Henrieta Verhoustinska: Rihard, tev nav sveša dzeja, tavā albumā, kas arī nesen nāca klajā, "Les Flexibles", ir četru dzejnieku dzejoļi, turklāt bez muzikālā pavadījuma, līdzās tādu skaņražu darbiem kā Ģērģs Ligeti, Linda Leimane, Pēteris Vasks, Imants Zemzars un vēl vairākiem. Kāpēc dzeja un bez muzikālā pavadījuma tika integrēta šajā albumā?
Rihards Plešanovs: Es par to daudz domāju, kā lai saviem klausītajiem atskaitās par to, un nonācu pie atziņas, ka veidojot [albumu] gribēju, lai dzeja ir arī kā mūzika. Var dzirdēt, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, ja pats autors lasa savu vēstījumu, un pilnīgi kas cits, ja aktieris. Manuprāt, tas ir daudz dziļāks un daudz tuvāks tam, ko viņš ar to ir domājis. Es katram autoram devu vienu iedvesmas avotu, konkrētu skaņdarbu, kas seko pēc dzejas manā albumā. Divi autori radīja jaunus tekstus, un divi piemeklēja jau esošus, atvilktnē parakņājoties. Respektīvi, es arī pielāgoju mūzikai, pēc viņu balss intonācijas un zinot viņu saturu, kādā laukā katrs aptuveni darbojās. Tāda bija mana doma.
Tā ir arī visai neparasta izlase: Liāna Langa, Inga Žolude, Anna Rancāne un Sergejs Timofejevs. Atšķirīgi gan paaudžu ziņā, gan arī izteiksmes līdzekļu ziņā. Tas nozīmē, ka tu daudz lasi dzeju, ka izvēlējies šos dzejniekus?
Rihards Plešanovs: Varbūt ne daudz, bet katrā ziņā dzeja ir manā ikdienas kārtībā. Mēs mēdzam mājās ar dzīvesbiedri lasīt dzeju. Man personīgi sevišķi patīk tā paaudze, kas ir Kirils Ēcis un Marija Luīze Meļķe, un sevišķi patika krājums "Kā pārvarēt niezi galvaskausā". Bet šī ideja vairāk nāca, dzirdot vecmeistarus, tādus kā Knuts Skujenieks – kas tā ir par drāmu un veselu mūziku, kad Knuts lasa savu [dzeju] vai Ojārs Vācietis, vai Imants Ziedonis! Tādēļ man gribējās, lai autori saspēlējas ar mūziku.
Jūsu abu kopdarbā, albumā "Still Nature", attēlā ir skaidri redzams, ka saksofonists Kārlis Auziņš preparē klavieres… Paklausījos albumu, man bija tāda iespēja, lai gan oficiāli tas iznāks tikai aprīlī. Kārli, tu esi visas šīs mūzikas autors?
Kārlis Auziņš: Jā.
Kāpēc tieši preparētām klavierēm?
Kārlis Auziņš: Tas savā ziņā ir turpinājums manam solo albumam, kurš lielā mērā ietver, teiksim, astoņdesmit procentus paplašinātās tehnikas uz saksofona. Es ar viņām komponēju un liku viņas tādos kā slāņos, liku tādu orķestrālu skanējumu.
Paplašinātās tehnikas nozīmē, ka kaut ko pievieno saksofonam?
Kārlis Auziņš: Nepievieno, drīzāk pat noņem nost – spēlē bez iemutņa vai tikai klapītes. Domāju, kā šo ideju turpināt, lai arī spēlētu ar kādu citu kopā. Tā kā klavieres man ir ļoti tuvs instruments, ar ko es vienmēr esmu kaut ko darījis, komponējis, kas man vienmēr bijis tuvs, arī vienkārši spēlējot, nolēmu, ka to darīšu ar klavierēm. Gribējās šo eksperimentālo dabu pārnest uz šo instrumentu. Tā radās ideja apvienot šīs divas pasaules, radot svaigu skanējumu.
Rihard, vai vienmēr šī klavieru skaņas izmainīšana ar īpašiem tehniskiem palīglīdzekļiem attaisnojas?
Rihards Plešanovs: Kā kurā mūzikā. Tur ir risks to visu pārvērst par lieku teātri.
Bet Auziņa gadījumā – tas ir cienījami, ko viņš izdarīja. Domāju, ka viņš gāja tālāk nekā Keidžs.
Es, atklāti sakot, ne reizi nenopreparēju "Still Nature" klavieres, to visu Kārlis, līdz pēdējam sīkumam.
Līdz pēdējam milimetram, tur jau svarīgs ir pilnīgi viss šajā procesā?
Kārlis Auziņš: Jā, it sevišķi tā ir otrajā daļā, kur preparācijai pārsvarā izmantoti magnēti. Tādi mazi magnētiņi uz stīgām, un atkarībā no tā, kur novieto to magnētu, mainās toņa augstums, skaņas augstums. Doma bija ieviest nedaudz mikrotonālu skanējumu klavierēm ar tiem magnētiem, līdz ar to bija svarīgi, kur tieši viņš atrodas un kādu toni veido, kādu augstumu, lai skanētu visā tajā kopumā, kā esmu iecerējis.
To var tikai ar mēģinājumu metodi noteikt, jāizmēģina katra skaņa?
Kārlis Auziņš: Jā.
Rihard, kā notika tava muzikālā tikšanās ar Kārli?
Rihards Plešanovs: Jāatzīst, biju diezgan pārsteigts, kad viņš mani uzrunāja. Mēs iepriekš nebijām pazīstami, biju ieklīdis šur tur vietās, kur viņš uzstājās ar savu trio. Es tiešām vienmēr fascinējos par viņa toni, par viņa gaumi, par veidu, kā viņš spēlē. Tad vienā dienā viņš man uzrakstīja. Biju pārsteigts, kādēļ klasiskam pianistam piedāvā.
Varbūt Kārlis var pateikt?
Kārlis Auziņš: Doma radās tādēļ, ka viss šis skaņdarbs tika uzrakstīts, līdz ar to, kādēļ gan neņemt klasisko pianistu, kas varēs izpildīt to, ko esmu iecerējis simtprocentīgi, un viņam nesāpēs sirds par to, ka tur nav improvizācijas. Kaut gan jāpiebilst, ka kaut kādas improvizācijas moments arī Riharda partijā ir, tīri tādā formiskā ziņā, viņš var noteikt, cik ilgi kura daļa dažās vietās [skanēs].
Man izdevēji atklāja, ka šī albumam "Still Nature" jau ir otrā testa versija. Tas nozīmē, ka jūs esat baigie perfekcionisti?
Kārlis Auziņš: Nē, tā vairāk tāda tehniska lietiņa, tas atkarīgs no iespiedējkompānijām. Pirmā versija nebija pietiekami kvalitatīva, tur bija pāris tehniskas kļūmītes, kuras vajadzēja izlabot, līdz ar to šī ir tā īstā.
Pastāstīšu, ka albuma vāku rotā Andra Eglīša [glezna], nezinu, vai tā ir klusā daba... Par nosaukumu stāstīji pirms sarunas, ko īstenībā nozīmē tas "Still Nature"?
Kārlis Auziņš: Klusā daba. Skaidrs, ka uzreiz pirmā asociācija ir ar glezniecības žanru, bet man otrā doma tam visam apakšā ir, ka visas šīs skaņas un tembri, kas tiek izmantoti šajā kompozīcijā, nāk no tādas klusās instrumentu dabas. Arī Rihardam īstenībā jāspēlē diezgan klusi, lai skaņas izskanētu skaisti. Un pārsvarā tās saksofona lietas, ko es daru, arī ir no tādas klusās saksofona dabas. Tāpēc tāds nosaukums. Un arī kaut kādā ziņā tā visa noskaņa ir tāda meditatīva, un klusums ir kaut kas tāds, kur tu vari atrast mieru un arī meditēt.
Rihard, kas bija izaicinošākais, strādājot pie šī jūsu kopīga darba?
Rihards Plešanovs: Bija pāris tādi ritmiski elementi, kuri sagādāja diezgan lielu izaicinājumu. Gribu pieskarties arī tādai tēmai – es spēlēju daudz laikmetīgo mūziku, kur ir ārkārtīgi sarežģīti ritmi un visādas tādas lietas, bet patiesība, kad nonāc saskarē ar džeza mūziķiem, tu saproti, cik viņiem ritms ir vēl augstākā līmenī un tam elementam pievērš vēl lielāku nozīmi. Kārļa gadījuma tās ir ietekmes gan no afrikāņu ritmiem un tamlīdzīgi, respektīvi, kaut kas ārkārtīgi tāls manai mentalitātei. Līdz ar to šīs asinhroniskās un poliritmiskās lietas. Īstenībā mēs daudz ko kā solfedžo klasē plaukšķinājām kopā. Tas bija ārkārtīgi skaists process.
Kārli, tev arī tāpat ka Rihardam ir nesen nācis klajā albums, tavam trio "Auziņš-Čudars-Arutyunyan" ar draisko nosaukumu "Tutti Off Duty". Tas ir džeza albums?
Kārlis Auziņš: Jā.
Un uzskatāms par pandēmijas laika rezultātu?
Kārlis Auziņš: Jā, viss materiāls, kas ierakstīts šajā albumā, radies tā saucamajā lokdauna laikā. Mēs, teiksim tā, puslegāli tikāmies un kopā mēģinājām, un attīstījām idejas, jo citu neko mēs nevarējām darīt. Pārsvarā tikāmies pie manis laukos vai pie Matīsa. Kopā strādājām, taisījām nometnes.
Jūs abi esat nominēti "Lielās mūzikas balvai", šīs balvas ceremoniju 7. martā varēs redzēt arī Latvijas televīzijā. Rihard, tu esi nominēts par darbu ansamblī, lai gan ansamblī pārsvarā darbojas Kārlis Auziņš, kurš nominēts par izcilu sniegumu gada garumā. Kas tev patīk, darbojoties ansamblī, ko tu gūsti vairāk, nekā darbojoties solo?
Rihards Plešanovs: Manuprāt, darbojoties ansamblī, ir krietni vairāk ieguvumi un īstenībā arī vairāk izaicinājumi. Tas nav tikai tāds muzikālais "kopā process", tas ir arī sadzīvisks, dažbrīd cilvēcisks: kā tu atrodi veidu, kā ar katru mūziķi komunicēt, lai neapslāpē viņa idejas un tās pieņem, reizē arī, lai tu atrodi vietu sastāvā. Tas tāds atsevišķs temats, tā komunikācija, laikam es esmu tāds cilvēks, kam patīk komunicēt.
Vai nav tā, ka bieži vien tie skaņdarbi, kuros ir iedarbinātas klavieres kā viens no instrumentiem, ka klavieres ir tāds pamata, fona instruments, uz kura izcelties citiem?
Rihards Plešanovs: Tā rupji runājot, jā, varbūt. Kā tāds drošības spilvens. Bet tās funkcijas ir ļoti dažādas, tas atkarīgs no stila un konkrētā skaņdarba. Saku, ka esmu akadēmiskais pianists, bet nu ir bijis arī tā, ka mēs ar kvartetu spēlējam tādu Vīdžeja Aijera, džeza pianista, kvintetu, kur astoņdesmit procenti ir uzrakstīts materiāls un divdesmit ir improvizācija. Tur bija daļa, kur es palieku viens un pilnīgi brīvi varēju darīt, ko gribu, spēlēt. Tā kā man sanāk arī mazliet šis improvizācijas moments, tur tu esi solo, galvenais. Tikpat labi ir atkal cita daļa, kur tev jābūt ļoti nemanāmam, kur tev jādara kaut kas pilnīgi cits, šīs lietas mainās. Es negribētu teikt, ka klavieres pēc būtības nosedz vai pietušē kaut ko.
Kārli, klasiskais džezs un eksperimentālais džezs – vai tu vienlīdz labprāt darbojies abos, vai tomēr tie eksperimenti tevi vairāk saista?
Kārlis Auziņš: Es labprāt darbojos abos, bet, teiksim, savā daiļradē vai oriģinālmūzikā tomēr izvēlos iet savu ceļu un eksperimentēt, radīt kaut ko, kas ir svaigs un jauns man pašam.
Vai viegli atrast klausītāju kaut kam jaunam, eksperimentālam? Vai klausītājs nav tas, par ko tu domā, radot mūziku?
Kārlis Auziņš: Es, laikam, ja godīgi, īsti nedomāju, jā. Man galvenais, lai mūzika, ko es radu, ir patiesa pret mani pašu. Domāju, ka arī šajā mūzikā un visās citās tev jābūt aktuālam un jāatspoguļo šobrīd notiekošais. Vai nu tas ir globāli, vai tevī pašā kā introspekcija.
Mums vienmēr jāskatās uz priekšu, atdodot godu, protams, tam, kas ir izdarīts pirms mums. Mums uz tā ir jāceļ kaut kas, kas ir mūsu pašu, oriģināls, citādāks.
Tavs brālis ir pazīstamais ģitārists Mārcis Auziņš. Vai jums ir doma kādreiz kaut ko kopīgi darīt?
Kārlis Auziņš: Tāda konkrēta doma nav, bet kas to zina. Kaut kad jau mēs uzspēlējam, pārsvarā gan vecāku jubilejās. (smejas)
Tu minēji, ka uz mūziķiem atstāj iespaidu tas, kas notiek apkārt, un šobrīd pasaulē ir ļoti smags brīdis, dzīvojam ļoti smaga kara ēnā un baidāmies, ka tas varētu skart arī mūs. Kā jūs kā mūziķi izjūtat, kā tas ietekmē jūsu daiļradi?
Rihards Plešanovs: Visnotaļ ietekmē. Manī arī ir tāda iekšējā diskusija, ko no krievu kultūras es gribētu patērēt un atskaņot. Ir mainījušies mani atskaņošanas paradumi. Tāds ļoti sarežģīts laiks, un es pilnīgi savādāk skatos uz Rahmaņinova klavierkoncertu šobrīd nekā, teiksim, pirms trim gadiem. Tā ir ļoti dziļa tēma, manuprāt, akadēmiskajā mūzikā, kur daudz parādās šī krievu liturģiskā puse, zinot krievu pareizticīgās baznīcas nostāju kara jautājumā, man ir morāli grūti to pieņemt. Jā, ļoti mainās, un ļoti sarežģīti.
Kārli, kā tu to izjūti?
Kārlis Auziņš: Manuprāt, karš kā tāds liek tev novērtēt vai pārvērtēt savas vērtības un to, ko tu dari. Domāju, mums kā māksliniekiem, mūziķiem ir it īpaši šobrīd jādarbojas un jādod enerģija klausītajiem, jādod spēcinājums.
