Pa ceļam ar Klasiku

Labākās lietas notiek netīšām. Saruna ar grupas "Dagamba" līderi Valteru Pūci

Pa ceļam ar Klasiku

Lielākas laimes nav. Saruna ar Londonā mītošo latviešu vijolnieci Aneti Graudiņu

Āmurs, zāģis, skrūvgriezis. Pētera Vaska fonda rīkotā koncerta lielākā intriga – jaundarbi

Āmurs, zāģis, skrūvgriezis. Pētera Vaska fonda rīkotā koncerta lielākā intriga – jaundarbi

Lielākā intriga Pētera Vaska fonda rīkotajā koncertā "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne", kas 9. augustā notiks Mazajā Mežotnes pilī, būs Santas Bušs un Platona Buravicka jaundarbi, taču programmā iekļauta arī Jāzepa Vītola, Maijas Einfeldes, Tālivalža Ķeniņa un Jāņa Ķepīša mūzika. To visu atskaņos Francijā mītošā latviešu vijolniece Magdalēna Geka un pianists Georgs Kjurdians, kurš šobrīd studē Vācijā.

Magdalēna Geka smej, ka viss atsācies ļoti pēkšņi: “Pēdējo dzīvo koncertu ar publiku nospēlēju 12. martā, un,

kad pirms dažām dienām kārtoju koferi, lai brauktu uz Latviju, secināju, ka šāda stresa sen nav bijis – jau biju pieradusi dzīvot mierīgi, vingrināties, ar sajūtu, ka nekur nav jāskrien un nekas nav jāraksta koncertorganizatoriem...

Šonedēļ vajadzēja būt veseliem trim koncertiem, bet vienu atcēla pēdējā brīdī – tam Francijā bija jānotiek otrdien. Taču šonedēļ kopā ar Kristapu Bergu spēlējam "Sansusī", bet svētdien būs manas vizītes Latvijā galvenais starts – ikgadējais latviešu kamermūzikas koncerts Mazajā Mežotnes pilī ar Pētera Vaska fonda pasūtinātajiem jaundarbiem. Latvijā uz divām nedēļām biju jau pirms mēneša, lai sagatavotu abus koncertus un visu varētu darīt ar mieru un pārliecību, ka esam saspēlējušies – par to gan es noteikti nestresoju."

Savukārt Georgs Kjurdians Latvijā no Vācijas ieradies pēdējā vakarā pirms robežu slēgšanas. “Visu šo laiku biju Latvijā, tāpēc stresa nebija – bija notis priekšā, bija laiks pastudēt, iedziļināties."

Abi mūziķi jauno programmu samēģinājuši ne tikai virtuāli, bet arī klātienē. "Jā, tieši tā –

programmu saviem radiniekiem nospēlējām priekšā jau jūlijā, lai būtu gatavi, jo tā mums abiem ir jauna, visu mācījāmies no nulles,” stāsta vijolniece.

“Kad satikāmies ar Georgu un nolēmām, ka mums vajadzētu paspēlēt kopā, gribējām iziet cauri latviešu mūzikas repertuāram vijolei un klavierēm. Pārsvarā skolas laikā biju spēlējusi gandrīz tikai un vienīgi miniatūras – nezināju kaut vienu latviešu sonāti vijolei un klavierēm, kaut šķita, ka latviešu mūziku esmu spēlējusi diezgan daudz. Izrādījās, ka tomēr nē. Jau Ziemassvētku brīvdienās ar Georgu gājām uz bibliotēku, paņēmām ļoti daudz nošu un Parīzē izskatījām daudzus skaņdarbus, atlasot tos šai programmai, ko ļoti nopietni un apzinīgi mācījāmies. Ir prieks par daudzajiem atklājumiem latviešu mūzikā, un ceru, ka tādu būs vēl daudz."

Koncerts, ko rīko Pēteris Vasks un viņa fonds, pasūtinot jaundarbus, Mazajā Mežotnes pilī ir ierasta tradīcija. Abi mūziķi šajos koncertos uzstājušies vairākreiz. Šoreiz koncertā skanēs divi jaundarbi. Vai pasūtinājuma darbus saņēmuši nesen? "Platons Buravickis notis atsūtīja ļoti laicīgi, jau pirms pāris mēnešiem,” stāsta Geka. "Skaņdarba ideja un kopīgā noskaņa ir ļoti spilgta un traka, tomēr – arī ar iekšējo emocionālo ziņu.

Taču Santas Bušs notis saņēmām pavisam nesen, ja nemaldos, pagājušajā nedēļā. Un tur katrs no mums atklāja vēl piecpadsmit jaunu veidu, kā vēl varam spēlēt savus instrumentus, ko pirms tam nezinājām..."

"Jā, lai intriga paliek – varbūt ar to arī par jaundarbiem beigsim," pasmaida Georgs Kjurdians. "Jo tā ir tiešām ļoti liela intriga! Koncerta programma ar to man arī ļoti patīk – skatoties kopumā, tie visi ir latviešu komponistu skaņdarbi no 20. vai 21. gadsimta, bet tie ir tik ļoti, ļoti dažādi. Tas ir kas īpašs! Interesanti bija arī skatīties, kā jaunie komponisti, būdami gandrīz viena vecuma, raksta un domā neizsakāmi dažādos virzienos."

Platona Buravicka skaņdarba nosaukums ir "Darba instrumenta restaurācija", hronometrāža – apmēram 10 minūtes. "Saprotu, ka tas ir process, kurā notiek labošana.

Pieņemu, ka tur ir āmurs, zāģis, skrūvgriezis – visi instrumenti, kas nepieciešami, lai salabotu kādu darbarīku," smejas vijolniece.

Bet Santas Bušs skaņdarba nosaukums ir vācu mēlē – "Ich kann Dich noch sehn" jeb "Es tevi vēl varu redzēt", kura pamatā ir slavenā vācu dzejnieka Paula Cēlana dzeja. "Interesanti, kā Santa šo partitūru izveidojusi un kādas skaņas var dabūt ārā no mūsu instrumentiem," sajūsminās Kjurdians.

Abi mūziķi jauno mūziku spēlējuši pārsteidzoši daudz. Magdalēnas radošajā biogrāfijā minēti vismaz 30 nosaukumi, no tiem – ļoti daudz pirmatskaņojumu. Kas īsti vijolnieci saista laikmetīgajā mūzikā? "Āķis lūpā noteikti sākās ar kompozīcijas nodarbībām," atceras Magdalēna Geka. "Kad sāku mācīties kompozīciju, biju vēl pavisam maziņa – man bija kādi septiņi, astoņi gadiņi, un mana pirmā skolotāja bija Anna Veismane. Turpināju Dārziņskolā pie Pētera Vaska.

Bet visi jau zina, ka ir ar to pusaudžu vecumu – kad vecāki vai vecvecāki saka, kas tev dzīvē jādara tas un tas, tad tu dari tieši pretējo. Mana ģimene mani būtu labprāt virzījusi kompozīcijas virzienā, bet es pateicu – nē, man vislabāk patīk spēlēt vijoli, un es vairs nekomponēšu...

Ja nemaldos, mans pēdējais sacerētais skaņdarbs varētu būt bijis astotajā vai devītajā klasē, un ar to mana komponistes karjera arī beidzās. Toties ar to radās interese par mūsdienu mūziku! Atceros, mācoties devītajā klasē, gadu pirms aizbraukšanas uz Parīzi, spēlēju ļoti skaistu Ilonas Breģes skaņdarbu vijolei un sitaminstrumentiem "Basām kājām dvēselīte". Pēc tam aizbraucu uz Franciju.

Kad cilvēks ierodas svešā valstī, pats grūtākais ir dabūt pirmās koncertiespējas – vari pusgadu mācīties un nenospēlēt nevienu koncertu, kas no prakses viedokļa ir diezgan bēdīgi.

Atradu iespēju spēlēt mūsdienu mūziku Parīzes reģionālajā konservatorijā, kur mācījos – man bija 16 gadi: tur bija iespēja atskaņot kompozīcijas klases audzēkņu koncertus – kļuvu viņiem par regulāro vijolnieci, katru gadu spēlējot vismaz trijos koncertos, turklāt katrā koncertā pa trim, četriem jaundarbiem. Man tas viss ļoti patika, bija daudz draugu, kas nodarbojās ar elektroakustisko mūziku –

tas bija pirms gadiem astoņiem, un tobrīd izdomāju, ka mans dzīves mērķis būs ietikt "Ensemble intercontemporain", kas ir slavenākais mūsdienu mūzikas ansamblis pasaulē.

Bet tad iestājos Francijas Nacionālajā konservatorijā, un tad jau mana skolotāja teica – nu, ko tu, spēlē romantiku, tu taču esi romantiķe! Tā nu spēlēju romantiku, izņemot programmas kopā ar savu trio Sora, kur jaundarbus spēlēt iznāca regulāri. Taču, kopš atkal esmu viena pati, bez trio, man ir iespēja atkal tam pievērsties daudz nopietnāk un vairāk nodarboties ar saviem personīgajiem projektiem. Drīz spēlēšu ar "Remix Ensemble", kas ir diezgan nopietns mūzikas mūsdienu mūzikas ansamblis, kurā esmu uzaicināta uz pārbaudes laiku. Tas būs ļoti aizraujoši, un ceru, ka mūsdienu mūzika un arī jaundarbi būs ļoti nopietna manas muzikālās dzīves sastāvdaļa arī turpmāk."

Arī Georga Kjurdiana radošā biogrāfija cieši saistīta ar Pēteri Vasku. "Ļoti labi atceros – Dārziņskolas ēdnīcā, kad tā vēl bija gandrīz pagrabā, stāvējām rindā kopā ar manu skolotāju, izcilo pedagoģi Anitu Pāži, kura ir diezgan lielos draugos ar Pēteri Vasku. Atceros to brīdi, kad skolotāja man skaidroja – ja tev ir ideja, sāc komponēt!

Es iebildu – nē, skolotāj, mūzikas formas mācība man sāksies tikai pirmajā vai otrajā kursā, kā gan es rakstīšu, neapguvis formas mācību? Un tad es dzirdu – kāds kaut kur sāk smieties, turklāt ļoti skaļi. Tas izrādījās Pēteris Vasks...

Un skolotāja Pāže viņam teica – jā, tas ir tas puisis, par kuru es tev esmu stāstījusi. Tā nu mēs apsēdāmies, ļoti draudzīgi parunājāmies, un Pēteris vienkārši teica – atnāc pie manis! Tā arī izdarīju, un no devītās klases līdz otrā kursam beigām gāju ceturtdienās gāju pie viņa uz stundām. Sākumā komponēju diezgan daudz, esmu piedalījies dažādos kompozīcijas konkursos, un tas viss bija ļoti, ļoti interesanti, bet vidusskolā nācās domāt vairāk par specialitāti. Tobrīd sevi redzēju tikai kā izpildītājmākslinieku, līdz ar to visu uzmanību pievērsu tikai klavierspēlei, un trešais kurss pagāja bez nodarbībām pie Pētera Vaska. Taču bija ļoti interesanti, jo

šodienas laikmetīgajiem komponistiem jau nav viena vienota stila, un to mēs dzirdēsim arī Mežotnē. Tāpēc interpretam jāmeklē pašam. No vienas puses, tas ir ļoti jauki, jo ir brīvība. No otras puses – kad viss ir atļauts, tas ir arī visai bīstami.

Skolā man ārkārtīgi patika pētīt partitūras, bet Dārziņskolā modernākais, kas bija pieejams no "jaunās mūzikas", bija Šostakovičs... No Ligeti bija viens etīžu eksemplārs. Līdz ar to modernās kompozīcijas tehnikas nevarēju tik labi apgūt, jo tieši toreiz, kad mācījos, nebija pieejamas ne notis, ne kārtīga literatūra par to. Līdz ar to arī kompozīcijas tehnikas meklējumi bija diezgan sarežģīti.

Kad aizbraucu uz Vāciju, bija disciplīnas, kurās gadījās mazliet pakomponēt, un ļoti paveicās – Diseldorfā divus gadus kompozīcijas teoriju mācījos pie Hansa Petera Roitera, kurš bijis viens no Ģērģa Ligeti audzēkņiem.

Viņš mūs iepazīstināja ar Ligeti, Bartoka un Stravinska stilu, kas bija neizsakāmi interesanti. Kā interprets Vācijā ļoti daudz saskāros ar moderno mūziku ne tikai konkursu dēļ – tas bija normāli, ja izpildītājmākslinieks bez problēmām var iemācīties kaut ko laikmetīgu, kas rakstīts nevis piecdesmitajos gados, bet aizvakar... Esmu sastapies ar ļoti daudziem darbiem, pieredze bijusi interesanta.

Ļoti priecājos, ja man piedāvā ko tādu nospēlēt, jo tu atver notis un nekad nezini, kas tevi sagaida – vai tu spēlēsi, vai tu dziedāsi, vai tu kaut ko atdarināsi, tāpēc tas ir tāds ceļojums nezināmajā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti