Jaunā dziedātāja savas karjeras sākumā paspējusi sniegt koncertus pasaules līmeņa koncertzālēs Berlīnē, Parīzē un citviet pasaulē. Pavisam nesen pabeigusi studijas Berlīnes Mākslu universitātē, pašlaik mūziķe savas dienas arvien vairāk pavada Latvijā, kur paralēli dažādiem koncertiem gatavojas Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" iestudējumam, kas 23. maijā piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā. Vairākus gadus pavadījusi ārzemēs, Katrīna dalās savos iespaidos par to, kāda ir dzīve ārpus mājām un ko nozīmē būt dziedātājai no Latvijas.
Mūzika ved Latvijas vārdu pasaulē
Evelīna Stiene: Tu esi dzimusi un augusi Latvijā, bet nu jau vairākus gadus dzīvo Berlīnē, kur sadarbojies ar mūziķiem no dažādām pasaules valstīm. Vai tas, ka nāc no Latvijas, ir kādā veidā ietekmējis tavu profesionālo darbību ārzemēs?
Katrīna Paula Felsberga: Pavisam noteikti. Izglītības līmenis, kādu esmu ieguvusi Latvijā, ir kaut kas visai unikāls. Visi, kas satiekas ar cilvēkiem no Rīgas Doma kora skolas, kurā mācījos, ir šokā par mūsu zināšanām un spējām. Man, piemēram, universitātē bija atbrīvojums no mūzikas teorijas un solfedžo. Pasniedzēji uzskatīja, ka man jau ir visas nepieciešamās zināšanas, un tas ir pierādījums tam, ka kaut kas Latvijas profesionālās mūzikas izglītības sistēmā ir darīts pareizi. Reti kur var pieredzēt mūzikas skolas, kas pieejamas visiem bērniem. Negribētu gluži teikt, ka katrs otrais, bet ļoti daudzi bērni iet mūzikas skolā, kur apgūst ne tikai instrumentu spēli vai dziedāšanu, bet arī mūzikas vēsturi un citas teorētiskās zināšanas. Un pēc tam jauniešiem, kuriem interesē, ir iespēja turpināt attīstīties arī mūzikas vidusskolās. Daudzās citās valstīs šādas sistēmas neeksistē vai ir ļoti dārgas un līdz ar to pieejamas tikai izredzētajiem. Aizbraucot uz Berlīni, man arī nebija nevienam jāskaidro, no kurienes nāku vai kur atrodas mana valsts, jo Latvija starptautiskajā akadēmiskās mūzikas vidē ir plaši atpazīstama, pateicoties tādiem grandiem kā, piemēram, Andris Nelsons, Gidons Krēmers, Mariss Jansons, Elīna Garanča… Viņi aktīvi iekļauj savās programmās arī latviešu mūziku un tās pirmatskaņojumus, nesot pasaulē mūsu komponistu, piemēram, Andra Dzenīša, Artura Maskata vai Pētera Vaska vārdus.
Vai pati arī esi izpildījusi latviešu mūziku ārzemēs?
Jā. Man nu jau tādā hita līmenī ir Jēkaba Jančevska mūzika. Daudzviet ārpus Latvijas esmu atskaņojusi viņa "Apdzisa pļavas", kuru kopā ar Agnesi Egliņu esmu ieskaņojusi arī Latvijas Radio. Šī dziesma man pašai ir ļoti īpaša un mīļa. Un jāsaka, ka klausītāji gan Vācijā, gan Šveicē, kur vairākos koncertos esmu šo skaņdarbu izpildījusi, ir patīkami pārsteigti. Cilvēkiem patīk klausīties latviešu valodu, jo tā ir fonētiski interesanta. Un arī Jančevska mūzikas valoda ir daudziem kas iepriekš nedzirdēts.
Kultūra nerodas valstī, bet cilvēkos
Pārceļoties uz Berlīni, krasi mainījās tava ierastā vide. Kāda ir tava pieredze, dzīvojot vietā, kur valda tik bagātīgs kultūru sajaukums? Vai esi saskārusies arī ar ko šokējošu?
Pastāv uzskats, ka Berlīne nav Vācija, jo tur valda ļoti multikulturāla vide. Ir daudzi cilvēki, kas atbrauc, un viņi nemaz nedomā mācīties vācu valodu vai kā citādi integrēties tur esošajā kultūrā, jo tas nav vajadzīgs. Daudzi strādā angļu vai pat savā dzimtajā valodā un arī veikalā vai pie ārsta saziņai izmanto angļu valodu. Nav nepieciešams zināt vācu valodu, lai dzīvotu Berlīnē. Šādu uzskatu būtu grūti pārnest uz Latvijas vidi. Tā kā es nāku no valsts, kurā mēs cienām iebraucējus, kas mēģina iekļauties sabiedrībā, mācoties valodu vai interesējoties par mūsu kultūru, skatījos uz Berlīnes ārzemnieku praksi kā ko neierastu un mazliet šokējošu. Likās, ka tā ir sava veida necieņa, ja turpini saglabāt tikai savu burbuli, neatkarīgi no tā, kas atrodas apkārt.
Pirms studiju uzsākšanas Berlīnē es apzinīgi mācījos vācu valodu. Man tas bija jādara, jo skolā visas mācības notiek vāciski, bet vienlaikus gribēju arī iekļauties valstī, uz kuru vēlējos braukt. Tomēr, skatoties no otras puses, tieši pateicoties šim kultūru sajaukumam, es Berlīnē esmu satikusi cilvēkus no dažādām pasaules valstīm un spējusi iepazīt jaunas kultūras, tradīcijas un valodas. Mums kā Eiropas iedzīvotājiem ir iespēja vienu mēnesi padzīvot vienā, otrā valstī, un jebkurā brīdī arī atbraukt atpakaļ uz Latviju. Šobrīd tā ir tik normalizēta prakse – kultūras virpulis paliek arvien straujāks, un tās vairs nav viena no otra tik nošķirtas.
Tagad saprotu, ka kultūru nenosaka valsts vai tās robežas, bet gan cilvēki, un ka integrācijas process ir daudzpusīgs.
Mūzikā svarīga ne tikai radošā, bet arī biznesa domāšana
Māksla un kultūra ir ļoti konkurējoša pasaule. Kā ir dzīvot vidē, kurā bez tevis ir vēl tik daudz jaunu un talantīgu mūziķu no visas pasaules? Visi taču vēlas kļūt par labākajiem.
Konkurence ir ļoti augsta, jo tiek sagatavoti daudzi augstas kvalitātes speciālisti, kuru skaits bieži vien neatbilst darbavietu skaitam. Tā tas ir arī mūzikā. Nevienam taču nevajag tik daudz dziedātāju, un ir skaidrs, ka visiem nebūs darba. Protams, konkurence ir jūtama – ārkārtīgi daudz jauno mūziķu ir ļoti izglītoti un talantīgi. Tomēr, satiekoties ar citiem dziedātājiem, ātri vien var saprast, ka tomēr katram ir savas intereses un savs darbības lauks.
Dažreiz gan nākas satikties arī ar tādiem māksliniekiem, ar kuriem darbojamies vienā sfērā, bet arī tad mūs atšķir katra unikālās balss īpašības. Es teiktu, ka instrumentālistiem ir vēl grūtāk, jo tur tomēr daudzi spēlē uz viena ražotāja klavierēm vai vijoles, bet balss saites gan katram cilvēkam ir dažādas. Tās var izskolot un attīstīt pēc līdzīgas manieres, tomēr gala rezultāts katram balss īpašniekam atšķirsies. Protams,
dažreiz paliek mazliet bail, kad apzinos, cik mūsu – dziedātāju – ir daudz. Ir tik daudz piemēru ar cilvēkiem, kuri, būdami jauni, strauji kļūst atpazīstami, bet tad ātri vien pazūd.
Varbūt daudziem mainās mērķi vai gluži vienkārši kļūst par grūtu. Dziedātāja ikdiena, īpaši kā brīvmāksliniekam, ir ļoti grūta un neprognozējama. Protams, tā ir aizraujoša un pieredzēm bagāta, tomēr finansiāli ļoti izaicinoša. Tāpēc var gadīties arī tā, ka konkurences gaļas mašīna mēdz daudzus jaunos māksliniekus samalt.
Lai nekļūtu par vienu no tiem piemēriem, kas spoži parādās un pēc kāda laika pazūd, tev ir jābūt radošai ne tika tajā, ko dari, bet arī – kā dari.
Pavisam noteikti! Pirmkārt, svarīga ir veiksme, kas ļauj satikt pareizos cilvēkus pareizajā laikā. Ir nepieciešami domubiedri, ar kuriem kopā realizēt trakas, jaunas idejas. Man pašai ir jābūt ārkārtīgi aktīvai gan radoši, gan arī sociāli. Nebūs tā, ka kāds atnāks vai piezvanīs un lūgs uzstāties, ja es jau nebūšu sevi pierādījusi un izdarījusi ko atmiņā paliekošu. Ir ļoti daudz jāstrādā ar cilvēkiem, pašai jāpiedāvā dažādas idejas. Profesionālajā vidē bieži izskan vārds networking, kas nozīmē nepārtrauktu komunicēšanu ar dažādiem cilvēkiem, noderīgu kontaktu iegūšanu un sava vārda nešanu sabiedrībā. Tas var būt arī ļoti izaicinošs process – doties uz saviesīgiem ar nozari saistītiem pasākumiem, uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, stāstīt par saviem sasniegumiem, bet tā ir arī neatņemama mūziķa un jebkuras citas jomas profesionāļa dzīves sastāvdaļa.
Mūzika ir gluži kā bizness. Ir produkts, un tas jāpārdod.
Jā! Tikai tā nu ir sanācis, ka produkta vietā nākas reklamēt sevi, jo balss ir daļa no manis. Līdz ar to produkts, ko esmu radījusi un mēģinu pārdot citiem, man ir ļoti personīgs.
Balss pat nav nekāds intelektuāls īpašums – tas vienkārši esi Tu!
Tāpēc svarīgi ir sajust savas robežas. Jāatceras, ka nevaru iet un atdot sevi visu, jo balss man ir tikai viena. Ja izgāztos cita veida tirgū, visticamāk, saņemtos un radītu atkal jaunu produktu, bet balsi atgūt dažās situācijās ir neiespējami. Piemēram, ja uz balss saites uzmetas mezgliņš, varbūt ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās un rezultāts ne vienmēr ir garantēts. Var arī sanākt, ka dziedāšanu turpināt vairs nevar. Ko tad es tādā situācijā darītu? Nezinu. Būtu jādefinē sevi no jauna. Dziedāšana ir ļoti riskanta profesija.
Starp Latviju un Vāciju
Minēji, cik Latvijā ir laba un pieejama mūzikas izglītība un ka ārzemēs Latvijas vārds ir plaši izskanējis tieši mūzikas dēļ. Kāpēc izvēlējies nestudēt Latvijā, bet braukt uz Berlīni?
Vienā skolā un ēkā pavadīju 14 gadus. Rīgas Doma kora skolā mācības ilgst par vienu gadu ilgāk nekā citās vidusskolās, turklāt jāpieskaita vēl divi gadi, ko pavadīju sagatavošanas nodarbībās, pirms vispār sāku tur mācīties. Vienā brīdī sapratu – ja es turpināšu studijas Latvijā, pazudīs izaicinājuma sajūta un nebūs tik daudz, kur tiekties. Man radās vēlme mainīt vidi, jo biju nogurusi no tā, ka visu laiku atrodos vienā vietā. Latvijā jutos ļoti ērti, jo daudzus akadēmiskās mūzikas pārstāvjus jau biju iepazinusi, mācoties skolā. Jaunieši izvēlas studēt ārzemēs, jo tur ir iespēja satikt svešumu. Ārzemēs ir arī lielāks darba tirgus. Tur neko nevar padarīt – Latvijā mēs esam tik daudz, cik mūsu ir, un attiecīgi arī tirgus un biznesa iespējas ir daudz mazākas.
Vācija skaitās viens no akadēmiskās mūzikas centriem, kur mājo un darbojas daudz profesionālu mūziķu un kolektīvu. Piemēram, Vācijā ir vairāk nekā 80 opernamu, kamēr Latvijā – tikai viens. Tad arī attiecīgi jāpadomā, cik cilvēku Vācijā iet uz kamermūzikas koncertiem un cik daudz interesentu ir Latvijā. Tur ir daudz vairāk vietas, kur izplesties un vairāk iespēju sevi parādīt dažādiem cilvēkiem. Ļoti daudzas noklausīšanās arī parasti notiek Berlīnē. No citām vietām būtu vairāk jābraukā. Tomēr es neskatījos tikai uz skaitļiem un ģeogrāfisko punktu kartē – pirms studiju uzsākšanas man bija iespēja satikties ar Jūliju Kaufmani, kas vēlāk, studējot Berlīnes Mākslu universitātē, kļuva par manu solo skolotāju. Es sapratu, ka palaidīšu garām lielisku iespēju, ja nestrādāšu kopā ar viņu.
Daudzi talantīgi jaunieši aizbrauc un pēc studijām tā arī neatgriežas atpakaļ Latvijā. Varētu teikt, ka dažādu jomu talanti, mācoties un dzīvojot ārzemēs, ar savu darbību nes Latvijas vārdu pasaulē, tomēr viņu aizbraukšana nozīmē arī samazinātu intelektuālo spēku Latvijā. Kā tu uz to skaties?
Manuprāt, tas lielā mērā ir ne tikai iespēju, bet arī naudas jautājums. Es pieņemu, ka daudziem nešķiet saistoši mācīties Eiropas universitātēs, kur ieguldīti gan līdzekļi, gan laiks, gan enerģija, lai pēc tam atgrieztos Latvijā, kur darba atalgojums un apstākļi nav konkurētspējīgi ar lielajām Eiropas un pasaules valstīm. Var gadīties, ka citur tevi novērtēs vairāk. Tomēr ir arī visai daudz jauniešu, kuri atgriežas. Tas ir grūti, bet nav neiespējami. Es pati pašlaik daudz laika pavadu Latvijā, un mana dzīve arvien vairāk rit starp divām valstīm. Esmu priecīga, ka man tā ir sanācis. Savu studiju laikā ļoti centos turēties visiem acīs, lai nepazaudētu iespējas arī šeit. Mans mērķis nekad nav bijis aizbraukt no Latvijas un neatgriezties. Kaut gan ir gadījies, ka mani nosauc par diasporas pārstāvi, kas man šķiet mazliet dīvaini, jo es taču tikai studēju Berlīnē un daudz laika gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē pavadu Latvijā.
Tātad tu teiktu, ka cilvēki uz tevi skatās citādāk, tiklīdz esi pabijusi ārpus Latvijas? Kā uz ārzemju latvieti?
Es studēju ārzemēs, bet es neesmu ārzemju latviete. Varbūt Latvijā no manis sagaida mazliet vairāk. Piemēram, ja kādā koncertā tiek akcentēts, ka esmu studējusi ārzemēs, man rodas sajūta, ka jāparāda klausītājiem, ko tad esmu tur iemācījusies. Citās valstīs izceļošanu uztver daudz dramatiskāk, jo aizbraucēji tiek uzskatīti par valsts nodevējiem. Manuprāt, Latvijā tā nav.
Pavisam nesen absolvēji universitāti. Vai tas nozīmē, ka klausītāji Latvijā tevi dzirdēs un redzēs uz skatuves arvien vairāk?
Šogad Latvijā esmu saplānojusi ļoti daudzus koncertus un uzstāšanās.
Vai tu uz to ej mērķtiecīgi, vai tas tā vienkārši sanāca?
Šeit, Latvijā, esmu atradusi domubiedrus, ar kuriem vēlos sadarboties. Pirmkārt, esmu apguvusi vācu valodu tādā līmenī, kurā varu bez problēmām komunicēt un arī dziedāt. Vācijā laikmetīgās un kamermūzikas pasaule ir plašāka, un repertuāru, kuru esmu apguvusi vai atradusi tur, labprāt gribu atvest uz Latviju un piedāvāt šejienes klausītājiem. Var teikt, ka eju uz koncertēšanu Latvijā mērķtiecīgi, bet tā arī vienkārši ir sanācis, ka Latvijā esmu saņēmusi ļoti daudzus piedāvājumus piedalīties interesantos projektos, kuriem nekādā gadījumā negribētu atteikt.
Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, ka šo gadu vienlīdz daudz pavadīšu gan Berlīnē, gan arī Latvijā. Tas ir kas tāds, ko gribētu saglabāt arī nākotnē. Tomēr pašlaik vēl nezinu, vai turpināšu studijas maģistra līmenī. Ja to nolemšu darīt, vēl nezinu, kur. Tāpēc nevar zināt, cik ilgi turpināsies dzīve starp šīm divām valstīm.
Latvijas klausītāji – inteliģenti, prasīgi un atvērti jaunajam
Jau nedaudz iezīmēji muzikālās izglītības atšķirības Latvijā un pasaulē. Vai vari ko pateikt par Latvijas klausītāju? Varbūt esi novērojusi kādas atšķirības starp Latvijas un Berlīnes auditoriju?
Latvijas akadēmiskās mūzikas klausītājs ir ļoti inteliģents. Jāsaka, ka mūsu publika ir arī visai izlutināta, jo pie mums regulāri brauc uzstāties pasaulē pazīstami mākslinieki, un šeit ir ļoti aktīva kultūras dzīve. Man pašlaik aktuāla ir vācu kamermūzika. Tās ir dziesmas vācu valodā, kuras rakstījis, piemēram, Francis Šūberts. Un tas ir tikai loģiski, ka Latvijā būs daudz mazāka interese par šo konkrēto mūzikas veidu, jo šeit nav tādas vokālās kamermūzikas tradīcijas. Valodai ir nozīme, un tā ir pilnīgi cita pieredze, ja cilvēks saprot, par ko ir dziesma un var attiecīgi reaģēt, smaidot vai pārdomu pilnām acīm skatoties tālumā, ja es dziedu par kaut ko smieklīgu vai skumju. To pašu var teikt arī par dziesmām latviešu valodā. Latvijā tās sapratīs daudz labāk un dziļāk nekā jebkur citur. Tomēr esmu pamanījusi arī kādu būtisku atšķirību, kas neskar valodu –
Latvijas koncertos skatītāju rindās var redzēt salīdzinoši daudz jaunu cilvēku. Pasaulē tā ir diezgan liela problēma – ir grūti piesaistīt gados jaunu auditoriju. Bet Latvijā cilvēki nāk uz koncertiem.
Kā ar laikmetīgo kamermūziku? Vai, tavuprāt, Latvijas klausītājs ir pieradis pie šādas mūzikas? Bieži vien, domājot par laikmetīgo kultūru, cilvēkos ir jūtama liela pretestība, kas varbūt varētu būt skaidrojama ar to, ka sabiedrībā vēl nav izveidojies pieradums.
Latvijā mana pieredze ar laikmetīgo kamermūziku ir bijusi ļoti pozitīva. Svarīgs ir konteksts, kādā šāda veida mūzika tiek pasniegta. Es nezinu, vai es pati gribētu regulāri iet uz koncertiem, kur skan tikai laikmetīga un atonāla mūzika, kaut arī man ļoti patīk to gan dziedāt, gan klausīties. Latvijā laikmetīgā kultūra varbūt nav tik ļoti iesakņojusies, ja salīdzina ar Berlīni, tomēr arī šeit parādās dažādi jauni formāti un tiek atskaņoti interesanti skaņdarbi. Es teiktu, ka mūziķi un koncertu rīkotāji cenšas plest definīciju vārdiem "koncerts" un "mūzika". Piedaloties dažādos projektos, esmu sapratusi, ka gan māksliniekam, gan klausītājam ir saistoši skatīties uz mūziku daudz plašākā izpratnē. Tā nav tikai skaņu virtene. Latvijā arvien vairāk parādās performances, dažādas paplašinātas tehnikas. Mūzika kļūst arī par sociālu aktivitāti, un tas ir fantastisks veids, kā to padarīt interesantu auditorijai un piesaistīt jaunus klausītājus.
Mūzika kā sabiedrību vienojoša aktivitāte
Mūzika kļūst arī par sociālu aktivitāti. Vai arī tev kā dziedātājai ir īpašas sociālas tēmas vai virzieni, kādos vēlies vest savus klausītājus?
Mūzika pati par sevi ir ārkārtīgi pateicīgs vienojošais elements, jo man kā dziedātājai nav obligāti jārunā klausītāja valodā. Manuprāt, mūzika ir vistiešākais no mākslas veidiem, jo tā uz klausītāju iedarbojas ļoti ķermeniski. Man ir bijušas dažādas pieredzes saistībā ar šo – kad pagājušajā vasarā piedalījos festivālā Vācijas pilsētā Heidelbergā, kopā ar komandu izveidojām tādu kā koncerta pastaigu, kur varēja nākt ģimenes ar bērniem un arī citi interesenti. Es dziedāju ķīniešu un kalmiku valodā, mēs atskaņojām mūziku no Azerbaidžānas, kā arī vācu mūziku – Šūberta dziesmas, un beigās tas viss noslēdzās ar kopdziedāšanu. Mēs iemācījām klausītājiem dažas dziesmas un kopā tās dziedājām. Es pēc šī projekta jutos tik uzlādēta un priecīga, jo pēc koncerta mēs ar klausītājiem sajutāmies kā viena grupa, kas kopīgi izdzīvojuši vienu notikumu. Tā ir vienojoša un prieka pilna pieredze. Mēs nerunājām vienā valodā, bet viens otru sapratām, kopā piedzīvojām skaistas emocijas, un tāpēc es domāju, ka mūzika ir labs un tiešs instruments, kā var veicināt vienotību.
Tātad tavs mērķis ir veicināt savstarpēju saprašanos starp cilvēkiem, kuri viens ar otru ir šķietami nesaistīti.
Jā, jo nav daudz priekšnosacījumu, lai baudītu mūziku, un tā arī ne vienmēr ir jāsaprot. Mūzika var uzrunāt vai neuzrunāt, un abi rezultāti ir vienlīdz labi. Pat nepatika pret mūziku var vienot klausītājus. Ar saviem koncertiem gribētu arī iet ārpus elitārisma – no domas, ka mūzikai jābūt tikai koncertzālēs un ka konkrētos koncerta brīžos drīkst vai nedrīkst aplaudēt.
Es gribētu iedrošināt savus klausītājus justies brīvi un ļauties mūzikai. Tā aizņem tik lielu daļa no cilvēku dzīves.
Visur, kur mēs ejam, ir mūzika. Pat dabā. Noskatieties filmu bez mūzikas – tā būs pilnīgi cita pieredze. Es domāju, ka mūzika vieno visus cilvēkus, neskatoties uz valodu, ārējo izskatu, dzimumu un vecumu. Ir svarīgi atcerēties, ka mēs visi esam cilvēki, kuri katrs savā veidā iet cauri līdzīgām pieredzēm, un mūzika palīdz šo domu nepazaudēt.
Kas izriet no tā, ka cilvēki viens otru saprot? Kāpēc vienotības sajūtu nedrīkst pazaudēt?
Nav tālu jāskatās, lai redzētu, kas notiek pasaulē. Man liekas, ka, paskatoties uz politisko un sociālo situāciju, kurā mēs kā pasaules iedzīvotāji atrodamies, var redzēt un sajust, ka daudzi dzīvo bailēs. Bailes paralizē cilvēku spēju komunicēt vienam ar otru. Nereti sanāk, ka ar vārdiem neizdodas tā, kā īstenībā gribētos ar sirdi. Un koncerts rada vidi, kur cilvēkiem ir iespēja sanākt kopā. Viņiem nav vienam ar otru jārunā, bet vienkārši jāatrodas vienā telpā. Koncerta beigās, ja tas bijis emocionāls un patiess, arī klausītāju vidū ir panākta laba un sirsnīga sajūta, un viņi to jūt kopā.
Man liekas, ka mūsdienu sabiedrība var ātri kļūt ļoti polarizēta, un cilvēki aktīvi iesaistās katrs par savu taisnību. Tas, protams, ir pareizi, jo katram ir jābūt ar viedokli un stingru nostāju pret ļaunumu, bet dažreiz tas ierobežo spēju vienam ar otru sarunāties vai vismaz vienam otru sadzirdēt. Dzīvā mūzika un visa dzīvās formas kultūra un māksla ir vienkāršs veids, kā kaut uz brīdi palīdzēt mazināt sabiedrībā radušās plaisas. Mūziķiem ir liela atbildība – atskaņojot dzīvo mūziku, mēs varam panākt daudz. Mēs radām drošu vidi, kur cilvēkiem nav ne sevi jāpaskaidro, ne jāattaisno, ne jāprezentē. Viņiem vienkārši ir jābūt klātesošiem un jāklausās.
Iešanu uz koncertiem varētu uzskatīt par sava veida terapijas formu.
Noteikti. Mūzika iedarbojas gan ķermeniski, gan emocionāli. Un tas ir ļoti skaisti. Pasaulē vajag vairāk šāda skaistuma.
Jāiet pie cilvēkiem ar domu, ka viņi ir labi
Ko tu teiktu jauniešiem, kuri vēl tikai domā vai ir tikko sākuši savu radošo darbību?
Man liekas, mums jābūt ļoti laipniem vienam pret otru. Latvijā mūsu taču nav nemaz tik daudz. Ja sāksim viens ar otru kasīties un bakstīties, ja būsim nejauki, tad mēs paši radīsim vidi, kurā nemaz negribēsies būt un palikt. Tāpēc es novēlu visiem, ne tikai jaunajiem mūziķiem, būt iejūtīgiem un iet pie cilvēkiem ar domu, ka viņi ir labi. Ja, skatoties pēc darbiem, domas mainās, tā jau ir cita lieta, tomēr gūta pieredzes, nevis iepriekšēja pieņēmuma veidā. Līdz ar to es novēlētu arī nepakļauties ļaunumam. Tā ir liela privilēģija, ka mēs šādos laikos varam nodarboties ar mākslu, bet tā ir arī liela atbildība.
Vai tu gribētu ko novēlēt arī klausītājiem?
Ejiet uz koncertiem, lai piedzīvotu dzīvās mūzikas brīnumu. Protams, ir brīnišķīgi, ka mēs varam nofilmēt visu savos telefonos vai kamerās un pēc tam skatīties ierakstus ar lielisku skaņas kvalitāti, tomēr tā sajūta, kad esi koncertzālē vai jebkurā citā vietā, kur skan dzīvā mūzika, ir neatsverama. Vārdos neizteiktā sajūta, kad visi esat kopā un piedzīvojat ko maģisku, ir tā, kas ikkatram būtu jāizbauda kaut vienu reizi. Klusums, kas rodas pēc skaņdarba tieši pirms aplausiem – tajā var just, kā vibrē mīlestība un cilvēcība. Šo sajūtu video formātā ir ļoti grūti atrast. Tāpēc ir svarīgi piedzīvot kolektīvas aktivitātes – iet uz kino, teātri, izstādēm, koncertiem. Tas ir ļoti būtiski mūsu visu cilvēcībai.
