Svarīgi, ka šie koncerti neatkārtojas Rīgā, tātad arī reģionālās koncertzāles domā par tādiem īpašiem notikumiem.
Muzikoloģe Inese Lūsiņa sarunā ar Latvijas Radio 3 “Klasika” atklāj: "Pagājušajā gadā likās - redzot, cik daudz un dažādu orķestru, diriģentu un solistu pie mums viesojas gan akadēmiskās, gan džeza mūzikas laukā, bija sajūta, ka tas ritenis ir tā iegriezies, ka tas kļūst jau gandrīz vai sistemātiski. Ko darīt tagad? Inerce nedrīkst apstāties! Protams, šogad finansējums nav pieejams. Bet esmu ļoti priecīga, ka ar jaunu sparu pamodušies kultūras atbalstītāji, ka mums nav viens pats Teterevu fonds, kas nosedz visu, cik vien spēj, ja runājam par privāto sektoru. Tagad, piemēram, būs jauns festivāls Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē - šis būs ļoti plats solis uz priekšu, jo atkal dzirdēsim mūsu iemīļotos latviešu pasaules maestro, ieskaitot Marisu Jansonu! Katrā ziņā, šis festivāls noteikti būs viens no smagsvara notikumiem, ar kura palīdzību atdzīvosies arī mūsu kādreiz starptautiski slavenā Dzintaru koncertzāle."
Ko saka paši koncertzāļu vadītāji par žanriem kopumā? Kuri ir "ejošie", un kuri - grūtāk "iebarojamie"?
Vidzemes koncertzāles vadītājs Juris Žagars uzskata: "Teātrus var pārdot visus, arī sliktus, mēs cenšamies neņemt sliktus, bet teātri pērk latvieši pilnībā. Tas ir vienkārši paradoksāli! Bet vienkārši tā tas ir. Mēs ar teātriem nekad nezaudējam. Ārkārtīgi cenšos ierobežot popkoncertus, bet mums diemžēl jāpelna nauda, tāpēc jāizīrē zāle… Tomēr jāskatās arī, kas veido koncertzāles reputāciju.”
“Ļoti interesanta tendence, kas novērojama Cēsīs, ir tā saucamā hipsteru sabiedrība, jaunie intelektuāļi, kas ir visai interesanta izpausme.
Jo mums ir tādi koncerti, kas varbūt citās koncertzālēs varētu neiet, piemēram, ambientās mūzikas cikls sadarbībā ar "Tīrkultūru" - ārkārtīgi labi izpārdots! Tie ir Cēsu jaunie intelektuāļi, kas no Rīgas pārvākušies un tur dzīvo. Paradoksālā kārtā bērnu pasākumi nemaz nav tik ļoti labi apmeklēti. Īstenībā esam vairākus koncertus pat atcēluši, jo nav intereses," atklāj Žagars.
Diāna Zirniņa no Latgales vēstniecības “Gors” stāsta: "Ir klausītāju daļa, kurai joprojām nevaram uzreiz piedāvāt laikmetīgo mūziku, mums viņi ar to sākumā jāiepazīstina solīti pa solītim, un tas ir ļoti labi.
Mūsu programmā ir arī pasākumi, kurus varam dēvēt par vieglā žanra pasākumiem, bet tas zināmā mērā arī lauž ledu un ļauj klausītājam ienākt mūzikas templī un saprast, ka šis templis nav nekas nesasniedzams.
Nākošajā reizē viņi arī ļausies kaut kam vēl vairāk.”
Zirnīte arī akcentē: “Pagājušais gads un šis gads ļauj mums ieraudzīt vēl vienu jaunu auditoriju - tie ir bērni. Tā ir ''kultūras skolas soma''. Mēs redzam, cik ļoti noderīgi ir mūsu piedāvājumi tieši skolēniem, un atliek paļauties uz skolotāju gaumi un spēju redzēt tālāk. Teātra apmeklētāji ir ļoti uzticīga auditorija, vienmēr zinām, ka zāle būs pārpildīta. Ja runājam par orķestriem un Vivaldi "Gadalaikiem", 1000 cilvēku zālē! Bet ir arī cita sadaļa, kurai ir ļoti liela vērtība, un arī paši mūziķi labprāt to gribētu atskaņot. Mēs spējam atrast vietu mūsu programmā arī šādām lietām, bet ne bez atbalsta, ne bez Valsts kultūrkapitāla fonda programmas, jo tā ļauj neaiziet tik ļoti auditorijas pavadā un neizdabāt, bet tai pašā laikā piedāvāt ko interesantu, ko nebijušu."
Savukārt Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītājs Timurs Tomsons stāsta: "Kad domājam par koncertu pārdošanu, veiksmīgs nosaukums ir liela procentu daļa no pasākumu veiksmes stāsta. Pirmais, ko klausītājs uzķer, tas ir nosaukums. Sevišķi tad, ja viņš nezina saturu. Strādā leģenda vai karalis, zvaigznes, pērle... Mūsu situācija ir īpatnēja tāpēc, ka mums ir Liepājas Simfoniskais orķestris, tas ir lielais nomnieks koncertzālei, un mēs sapratām to, ka, lai gan iesim simfoniskajā repertuārā, mēs to nepārsātināsim. Jā, esam uzaicinājuši Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, “Kremerata Baltica”, “Sinfonietta Rīga”, bet simfoniskais repertuārs mums pēc būtības ir. Tāpēc skaidri nodalījām, ar kādu programmu, repertuāru mēs strādājam, lai nepārsātinātu publiku, kas mums ir ļoti limitētā daudzumā."
"Man ļoti patīk tā mūsu trijotne - Rēzekne, Liepāja, Cēsis, jo mēs kaut kā visi domājam līdzīgi, un domājam komerciāli. Un tas ir ārkārtīgi pareizi domāt, mums ir jāprot pārdot, jo, lai tu dabūtu jaunu publiku, tev vispirms ir jāprot viņiem pārdot to lietu. Un tad, ja viņš atnāk pagaršot tavu produktu, vari "iesmērēt" viņam nākamo produktu, un beigās viņš jau ir atkarīgs no tava produkta, viņš ir tavējais," bilst Juris Žagars.
Kāds tad ir klausītājs? Ja ārzemēs jau gadus 20 raud par to, ka publika noveco, kā tas ir pie mums?
Timurs Tomsons uzskata: "Jaunā auditorija, kas ir aptuveni 19–25 gadi, koncertus apmeklē ļoti līdzīgi, tāpat kā vecāka paaudze, un tā ir kardināli atšķirīga no Lielbritānijas, kur 60 plus ir galvenais segments. Tur, protams, ir dažādi iemesli – viens no tiem, ka mūsu pensionāri nevar atļauties tik bieži apmeklēt koncertus.
Otrs iemesls – ārkārtīgi spēcīgā kultūras izglītība Latvijā, kas ir valsts dotēta, faktiski mūzikas izglītība. Tas uzreiz, manuprāt, ir iemesls, kāpēc jaunā auditorija iet uz koncertiem biežāk, nekā tas ir Rietumos."
Juris Žagars papildina – biļetei ir jābūt zināmā cenā, lai cilvēkiem smadzenēs iestrādātos reflekss, ka kultūra kaut ko maksā, ka tas nav par velti.
“Akadēmisko mūziku tirgot zem cenas ir vienkārši nožēlojami," viņš uzskata.
Tam pilnīgi piekrīt arī Timurs Tomsons. "Esmu šobrīd arī Valsts kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijas mūzikas sadaļā, un esmu tas "ļaunais", kurš, skatoties projekta tāmes, neesmu priecīgs, ja mūziķi vienkārši grib uztaisīt koncertu - piemēram, baznīcā - par velti. Šis bezmaksas koncerts īstenībā izkrīt no konteksta un drusku pabojā arī to tirgu," atklāj Tomsons.
Juris Žagars atzīst – viņu ārkārtīgi iepriecina cilvēki, kuri pēc koncerta vakarā dodas uz krogu, Cēsīs rezervē viesnīcu un tamlīdzīgi – šis sabiedrības slānis akadēmiskajai mūzikai ir ārkārtīgi nepieciešams.
“Bez Rīgas mēs nevaram iztikt, bet vienalga - esmu pārliecināts, un to es varētu pierādīt arī ar skaitļiem, ka uz vietas esam izaudzinājuši proporcionāli ne mazāku klasiskās mūzikas klausītāju slāni, kāds, piemēram, Liepājā jau bija, kad koncertzāli uzbūvēja, un ar to varu lepoties. Nedomāju, ka Jūrmalā kāds būtu uzaudzējis šādu sabiedrības slāni, vienkārši Rīgā nav koncertzāles, tāpēc visi brauc uz Dzintariem, un Dzintari var atļauties brīnišķīgas programmas. Bet tas, ka mums Cēsīs ir uzaudzis zināms slānis, to gan varu teikt, un esmu pārliecināts, ka Rēzeknē arī," pauž Žagars.
Diāna Zirniņa akcentē – vairāk nekā 30% uz “Gora” skatuves ir profesionālā māksla. "Ja pirms pieciem gadiem uz mums kā pirmo reģionālo koncertzāli skatījās kā uz kaut ko nebijušu un nezināmu, turklāt bija pareģojumi, ka akadēmiskajā jeb profesionālajā sadaļā neredzēsim apmeklētājus, šobrīd varu teikt, ka mūsējais ir tieši inteliģentais, domājošais apmeklētājs, un apmeklēt kultūras pasākumus - tā jau ir tradīcija, kas ir ļoti liela vērtība," viņa norāda.
Zirniņa arī atklāj, ka kafijas krūzīte vai viesnīca, ne tikai koncerta biļete, bieži vien ir daļa no procesa, līdz ar to te nedrīkst aizmirst par ekonomisko atdevi.
"Latvijas kultūrvide ir ārkārtīgi pārblīvēta, it sevišķi simtgadē, un "diemžēl" pārblīvēta ar kvalitatīviem produktiem - līdz ar to šajā konkurencē ir jāpacīnās. Tāpēc kultūru patērējošajam cilvēkam, iespējams, pat ir vienalga - divas reizes mēnesī viņš ar sievu iet uz "kaut ko",” pauž Žagars.
“Ja tajā brīdī tā ir laba teātra izrāde, viņš aiziet uz teātri. Ja tas ir Ešenvalds vai Krēmers, viņš aiziet uz to. Tā ka -
ja mēs pārāk daudz pārblīvējām, mēs viņus varam nokraut ar pasaules orķestriem, viņi nenāks.
Pirmkārt jau tāpēc, ka viņi nevar nopirkt tik daudz biļešu tīri naudas ziņā. Otrkārt - tāpēc, ka cilvēks kaut ko var patērēt tikai tik daudz, cik var patērēt, un mēs to neņemam vērā. Ja mēs paskatītos uz to iedzīvotāju skaitu, kas vispār patērē kultūru... Es īsti nepiekrītu tam sauklim, ka Latvija ir ārkārtīgi kulturāla valsts. Jā, viens zināms sabiedrības slānis ir hiperkulturāls. Un tik liels slānis, salīdzinot proporcionāli ar visiem pārējiem iedzīvotājiem, iespējams, nav nevienā Eiropas valstī. Bet tas ir viens sabiedrības slānis, un, ja mēs to pārbarojam ar kvalitatīviem produktiem, mēs šos cilvēkus tālāk vairs nedabūjam," uzsver Žagars.
