeva dzīvesbiedre Ilona Matvejeva, “mēs iepazināmies vēlāk, abi dziedājām korī “Sindi putnu dārzs”, bet es, redzot 1982. gada ierakstu un jau krietni vēlākos koncertierakstus pēc 2000. gada, redzu, kā Niks ir mainījies. No jauna, nenobrieduša puiša kļuvis par vīru ar izcilu balsi un attieksmi pret dziesmu, ko izpilda”.
Vēlāk "Dziesma par spēli" nemanot kļuva par dziesmu "Dvēselīte".
“Kas gan man var būt iebilstams,“ telefonsarunā saka dzejnieks Jānis Peters, “tā jau gadās, ka solisti, izpildītāji un pat klausītāji, interpretējot tekstu, maina tā nosaukumu. "Spēle" vairāk bija tāpēc, ka arī filma bija “Spēle”. Pateikšu vēl vairāk,
es tā kā ar muguras smadzenēm jūtu, kura dziesma atstās filmas vai izrādes rāmi un kura ne. Par šo bija skaidrs, ka tā būs populāra.
Tekstā nepārprotami nolasās šis nemiers, kas mūsos bija padomju laikā.”
Pēc Nika Matvejeva aiziešanas dziesma palika grupu un izpildītāju repertuārā. Mārtiņš Brauns, kurš turpināja koncertdarbību dažādu projektu ietvaros, piedāvāja to dziedāt Ievai Sutugovai.
"Man "Dvēselīte" ir Niks, vienmēr Niks – dzirdu viņa balsi,” saka Ieva Sutugova. Viņa atceras: “Pirmo reizi to dziedāju dzejnieka Jāņa Petera jubilejas vakarā un biju šausmīgi nobijusies, televīzijas ieraksts, autors zālē, tas bija briesmīgi… Tagad esmu saradusi ar dziesmu, tā ir ļoti spēcīga un man mīļa."
Latvijas televīzijas arhīvā atrodam “Dvēselīti” arī Aijas Andrejevas un Zanes Gudrās izpildījumā.
