Diena sākusies

Sajūtas, ko atklāj dzeja. Studijā - komponiste Lauma Kazaka un aktrise Maija Arvena.

Diena sākusies

Operdziedātāja Jūlija Vasiļjeva: Darba ir ļoti daudz, bet tas uztur labā tonusā

Kas notiks, ja to sadomās spēlēt kungi? Komponists Dubra stāsta par "Koncertu divām dāmām"

Kas notiks, ja to sadomās spēlēt kungi? Komponists Dubra stāsta par «Koncertu divām dāmām»

"Man kaut kā visu laiku bija žēl, ka šī mūzika tā īsti netiek lietota...  Tā nu viņa stāvēja, un man viņas bija žēl," tik sirsnīgi teic komponists Rihards Dubra, stāstot, kā viņa koncerts koklei pāraudzis Koncertā arfai un sitaminstrumentiem "Concert pour Deux Dames" ("Koncerts divām dāmām"). Koncerts rakstīts arfistei Dārtai Tisenkopfai-Muselli un sitaminstrumentālistei Martai Kauliņai-Pelnēnai, un pirmatskaņojumu tas piedzīvos 3. decembra vakarā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults stāsies igauņu maestro Risto Josts.

Dāvis Eņģelis: Savulaik runājām par simfonijām, un jūsu stāsts par tām savā ziņā sapas ar to, ko mēs saprotam ar šo žanru jau kopš Haidna laikiem. Tādā ziņā nekas daudz nav mainījies. Bet kā tad ir ar koncertu?

Rihards Dubra: Arī koncerts ir diezgan liels un nozīmīgs žanrs, liels un nozīmīgs skaņdarbs. Ja mēs atkal piesaucam tos pašus senos laikus, tad tas jau bija skaņdarbs, kurā izpildītājs rādīja, ko nu viņš var, kādas ir viņa spējas. Galu galā bija taču arī kadenču vietas, kurās varēja izpausties un spēlēt pat to, ko autors nav rakstījis! Bet manā gadījumā pirmsākums bijis druscītiņ savādāks, jo šī nav pavisam jauna mūzika – tā ir pārstrādāta mūzika. Iesākumā tas ir bijis koncerts koklei ar stīgu orķestri un pāris sitaminstrumentu vārām izpausmēm.

Bet man kaut kā visu laiku bija žēl, ka šī mūzika tā īsti netiek lietota... Jā, tā ir diezgan romantiska. Ja ņemam vērā to, ka rakstīta koklei, varbūt pat drusciņ nacionālromantiska – attālinātas latviskas intonācijas ir nojaušamas un dzirdamas.

Bet acīmredzot šis darbs bija sanācis pagrūts un tā īsti to atskaņojusi ir tikai viena koklētāja Latvijā – Kristīne Ojala, jo pirmatskaņojumu rakstīju savai bijušajai audzēknei Līgai Ančevskai – uz Mūzikas akadēmijas beigšanu viņa man palūdza, un es to arī izdarīju. Bet kaut kā laikam tas bija par grūtu – vai arī laiks bija par īsu, katrā ziņā tas tika sadalīts divās daļās – es to pats gan nedarīju, bet Kristīne Ojala to spēlēja divatā ar Ievu Šablovsku.

Tā nu tā mūzika stāvēja, un man viņas bija žēl. (smejas)

Līdz ar to, ka man ir laba sadarbība ar Liepājas Simfonisko orķestri un Liepājas Simfoniskajā orķestrī spēlē brīnišķīgā arfiste Dārta Tīsenkopfa, piedāvāju viņai šo ideju – varbūt es varētu pārtaisīt šo mūziku arfai. Dārta bija ļoti atsaucīga, viņai patika arī muzikālais materiāls – pirmajam variantam bija ieraksts, ko varēju viņai nodemonstrēt.

Man ļoti patika, ka Dārta nāca ar savām idejām nevis par muzikālo materiālu, bet tieši par tehniskajiem paņēmieniem – kā to visu varētu arfai uztaisīt koncerta veidā tā, lai tas ne tikai izskatās, bet arī būtu tehniski grūti un sarežģīti.

Protams, arfai ir arī krietni iespaidīgākas iespējas nekā koklei – tās izmērs pats par sevi jau par to liecina, plus vēl arfas pedāļu sistēma ļauj veiklāk darboties. Tad nu es, noskatījies, ar ko Dārta vēlējās uz skatuves sevi parādīt, ķēros klāt šim darbam un pārveidoju. Tas, kas palicis no iepriekšējā, ir tikai muzikālais materiāls – arī forma ir cita un arī vēriens: orķestris vairs nav tikai stīgu orķestris, bet kamerorķestris, kas paplašināts ar pūtējiem. Rakstot man ienāca prātā ideja, ka Liepājas Simfoniskajā orķestrī spēlē vēl viena atraktīva dāma, sitaminstrumentāliste Marta Kauliņa. Domāju – kāpēc ne, jo, ja reiz orķestris ir lielāks, tur var būt arī vairāki sitaminstrumenti. Nospriedu, ka realizēšu to, kas spontāni ienāca prātā, – pārveidoju šo koncertu par koncertu diviem solistiem jeb divām solistēm – tā būtu precīzāk. Tādēļ koncerta nosaukums ir "Koncerts divām dāmām", jo gan arfa, gan sitaminstrumenti būs priekšplānā, abi būs solējošie. Spēlēs abas dāmas, kas ir patiešām lieliskas mūziķes.

Tā viena problēma, par ko es vēl joprojām drusciņ mulstu – kas notiks, ja pēkšņi šo skaņdarbu sadomās spēlēt divi vīri? Kā viņi jutīsies? Vai man nevajadzēs mainīt nosaukumu? (smejas)

Pēc jūsu stāstītā secinu, ka šis process – atgriezties pie agrāk rakstīta darba un to pārstrādāt – bijis visai harmonisks. Protams, ja vien jūs nenoklusējot kādas radošas grūtības... Bet vai vispār ir sanācis arī citkārt atgriezties pie bijušā, un vai tas vienmēr bijis tik harmoniski?

Vispār tas ir gandrīz bezprecedenta notikums, jo man ne visai patīk atgriezties pie iepriekšējām kompozīcijām – man vienmēr interesē darīt kaut ko tālāk uz priekšu. Bet šeit kaut kā viss saslēdzās vienotā sistēmā. Vēlēšanās, lai šī mūzika mazliet dzīvo. Tas, ka ir divas brīnišķīgas mūziķes, kuras to varētu darīt interesanti un atraktīvi uz skatuves koncerta laikā. Arī tas, ka man šķita, ka pats muzikālais materiāls prasa mazliet lielāku orķestri, nevis tikai stīgas. Ka tam, ko esmu tur domājis, vajadzētu mazliet jaudīgāk izskanēt. Tas saslēdzās un radīja vēlēšanos ar šo materiālu pastrādāt vēl. Bet vispār tas nav man tipiski.

Arfa kā soloinstruments orķestra priekšā. Ko tas no balansa viedokļa prasa?

Tik traki tas nemaz nav, jo arfa ir samērā labi dzirdams instruments pat orķestra tutti posmos. Protams, atkarīgs, cik biezs ir orķestra sastāvs un cik daudz tajā ir metālpūšamo. Bet tad, ja arfa ir priekšā kamerorķestrim, milzīgu problēmu nav. Domāju, arī izpildījumā un balansā uz skatuves viss būs kārtībā.

Savukārt sitaminstrumentiem gan jūs esat rakstījis solopartijas. Tas varbūt tāds stereotips, ka Riharda Dubras simfoniskajos darbos vienmēr ieskanas zvani...

Un daudz! (smejas)

Un kā būs šajā darbā?

Nekā sevišķi jauna pateikt nevaru. Zvani, zvaniņi, vismazākie zvaniņi, trīsstūrīši. Un tā visa būs ļoti daudz. Būs arī viens no maniem ļoti iemīļotajiem instrumentiem – tamtams. Tas ir ļoti ērts instruments, un kopā ar arfu orķestrī, lai savienotu divus dažādus muzikālos materiālus, ar šņāciena un glissando piebraucienu tas ļoti nogludina asumiņus, kas varētu traucēt savienoties. Šoreiz gan būs vēl viena lieta, kuras sakarā esmu sajūsmā par Martas Kauliņas īpašo radošumu. Viņa vienmēr meklē, no kā vēl varētu dabūt kādu interesantu skaņu, un viņas gadījumā tas nebūs orķestra tamtams, bet līdzīgi tamtamam iekarināta metāla plāksne, kurai ir savas priekšrocības – tā mazliet ātrāk var sasniegt forte vai fortissimo skanējumu. Plāksnei nav arī tik gara pēcskaņa, tāpēc ne vienmēr tā obligāti ir jāslāpē.

Ar tamtamu vienmēr jāuzmanās, jo, lai cik tas nebūtu dīvaini, ja pa to kārtīgi iesit un atstāj, tas skan septiņas minūtes – jā, jā, es nepārteicos. (smejas)

Plāksnei nepaliek virsskaņas – tā skan kā milzīgs šķīvis, nevis gongveidīgs instruments, kam tās paliek. (..)

Ja kāds jaunās paaudzes koklētājs vai koklētāja vēlētos atskaņot simfonisko darbu, vai jums būtu interesanti piedāvāt kaut ko jaunu?

Tas varētu būt diezgan grūti.

Nezinu, vai dzīvē vēl uzņemtos ko tādu darīt, jo kokle ir ļoti, ļoti kluss instruments, un patiesībā kokle kopā ar orķestri – tā gandrīz vai ir neiespējamā misija.

Jo šī koncerta partitūra pirmsākumos rakstīta pamīšus: kokle – orķestris, kokle – orķestris. Varbūt kādi viegli kokles pizzicato, jo burtiski vienas mazas lietiņas par daudz, un kokle vairs nav dzirdama. Tā ka tas bija tāds gandrīz vai aptiekāra darbs – rakstīt šo skaņdarbu.

Bet kokle ārpus simfoniskā repertuārā – šādu darbu gan jums ne mazums bijis.

Jā, pateicoties Kristīnei Ojalai, ansamblim "Altera Veritas", Mārim Sirmajam, kokļu kvartetam "Kārta" – ir daudzi skaņdarbi, kas rakstīti koklei. Bet tas galīgi nav viegli – jo tur arī mazliet jārēķinās ar slēdžu sistēmu – ka nevari pārslēgt jebkurā brīdī jebko, ir vajadzīga brīva roka. (..) Ja ir vēl palikušas uz stīgas iepriekšējās skaņas skanot, tas izskan kā jocīgs glissando.

Mazliet iztēlosimies, ka šo sarunu klausās topošie komponisti. Piemēram, ja kāds lūgtu jums padomu orķestra rakstībā – ar ko arfa labi sapas partitūrā. Jūs esat gatavs kaut ko no savas virtuves atklāt?

Arfa jau galu galā ir stīginstruments, tāpēc ar stīgām tā vienmēr labi der, tur nekādu problēmu nav vispār nemaz. Ar koka pūšamajiem instrumentiem arī ir ļoti labi, jo tiem ir mazlietiņ lielākas dinamikas iespējas – koka pūšamos instrumentus var arī tā kā pielāgot, ja arfa tik ļoti skaļi neskan. Bet Dārta man atgādināja citu pamatlietu... Tad, kad arfai visi pedāļi stīgas ir atlaiduši, tā ir skaņota Dobemolmažorā. Nākošā pakāpīte ar pedāli ir Domažors, bet vēl nākošā  Dodiēzmažors. Brīvas stīgas, kā zināms, vienmēr skan labāk nekā piespiestas vai nostieptas, līdz ar to visskanīgākais arfai ir Dobemolmažors... Liekas šausmīgi jocīgi! Lai šajā gadījumā, kad orķestris ir lielāks un arfa tomēr ir solējošais instruments, koncerts pārvietojies uz Dobemolmažoru, kas drusku radīja problēmas, rakstot stīginstrumentiem, jo Dobemolmažors viņiem nu galīgi nav ērts. (smejas) Tāpēc stīginstrumentu partijas rakstītas Simažorā. Tas tomēr ir bišķi ērtāk.

Gribat arfu skanīgu, rakstiet Dobemolmažorā!


Varbūt ir kāds instruments, kuram jūs vēlētos uzrakstīt koncertu, bet vēl neesat uzrakstījis?

Nezinu, vai man būtu ļoti, ļoti liela vēlēšanās šobrīd rakstīt vēl kādu koncertu. Patiesībā tas nav tas vieglākais žanrs.

Ja priekšā ir solists, viņam jāļauj izpausties – un ne tikai vienkārši izpausties, bet nodemonstrēt augstākās virsotnes. Tas nozīmē, ka rakstīšanas brīdī patiešām ir ļoti, ļoti, ļoti jāiedziļinās visās tehniskajās iespējās.

Dažkārt, pat ja ir zināms, kurš šis solists varētu būt, varbūt pat speciāli ar viņu jāizrunā viss, kas viņam vislabāk skan, kā bija šajā gadījumā ar Dārtu. Man ļoti patīk šis process, jo tas bija patiešām ļoti radošs – ka varēju arī dabā redzēt, kā to pašu materiālu var pārkārtot arfai un ka tas skan vēl daudz bagātīgāk. Bet koncertā tas process nav tāds vienkāršs kā tad, ja sēdi mājās viens un raksti savu simfoniju... Bet, ja būtu tāda iespēja, es domāju, būtu divi varianti – vai nu vijole, vai čells. Varbūt arī alts, jo tagad alts ir ļoti modē, ir arī ļoti daudz izcilu altistu. Koncerts altam varētu būt ļoti skaists, bagātīgs, krāsains, galu galā tā skaņa ir apjomīgāka nekā vijolei.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt