LTV ambīcija ar jaunu Eirovīziju - «uzspridzināt» to

22.jūlijā Rīgā notiks nebijis pasākums – Eirovīzijas koru konkurss, ko translēs desmit televīzijas desmit Eiropas valstīs. Projektu rosinājusi un vada Latvijas Televīzijas (LTV) Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.

Henrieta Verhoustinska: Vai šis konkurss tiešām ir mūsu Latvijas Televīzijas radīts?

Ieva Rozentāle: Projektā mēs esam četri partneri, katrs ar savām interesēm un lomu. Pirmais ir EBU (Eiropas raidorganizāciju apvienība – H.V.) – viņi ir tie, kam pieder Eirovīzijas zīmols, kuri mums dod padomus un norādes, lai mūsu izdomātais formāts atbilstu šim zīmolam. Tad esam mēs – Latvijas Televīzija. Mēs izstrādājām šo formātu, veidojam šovu un sadarbojamies ar pārējām televīzijām. Trešais partneris ir Rīgas Tūrisma attīstības birojs jeb „Live Riga”. Ceturtais ir Vācijā bāzēta starptautiska organizācija „Interkultur”, kura 2014.gadā organizēja Rīgā Pasaules koru olimpiādi un arī šovasar nodarbojas ar koru loģistiku.

H.V. Vai Latvijas Televīzijai „pacelt” šādu šovu ir vieglāk pēc 2014.gada pieredzes ar koncertu „Dzimuši Rīgā” („Born in Riga), kas arī tika translēts daudzās valstīs?

Ieva Rozentāle
 I.R. 2014.gadā – tas bija skaists koncerts, kuru mēs pārraidījām. Šeit mēs veidojam no nulles jaunu formātu. Ar lielu ambīciju – izveidot jaunu Eirovīziju, kas pirms tam nav bijusi. Koru Eirovīziju.

Viens no lielākajiem pārbaudījumiem bija pārliecināt EBU, ka Eirovīzija – tāda, kāda tā ir – ir jāuzspridzina.

Ir popdziesmu konkurss, ir bērnu Eirovīzija, kurā mēs nepiedalāmies, ir klasiskās mūzikas Eirovīzija – „Eurovision Young Musicians”, kur piedalās jaunieši ar klasiskās mūzikas skaņdarbiem. Un deju Eirovīzija –Eurovision Dance Contest”. Tās pārējās ir šaurām, specifiskām auditorijām. Iznāk, ka Eirovīzija piedāvā vai nu popdziesmu konkursu ļoti plašai publikai, vai nu saturu nelielām, elitārām grupām. Bet tā sauktajos amatierkoros dzied daudzi un ļoti dažādi cilvēki ar dažādām profesijām, koru kustība ir plaša ne tikai Latvijā, un koru Eirovīzija varētu piesaistīt sev citu auditoriju, piešķirt pilnīgi jaunu pavērsienu.

H.V. Vai varētu rasties jauns, ilgtspējīgs formāts, ko var pārdot arī citām televīzijām?

I.R. Mēs esam sabiedriskā televīzija, un tādā veidā ar formātiem netirgojamies. Ar citām televīzijām mēs sadarbojamies. Jau otro reizi sadarbosimies ar TV ieraksta režisoru Pīteru Maniuru no BBC – pirmā reize bija tieši koncertā „Dzimuši Rīgā” 2014.gadā.

Savukārt projekta radošā režisore (t.s. creative director) ir līdz šim vairāk ar kino saistītā Linda Olte, kura radījusi koncepciju „Breathing Together„– elpojam kopā jeb „Vienā elpā”.  Mājaslapā www.vienaelpa.lv var aplūkot, kā dažādi gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki visdažādākajās situācijās dziļi ieelpo, gaidot Eirovīzijas koru konkursu. Un izdarīt to pašiem. Linda arī veido koncerta dalībnieku vizītkartes, ievadvideo, pirmo un noslēguma numuru, mēģinot parasto konkursveidīgo kārtību ietērpt tādā skaistā ietvarā, vienot ar vienu redzējumu, ideju. Savukārt Pīters Maniura ir daudzkameru režisors, kurš atbild par to, kā tas viss izskatīsies TV ekrānā. Bet viņš ļoti entuziastiski pieslēdzas itin visam, uzsver arī savu redzējumu, cenšas ievirzīt mūsu lidojumu stingrās sliedēs.

Paša konkursa norise ir ļoti vienkārša. Šova vadītāji – mūsu „Kultūras ziņu” (arī citu raidījumu) vadītāja Eva Johansone un Grammy balvas laureāts, komponists un kordiriģents Ēriks Vitekers (Eric Whitacre) – piesaka kori un skaņdarbu, koris nodzied, izsakās žūrija. Tad piesaka nākamo. Šī te vienkāršā struktūra bija izveidota manā datorā un neizraisīja nekādas iebildes no partneriem. Bet radošas diskusijas notika par to, kā to visu ietērpt un ar ko iesākt - ar mūsu skaisto Rīgu, protams,  par to, cik daudz laika atvēlēt žūrijai, cik ilgai jābūt norisei.

Kad izsludinājām starptautisko koru pieteikšanos, sākumā pieteicās tikai piecas valstis. Un EBU birojs Ženēvā pateica – tomēr nē. Nebūs konkursa.

Par maz piesakās. Tad es centos, cik varēju, lai pārliecinātu: mums taču nav divas trīs, mums ir veselas piecas valstis, kas gatavas piedalīties konkursā! Beidzot viņi piekrita. Un jau pēc tam pieteicās arī sestā, septītā... Šobrīd ir deviņi kori no deviņām valstīm, un to visu rāda 10 televīzijas, savukārt TV kanāls „Arte” dzīvajā „strīmos” jeb pārraidīs koru Eirovīziju internetvietnē „ARTE Concert”.

H.V. Ar ko šī koru Eirovīzija atšķiras no šova „Koru kari”? Droši vien vispirms jau ar atlasi – Eirovīzijai korus atlasa katra valsts un tie sacenšas vienā lielā konkursa koncertā, nevis katru nedēļu...

I.R. Tā lielākā atšķirība – „Koru kari” bija vairāknedēļu šovs, izklaidējošs formāts, kurā kori dzied visu ko, lielākoties popmūziku. Un galvenais ir sacensība, uzvara, visādi popsīgi elementi. Mēs Eirovīzijas gada kora konkursu veidojam kā klasiskāku koncertu, kur katram priekšnesumam jārāda tas īpašais, kas piemīt katrai valstij. Austrieši dzied austriešu mūziku, igauņi dzied igauņu dziesmas un cenšas to darīt atraktīvi. Mūsu nacionālās atlases uzvarētājkoris – meiteņu koris „Spīgo” no Jelgavas dziedās Raimonda Paula dziesmu „Grezna saule debesīs” un latviešu tautasdziesmu „Es čigāna meita biju”, kurai apdari radījusi kora vadītāja Līga Celma-Kursiete. Atgādinu, ka šis koris vietējā konkursā par dalību Eirovīzijā pirmo vietu ieguva tieši ar šo dziesmu, turklāt nevis žūrijas vērtējumā, bet skatītāju balsojumā. Bet citu koru izvēle ir ļoti atšķirīga, jo vienīgais ierobežojums bija laiks – sešas minūtes. Cits koris dziedās vienu skaņdarbu, cits – veselus trīs. Piedalās viens džeza koris, tam būs tāda kā džeza kompozīcija.

H.V. Vai skatītāji balsos un noteiks uzvarētāju arī 22.jūlijā?

I.R. Nē. Mēs šo konkursu rīkojam pirmo reizi, zināmā mērā tas ir eksperiments. Kad mēs aizsākām šo projektu, mēs nezinājām, cik televīziju tam pieslēgsies. Vairākas varēja to izdarīt tikai ar laika nobīdi (proti, translēt mazliet vēlāk par reālo norises laiku). Līdz ar to tautas balsojums nebija iespējams. Korus vērtēs trīs žūrijas locekļi - britu komponists Džons Raters (John Rutter), latviešu operzvaigzne Elīna Garanča un šveiciešu diriģents Nikolass Finks (Nicolas Fink). Visi trīs ir prominenti mūziķi. Raters ir ļoti slavens komponists, man liekas, viņa „Rekviēmu” visi ir bērnībā dziedājuši, arī es. Finks ir vairāku vācu radiokoru diriģents – tostarp Ķelnes un Berlīnes. Un kā skaists zieds pa vidu ir mūsu Elīna, kurai šis ir pirmais tāda veida piedzīvojums un kura ir ļoti satraukusies.

Žūrija klausīsies, komentēs un jau klausīšanās laikā liks atzīmes, kuras pēc pēdējā priekšnesuma aši tiks saskaitītas un tādā veidā tiks noteikts uzvarētājs – Eirovīzijas gada koris. Tas arī saņems naudas balvu no Rīgas Domes – 10 tūkstošus eiro.

H.V. Sekojot Eirovīzijas tradīcijām, nākamais koru konkurss notiks uzvarētājvalstī?

I.R. Tā nebūs. Jo Eirovīzijas koru konkurss šeit Rīgā ir iespējams, pateicoties Eiropas koru olimpiādei un koru Nāciju Grand Prix. Jo šiem koriem tiek organizēta īpaša infrastruktūra, ar ko nodarbojas „Interkultur” un „Live Riga”. Neviena televīzija to nespētu izdarīt viena pati, īpaši, ja koru – dalībnieku - kļūtu vairāk. Tāpēc ir labi sanācis, ka Eirovīzijas koru konkurss ir viens no īpašajiem notikumiem Eiropas koru olimpiādē.

Ja šis formāts izrādīsies dzīvotspējīgs, tas arī turpmāk varētu notikt vietās, kur notiek šī Eiropas koru olimpiāde.

Bet tas vēl nav zināms par visiem 100%, tāpat kā tas, vai koru Eirovīzija var notikt katru gadu vai ik pa diviem, jo tas lielā mērā atkarīgs no EBU un citām televīzijām - vai to kultūras raidījumu redakcijas izlems, ka šis formāts ir attīstāms.

H.V. Kādā valodā notiks konkurss?

I.R. Dziesmas katrs koris dziedās savā valodā. Pieteikumi un žūrijas komentāri būs angliski, bet katrā valstī būs savs tulkotājs – komentētājs, kurš visu notiekošo pārtulkos vietējā valodā. Mums tas būs otrs „Kultūras ziņu” vadītājs – Edgars Raginskis.

H.V. Manuprāt, Eirovīzijas koru konkurss ir mazliet iejucis un pazudis citu Eiropas koru olimpiādes koncertu un konkursu vidū. Vai vari vienkārši paskaidrot, ar ko tas atšķiras, izņemot žūriju sastāvu?

I.R. Uz Eiropas koru olimpiādi kori piesakās un brauc, ja viņus akceptē „Interkultur”. Eirovīzijas koru konkursam dalībnieki izvēlējās katras valsts televīzija – vai nu nacionālās atlases ceļā, kā mūsu „Spīgo”, vai arī televīziju pieaicinātajiem ekspertiem izvēloties. „Interkultur” bija konsultants repertuāra jautājumos.

Mans redzējums ir, ka šim

Eirovīzijas koru konkursam nav jāattīstās „popšu” virzienā – tam ir citi šovi. Tam jābūt tīram, skaidram formātam tieši koru nacionālajai kultūrai. Jo kormūzika ļoti parāda nāciju un kultūru atšķirības. Turklāt kori televīzijām kļuvuši interesanti, jo arī BBC šobrīd izstrādā koru kauju formātu.

Koru pasaule vispār ir ļoti interesanta ar savu dalībnieku sastāvu, diriģentu personībām... Tur jau filmas var taisīt! Un mēs kā tāda koru zeme ar ilgām koru tradīcijām, augstvērtīgu Dziesmusvētku repertuāru vienkārši esam kā radīti šāda konkursa izveidošanai!

Man liekas, šī ideja iepatikās tik daudzām sabiedriskajām televīzijām tādēļ, ka tāds Eirovīzijas koru konkurss varētu būt starpžanrs starp ļoti augsto, elitāro mākslu un popsīgu izklaidi, kas ir tajā lielajā Eirovīzijā. Tas varētu būt demokrātisks, skaists konkurss, kurā amatierkori dzied nevis aiz bailēm stingām sejām, bet tā... dzīvespriecīgi, atraktīvi.

H.V. 2014.gada maijā Vīnē notika Eiropas labāko jaukto koru sadziedāšanās koncerts Eiropa dzied!, uz kuru no Latvijas aizbrauca koris "Sōla". Ar to atklāja Vīnes mūzikas festivālu, pieslēdzās EBU un daudzas televīzijas, un Romāns Vanags pauda cerību, ka tas kļūs par tradīciju. Tā nav noticis. Kas ir pamats tavam optimismam par Eirovīzijas koru konkursa izdošanos?

I.R. 2014.gadā tā bija kolēģa no vācu televīzijas ORF - Martina Traksla (Martin Traxl)  ideja. Ka televīzijas varētu saslēgties tādā muzikālā tiltā. Bet tā bija ārkārtīgi nopietna, smaga programma. Mēs šo konkursu veidojam ar nacionālāku, atraktīvāku piesitienu.

Iedomājies, mūsu televīzijā taču nemaz tik daudz ievērojamu starptautisku translāciju nenotiek, un vēl tādu, ko būtu izdomājuši un attīstījuši mēs paši.

H.V. Pēdējos gados Latvijas Televīzijas kultūras saturs kļuvis starptautiski pieprasīts – citas televīzijas pērk un rāda gan koncertu „Dzimuši Rīgā”, gan filmas par Alvi Hermani, Pēteri Vasku, Marinu Rebeku, pianistiem Osokiniem, Kristīnes Opolais koncertu, tagad šis Eirovīzijas koru konkurss. Vai esi lepna? Kādēļ tu tik ļoti centies uz šo starptautisko sadarbību? Kāds var arī ieīdēties, ka vietējas nozīmes raidījumi mūsu skatītājiem Latvijas sabiedriskajos medijos ir svarīgāki...

I.R. Šo projektu sākām „audzēt” pirms vairāk nekā diviem gadiem. Bija augsts novērtējums par koncertu „Dzimuši Rīgā, un ārzemes mums pievērsa savu skatienu: „Mmm, tāda maza televīzija, bet tik sparīga!”. Tad no vairāk nekā 25 EBU televīziju kultūras redakciju vadītājiem mani ievēlēja EBU galvenajā birojā, kur ir septiņi locekļi. Visu lielo televīziju kultūras redakciju pārstāvji. Mums regulāri satiekoties, ir lieliska iespēja notestēt idejas, apmainīties ar tām un panākt tām pretimnākšanu. Un to starptautisko elpu jūt arī pie mums Zaķusalā – šurp regulāri brauc Pīters Maniura no BBC, vairākkārt ir bijuši EBU pārstāvji, kas „čeko”, vai mēs atbilstam Eirovīzijas noteikumiem, kuri ir visai komplicēti..

H.V. Bet kāpēc tieši tev, Ievai Rozentālei, tas vajadzīgs? Neviens taču tev to neliek darīt.

I.R. Tev neliekas, ka Latvija, mūsu sabiedrība ir samērā pašpietiekama, noslēgta kopiena? Varbūt lielākajai daļai tas, ko es te daru, nav īpaši vajadzīgs. Ir labi tāpat. Kā teica viens mans draugs – priekš kam tu ņemies, varēji taču mierīgi dzīvot un vasarā atpūsties. Tagad te Rīgā būs kaut kādi trači... kam tev tas vajadzīgs? Bet.

Kad mums notiek tā starptautiskā sadarbība, man ir sajūta, ka es strādāju un pat dzīvoju ar pavisam citu ātrumu.

Motivē adrenalīns, vide, visi šie ārkārtīgi profesionālie cilvēki, arī tas, ka tu apzinies – tā būs pavisam cita apjoma auditorija. Simtiem tūkstošu, nevis desmitiem. Un, protams, inspirē citu, ārvalstu kolēģu interese par tavām idejām.

Katram savi putni galvā. Ja man nepatiktu, es taču to nedarītu. Turklāt esmu muzikoloģe, kura ļoti daudzus gadus strādā televīzijā, un man ļoti patīk gan mūzika, gan televīzija. Un vietā, kur es esmu, es varu abas savas patikšanas apvienot! Kad es aizbraucu tikties ar kolēģiem no citām Eiropas televīzijām – arī kultūras vai mūzikas daļu vadītājiem –, es saprotu, ka viņi visi ir tādi paši. Un tā

ir tik laba sajūta - saprast, ka ir daudz līdzīgi domājošu cilvēku, kam arī ir svarīgi, lai televīzijā skanētu laba mūzika, būtu kvalitatīvi raidījumi, nevis tikai lai tā reitingu dēļ virzītos apšaubāma līmeņa izklaides virzienā. Tas viss ir sabiedriskā medija uzdevums.

Komerctelevīzija bez valsts atbalsta šādu konkursu nevarētu radīt, jo viņiem galvenais uzdevums ir pēc iespējas augstāks reitings.

H.V. Kā, vai tad raidījumā plašai starptautiskai auditorijai reklāmlaiks nemaksā baltu naudu?

I.R. Šis koncerts ir bez reklāmas pauzēm, jo daudzas sabiedriskās televīzijas, kuras to translē, ir ārpus reklāmas tirgus un tām nav reklāmas paužu.

Man liekas, ja tu ej uz starptautisko sadarbību, ir vienkārši jāiet un jādara. Viss ir iespējams. Protams, var arī nedarīt, koncentrēties tikai uz vietējā satura programmām, kas ir pamatu pamats un ļoti vajadzīgas. Bet

man tas, kas šobrīd notiek, ir tik ļoti interesanti!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti