Diena sākusies

Jānis Joņevs: Tīģeris ir metafora - pateicīgs tēls, kas reizē ir banāls un ietilpīgs

Diena sākusies

Māksliniece Katrīna Vasiļevska: Katram jau tas smukums ir savādāks

Jubilārs Andris Veismanis: Rozi nevar pasmaržot caur gāzmasku

Andris Veismanis: Cilvēcīgais kontakts nav aizvietojams – rozi nevar pasmaržot caur gāzmasku

Tāpat kā daudziem citiem māksliniekiem, arī diriģenta un J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Andra Veismaņa radošo skrējienu apstādinājusi ārkārtas situācija - atceltas gan operizrādes, gan koncerti, bet mācību process ar studentiem notiek attālināti. Veismanis, kurš rīt svinēs 55. dzimšanas dienu, piekrīt, ka daudzas lietas patiesi var darīt attālināti, bet ne jau visas: "Šobrīd daudz skatos ierakstus, ko piedāvā Ņujorkas Metropoles opera, Vīnes Valsts opera un citi opernami, kas tagad atvēruši šo iespēju – lai kā arī nebūtu, dzīvais, dabīgais, cilvēcīgais kontakts nav aizvietojams. Nu, nevar rozi pasmaržot caur gāzmasku!"

Sandra Ņedzvecka: Vispirms tev lūdzu vārdos uzzīmēt scenogrāfiju, kādā attālināti runāsimies...

Andris Veismanis: Man ir tā laime, ka sieva ļoti vēlējās, lai uzlaboju savus darba apstākļus – tad nu man ir tāds speciāls darbagalds un spogulis, kurā diriģējot sevi varu kontrolēt. Esmu savā istabā, man ir ļoti laba bibliotēka – ļoti priecājos, ka beidzot visas iegādātās grāmatas varu pamazām sākt arī izlasīt. Mani ļoti interesē mākslas vēsture, arī Latvijas dažādo novadu vēsture, un, runājot par vīrusu, ar ko esam sabaidīti,

gribu vērst uzmanību uz to, ka līdzīgu vīrusu izplatība bija ļoti slavena arī citos laikos.

Piemēram, nupat lasīju par saslimstību 19. gadsimta sākumā Kurzemes līvu novadā – vairāk nekā piecdesmit procentu jauniešu gāja bojā no nezināmas plaušu slimības, kuru nevarēja izskaidrot. Nebija arī penicilīna, kas uzveica plaušu karsoni. Gāja bojā daudz vairāk cilvēku nekā tagad, toreiz bija arī pilnīgi citi sanitārie apstākļi un medicīna. Tādā veidā es kaut mēģinu saprast, kas notiek, un

priecājos par Raimondu Paulu, kurš nosaka – "katram ir savs liktenis un savs veids, kā viņš dzīvo vai mirst", un dodas uz studiju strādāt pie jaunās koncertprogrammas "Trīs Raimondi"...

Man ir grūtāk, jo diriģentam bez kora un orķestra ir lielas grūtības pašam muzicēt, bet nu - mājās iespējams strādāt ar nākamajiem projektiem, kuri varbūt būs vasarā, jo izskatās, ka tie, kas bija paredzēti pavasara pusē, visi nobrukuši.

Kad novilkta rokas bremze

Bet ar saviem studentiem tu tiecies neklātienē?

Jā, jā, tūlīt pēc šīs intervijas satiksimies ''Zoom'' vietnē. Viņi uzliek kādu ierakstu, pie kura diriģē. Var arī to darīt klusējot, tikai katram vajag būt priekšā notīm. (..) Studentiem ir arī grupu lekcijas konferences formātā, un zinu, ka arī citi studenti tā strādā citās pasaules universitātēs, jo tagad vienkārši ir tāds laiks. Attiecībā uz attālinātajām studijām – ir lietas, kas attālināti ir iespējamas, bet dažas lietas vajadzīgas kontaktstundu veidā, kad esi klāt. Tagad daudz skatos ierakstus, ko piedāvā Ņujorkas Metropoles opera, Vīnes Valsts opera un citi opernami, kas atvēruši šo iespēju – lai kā arī nebūtu, tas dzīvais, dabīgais, cilvēcīgais kontakts, kas veidojas operā, baletā vai koncertā, nav aizvietojams. Nu, nevar rozi pasmaržot caur gāzmasku! Saskarsme ar mūziku ir unikāla, dievišķa. Ieraksts maina skaņas balansu, sajūtu gammu.

Kuras ir tās operas vai baleta izrādes, kuras tev šajā laikā būtu bijis jādiriģē, un par kurām tu domā, cerot uz drīzu atgriešanos?

Man bija dīvains gadījums ar Imanta Kalniņa "Spēlēju, dancoju", kas man ļoti patīk – uzskatu, tā ir viena no labākajām, skaistākajām un dziļākajām latviešu komponistu uzrakstītajām operām. Tas, protams, saistīts gan ar Raiņa un Imanta Ziedoņa tekstu, bet Kalniņš ar savu fantastisko talantu to ir brīnišķīgi iedzīvinājis. 12. marta rītā mums bija mēģinājums – atnāca operas valdes loceklis Sandis Voldiņš un teica, ka tiem, kuri atgriezušies no ārzemēm, vajadzētu ievērot karantīnu.

Jutu, ka kaut kas gaisā briest. Vēlāk pēcpusdienā pateica, ka izrāde ir atcelta. Protams, drošības dēļ tas bija jādara, lai nesaslimtu solisti, orķestris, koris un arī publika, bet sajūta bija tāda apokaliptiska. It kā braucot ar mašīnu lielā ātrumā tiktu norauta rokas bremze. Ka viss apstājas.

Aizvadītajā svētdienā man būtu bijis jādiriģē baleta "Trīs musketieri" divas izrādes. Ļoti skaista programma bija paredzēta Lielajā piektdienā ar kori "Ave Sol". Izskatās, ka arī 4. maija koncerts, kas bija plānots VEF Kultūras pilī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un kamerkori "Ave Sol" un solistiem, droši vien nenotiks. Ceru, ka jūnijā varēsim atsākt strādāt.

"Alčīnas" radošā komanda (no kreisās): Kristīna Vuss, Andris Freibergs, Andris Veismanis, Sonora Vaice un Kristīne Pasternaka

Viss sākās ar "Alčīnu"

Tu pieminēji kori "Ave Sol", tev ir Vidzemes kamerorķestris, tev ir studenti, un tomēr – pirmā nāk prātā tieši opera, domājot par tevi kā diriģentu, mūziķi. Pirmās bija "Alčīna" un "Skrūves pagrieziens". Kas vispār ir spilgtākie punkti tavā operas daiļradē?

Jā, mana pirmā opera, kuru es diriģēju, tiešām bija "Alčīna". Toreiz mākslinieciskais vadītājs Arturs Maskats uzticēja man šo baroka skaņdarbu iestudēt.

Teikšu tā – bija ļoti liela pretestība no pilnīgi visa personāla: visi uzskatīja, ka tā mūzika nav tā vērta un nekas tur nesanāks, jo priekšstats par baroka operu šeit bija ļoti attālināts.

Laikā, kad to iestudējām, Rietumos tā sevi jau bija pieteikusi. Pēdējos gados baroka opera ir ļoti populāra un daudz tiek atskaņota – ne tikai Hendelis un Vivaldi, bet arī ļoti daudzi citi mazāk pazīstami komponisti, kas rakstījuši tajā laikā, tiek atskaņoti ar ļoti lieliem panākumiem, jo baroka mūzika ir diezgan tieša – tā rāda emocionālo gammu un afektus, un tas bieži vien sakrīt ar mūsdienīgu domāšanu, ritmiskumu, jūtama zināma līdzība ar popmūziku. Laiks, kad veidojām "Alčīnu", bija labs un veiksmīgs – izrādi parādījām Honkongā, ar ļoti lieliem panākumiem arī Maskavas Lielajā teātrī.

Kad Lielā teātra orķestris uzstājās šeit ar "Jevgeņiju Oņeginu", mūziķi izteica vislielākos komplimentus. Man, protams, bija kauns to visu klausīties, jo viņu pašu uzstāšanās šeit bija brīnišķīga.

Ar “Alčīnu” bijām arī Spānijā, Tallinā, Bidgoščā – visur jutām jauku pacēlumu. Atskaņotāju vidū bija arī Asmika Grigorjana, kura Alčīnas lomu dziedāja gan Rīgā, gan arī Spānijā. Uzaicināju viņu no Lietuvas uz Latviju – viņa sāka dziedāt Traviatu. Jau no paša sākuma viņa bija ļoti talantīga māksliniece, mums izveidojās cieša draudzība – viņa piedalījās ļoti daudzos projektos, ieskaitot baroka projektus Rundālē. Iestudējām arī citas operas - "Figaro kāzas" un "Nāru". Vienmēr esmu bijis sajūsmā par viņas talantu un intelektu.

Protams, Alčīnas pirmā lielā varone bija Sonora Vaice, kura "spridzināja" visās izrādes, cik vien varēja. Pat būdama gaidību septītajā mēnesī, viņa gāja dziedāt Alčīnu, un vienmēr to darīja ar izdomu, artistiskumu un ļoti skaistu balsi.

Kopā ar Sonoru esam apbraukājuši vairākas pasaules skatuves.

Bet "Skrūves pagrieziens" bija pilnīgi savādāks. Nez kāpēc man vienmēr ļoti patikusi Britena mūzika. Īpaši viņa skatuves darbi. Varbūt "Skrūves pagrieziens" blakus "Nāvei Venēcijā" ir viens no delikātākajiem darbiem – ar tādu Freida stilā ieturēta līniju, ar zemapziņas un virsapziņas uzplaiksnījumiem. Tas bija interesants projekts – publika sēdēja uz skatuves, orķestris atradās bedrē, bet darbība notika operas skatītāju zālē. "Skrūves pagrieziens" bijis pagrieziena punkts daudziem izpildītājmāksliniekiem – arī Svjatoslavs Rihters min savu vēlēšanos iestudēt "Skrūves pagriezienu", arī daudzi citi uzskatīja "Skrūves pagriezienu" kā svarīgu pārejas etapu savā dzīvē. Spilgtākie piedzīvojumi operas žanrā saistīti arī ar "Spēlēju, dancoju", kas ir augstas klases darbs, ko ir vērts gan redzēt, gan arī atskaņot.

Vēl mani ļoti uzrunā arī Riharda Vāgnera mūzika. "Tanheizers", uzskatu, ir viena no viņa spilgtākajām virsotnēm. Man bija tā laime pāris reižu to diriģēt – sajutu milzīgu gandarījumu no iespējas diriģēt, no pilnskanības, piesātinātības, dramatiskas un dramaturģiskas piepildītības, kas šajā darbā ir.

Par maniem nākotnes plāniem runājot – paredzēts, ka diriģēšu "Donu Žuanu", nākamgad iecerēts arī Hendeļa "Rinaldo" iestudējums. Grūti pateikt, kas notiks pēc visiem notikumiem.

Domājot par operu kā vietu, kur pulcējas visi plašā spektra radošie cilvēki, sākot no komponista līdz scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem un dziedātājiem, protams, arī režisoriem. Kuri ir tie radošie spēki, kuri tevi pašu radoši iedvesmojuši un varbūt pat pacēluši pakāpi augstāk?

Tādu cilvēku ir daudz, un gribētu izcelt ne tikai mūziķus, bet arī citu žanru māksliniekus. Jau no "Alčīnas" laikiem sadarbojos ar Andri Freibergu – visas sarunas ar viņu, viņa redzējums, sajūsmināšanās par operu... Viņš kļuvis īsts operas cilvēks. Protams, ļoti laba komanda ir Kristīne Pasternaka, kura joprojām rada skaistus tērpus – nesen "Faustam" bija brīnišķīgi tērpi, arī "Spēlēju, dancoju" ir efektīgi kostīmi. Tādi mākslinieki vienmēr uzrunā. Operā man vienmēr patikuši cilvēki, kas ar skatuves mākslu nodrabojas daudzus gadus - no viņiem esmu daudz ko mācījies. Piemēram, Samsons Izjumovs.

Diemžēl pārrāvums un plaisa starp vecāko un jaunāko paaudzi bijusi pārāk liela – daudzus mēs neesam sajutuši, nav pēctecīga turpinājuma:

ir daudz izrāžu, kurās dziedātājus vajadzētu ne tik jaunus – vajadzētu četrdesmitgadniekus, piecdesmitgadniekus, arī sešdesmitgadniekus, īpaši vīriešu lomas varētu dziedāt. Diemžēl mums nav šo cilvēku, kas turpinātu tradīciju – ievest jaunos. Mums nākuši jauni, spēcīgi, svaigi spēki, kas uzreiz dara visas lietas. Tas ir labi, bet šajā gadījumā nav bijis pārejas no iepriekšējās Latvijas Nacionālās operas laikiem llīdz šodienai. Lietuvā bijusi pretēja situācija. (..)

Jaunie – tas ir labi, bet jūtu, ka vajadzīga saite starp iepriekšējām paaudzēm.

Kā bākuguns pāri visai operas mākslai, protams, ir Rihards Glāzups – gan ar savu domu, gan pieredzi, gan īpaši smalku operas sajušanu. Arī Edgars Tons ar savām milzīgajām aktivitātēm tā laika operas revolucionārajos iestudējumos bija neatkārtojams.

Esmu apbrīnojis arī Leonīdu Vīgneru, neskatoties uz to, ka viņš bija ļoti arogants un iedomīgs mākslinieks.

(..) Mūs, studentus, viņš vienmēr cītīgi strostēja, būdams Konservatorijas simfoniskā orķestra vadītājs. Tas vienmēr bija jautri, un tai pašā laikā bija ļoti daudz dziļu domu. Mani ļoti uzrunāja tas, kā viņš teica par dzeju – tas nav nekāds teksts, tā ir Dzeja! Tas ir Rainis! Tas nav nekāds teksts, ko jūs tur muldat! Rainis – tas ir ģēnijs! Tolaik bijām jauni un nespējām to novērtēt, un tikai tagad, pēc četrdesmit gadiem, sāku tā pa īstam saprast Raini, un teiciens par to, ka es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, manī ir kaut kā iesēdies. Leonīds Vīgners vienmēr teica, ka Rainis – tas ir augstākais poētikas punkts pagājušo gadsimtu Latvijā.

Diktatūra vairs neiet cauri

Par mūziķu grupām, par kurām tu tiešām esi atbildīgs – vai tev ir kāds vadmoto pāri vienkārši muzicēšanai vai rūpēm par to, lai ‘dziesmīte neaptrūktu’, darbojoties gan ar kori "Ave Sol", gan ar Vidzemes kamerorķestri?

Galvenā rūpe ir sistemātisks darbs. Ar "Ave Sol" divreiz nedēļā strādājam – ļoti sistemātiski un rūpīgi, katru minūti attīstot šo kori un cilvēku personības. Cenšos lasīt grāmatas un skatīties mākslas filmas par kulturoloģiju, mēģinu viņus mudināt, lai viņi paši attīstās kā mākslinieki, jo tas bija veids, kādā es savulaik, dziedādams "Ave Sol", sāku skatīties uz pasauli savādāk. Mēs ļoti brālīgi sadzīvojam, tas ir nepieciešams.

Diktatoriskais paņēmiens ar nežēlību vai militāriem saukļiem mūsdienās vairs neiet cauri un tas arī nav vajadzīgs – visu vajag panākt ar mūzikas mīlestību un vēlmi muzicēt – maksimāli sevi parādīt mākslas darbā, ko tajā brīdī veic.

Vidzemes kamerorķestrī strādājam ne tik bieži, bet mums ir kampaņveidīgi koncerti, kuru sakarā jāsatiekas biežāk. Uzstājamies visā Latvijā, un jaunās auditorijas iesaiste šajā orķestrī ir brīnišķīga tradīcija – saspēlējāmies ar Vidzemes un ne tikai Vidzemes bērnu mūzikas skolu audzēkņiem. Tas parāda vecākiem un radiniekiem, ka tas bērns nav nodarbojies ar mūziku pa tukšo, bet tiešām kāpj uz skatuves - koncerti notiek augusta beigās vai septembra sākumā, un to nosaukums ir "Vidzemes jaunie talanti". To atbalsta vienmēr un organizē Cēsu Mūzikas vidusskola Vigo Račevska personā. Cēsīs Vidzemes koncertzāle ir brīnišķīga vieta, kur bērniem muzicēt un sevi parādīt – tā ir prestiža vieta, kur ļoti labi skan. Bērni arī labi saņemas, un koncerti ir viens par otru labāks. Tas izveidojas kā skaista nākotnes perspektīvas redzējums. Bet otra lieta, ko Vidzemes kamerorķestris ļoti daudz dara un es arī to atbalstu – mums ir koncerti ar popmūziķiem dažāda veida programmās. Bijuši Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" skaistie koncerti Latvijā, nesen bija koncerts "Vienā elpā" ar slaveniem mūziķiem. To mēs ļoti labprāt darām, jo rokmūzika un baroka mūzika viena no otras nav tik tālu – kopējās izpausmēs tās zināmā veidā ir vienotas. Un šie efekti darbojas arī mūsdienās.

Neesmu tik konservatīvs, lai atzītu tikai klasisko mūziku.

Protams, pēdējos gados mūzikas klausīšanās ziņā priekšroku dodu klasiskajai mūzikai, jo neesmu vairs tik jauns, lai klausītos tikai rokmūziku.

Vakar lasīju grāmatiņu, kurā atradu aizmirstu laimes formulu. Tas bija no Rilkes "Duinas elēģijas" - ka laime ir: zaudējot - negaidot iegūtais. Jāvēl tev daudz laimes -  zaudējot, negaidot iegūto – un lai laime visiem tavā ģimenē!

Paldies, un novēlu mums un Latvijai atgūties daudz ātrāk, nekā esam cerējuši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti