ĪSUMĀ:
- Vijolniece Marta Spārniņa kara apstākļos negrib spēlēt krievu autoru mūziku, orķestra vadība tāpēc bezalgas atvaļinājumu nedod, un jāraksta atlūgums.
- Kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga" krievu autoru darbi iekļauti trīs koncertprogrammās. Tās netiks mainītas.
- Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis uzskata, ka, pieņemot lēmumu atbalstīt ukraiņus, jautājums par krievu klasiskās kultūras saikni ar mūsdienās notiekošo ir mazsvarīgs.
- Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātris uz laiku no repertuāra izņēmis Prokofjeva un Stravinska baletus.
- Latvijas Nacionālā opera un balets repertuāru nemaina, bet atsacījusies no krievu komponistu darbu jauniestudējumiem.
- Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mūziku ar politiku negrib sasaistīt un turpinās atskaņot krievu komponistu – ģēniju darbus.
- Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairs tomēr uzskata, ka Baltijas valstīm šajā karā ir īpaša misija, kultūras darbiniekiem ir jābūt "morālajam kompasam".
Martas Spārniņas sirdsapziņa liedz spēlēt krievu autoru mūziku kara laikā
"Sinfonietta Rīga" koncertmeistarei, vijolniecei Martai Spārniņai vēl priekšā pēdējais koncerts ar kamerorķestri, kurā viņa nostrādājusi 14 gadus. Aiziešanas iemesls – nevēlēšanās spēlēt krievu komponistu darbus laikā, kad Ukrainā sprāgst lādiņi un iet bojā cilvēki. Kamerorķestra plānā ir trīs programmas, kurās iekļauti krievu autoru darbi. "Es neesmu valsts vadībā, es nevaru ietekmēt lielās lietas. Mums ir valsts amatpersonas, diplomāti, kas visu laiku nemitīgi mēģina pārliecināt citu valstu amatpersonas par to, ka ātrāk jāpiegādā ieroči, jāpalielina sankcijas.
Man ir sajūta, ka mēs mūzikas laukā vienkārši darām tieši pretējo lietu, mēs turnejām izvēlamies krievu mūziku, līdz ar to mēs to popularizējam gribot vai negribot,
bet tā ir šīs kultūras popularizēšana laikā, kad tieši, manuprāt, viņu vajadzētu uz šo brīdi pieklusināt; šai kultūrai nedraud nekāda izmiršana," savās pārdomās dalās Marta Spārniņa.
Kamerorķestra čata aptaujā 11 kamermūziķi piekrita Martai, ka krievu autoru mūziku kara laikā nevajadzētu atskaņot, astoņi – ka to vajadzētu darīt, trīs, ka nevajadzētu atskaņot mūsdienu krievu autoru darbus.
Orķestra vadība ieplānoto repertuāru negrasās mainīt
Orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē kolektīva kopsapulcē paziņoja, ka nekādas izmaiņas plānotajās programmās neieviesīs: "Principā mums nav tādas kolektīvas repertuāra apspriešanas. Cilvēki zina, uz kurieni viņi nāk strādāt. Viņi pazīst mani, viņi zina, kādi ir mani repertuāra izvēles principi, ka es cenšos būt tik atvērts, cik vien tas ir iespējams.
Un krievu mūzika nav tāda kopēja krievu mūzika, ir katrs komponists atsevišķi ar savu attieksmi, ar savu vēstījumu vai tieši otrādi – mūzika vienkārši kā māksla, kurai nav nekāds īpašs vēstījums.
Mēs nespēlējam mūziku, kas ir balstīta sadarbībā ar režīmu vai kas slavina Putina varu vai kā tamlīdzīgi, tas attiecas gan uz pagātnes mūziku, gan uz mūziku, kas rodas šodien."
Orķestra māksliniecisko vadītāju pilnībā atbalsta arī "Sinfonietta Rīga" izpilddirektore Anete Toča: "Protestēt pret repertuāru nepamatoti nav cīņa, kas palīdzēs uzvarēt karu vai palīdzēs kaut ko ukraiņu tautai šobrīd. Es domāju, ka mūzika nav vienmēr par politiku, un "Sinfonietta Rīga" kopš kara sākuma ir neskaitāmas reizes spēlējusi pie Ukrainas vēstniecības, mēs esam piedalījušies lielajā gājienā."
Pēc šīs sapulces Marta Spārniņa izšķīrās, ka neies pret savu sirdsapziņu: "Tas bija ārkārtīgi smags lēmums, taču jau pēc kopsapulces, kurā mākslinieciskais vadītājs pat nesagaidīja tās beigas, pirms iziešanas ārā noskaldot, ka nekas netiks mainīts."
Lietuvas mūziķi šogad no krievu autoru mūzikas atskaņošanas izvairās
Pirms Ziemassvētkiem Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko britu laikrakstā "The Guardian" aicināja Rietumus boikotēt Krievijas kultūru, neatskaņojot arī komponista Pētera Čaikovska darbus līdz brīdim, kad Krievija izbeigs asiņaino karu. Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis uz šo aicinājumu reaģēja, iesakot kultūras iestādēm pārskatīt savu repertuāru: "Ja kāds man jautā, kāds mums sakars ar krievu klasisko kultūru, man tas nav svarīgs jautājums. Tas ir absolūti mazsvarīgs jautājums. Svarīgs jautājums ir joprojām palīdzēt ukraiņiem un, ja mēs palīdzam viņiem un strādājam plecu pie pleca, lai sniegtu visu palīdzību kaujas laukā, tad kāpēc gan mēs nevaram vienkārši izmantot šo laiku, lai labāk iepazītu viens otru.
Tāpēc es domāju, ka ir ļoti īstais brīdis, lai Ukrainas situācijas dēļ vienkārši paskatītos uz sevi un kļūtu stiprāki, ne tikai runājot par ieročiem, bet arī par mūsu kultūru."
Lietuvas Kultūras ministrija nav apkopojusi datus, cik un kuras kultūrtelpas mainīja savu repertuāru. Ir zināms, ka to izdarīja Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris, izņemot uz laiku no repertuāra Sergeja Prokofjeva baletu "Romeo un Džuljeta" un Igora Stravinska "Svētpavasari".
Latvijas Nacionālā opera tuvākajā laikā neiestudēs jaunus krievu komponistu darbus
Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā ir 7 krievu autoru darbi, tostarp četri Pētera Čaikovska darbi – baleti "Apburtā princese", "Gulbju ezers", "Riekstkodis" un opera "Pīķa dāma." Teātra valdes loceklis Sandis Voldiņš uzsver, ka Nacionālā opera un balets jau kopš kara sākuma pauda pilnīgu solidaritāti Ukrainas tautai, un kara sākumā darbs uzteikts darbiniekam, kurš atbalstījis karu: "Tas, ko mēs iekšēji esam operā diskutējuši saistībā ar krievu autoru darbu iestudējumiem, paturēšanu repertuārā vai nepaturēšanu, ir rezultējies pozīcijā, kurā mēs esam pieņēmuši apzinātu lēmumu jaunus krievu autoru iestudējumus neveidot. Tā vietā mēs esam, piemēram, iekļāvuši un 20. aprīlī būs pirmizrāde ukraiņu komponista Aleksandra Rodina baletam "Vijs". Savukārt tie krievu autori, kuri repertuārā ir bijuši iekļauti pirms tam, un pamatā tas ir Čaikovskis, tas, ko mēs savā pozīcijā esam prasījuši, lai mūsu sadarbības partneri, viesmākslinieki utt. ieņemtu ļoti skaidru un kritisku pozīciju.
Mirušam autoram pozīciju nepajautāsiet, bet tajā pašā laikā, ja mēs sākam kaut nedaudz iedziļināties Čaikovska dzīvesstāstā un izcelsmē, tas stāsts gluži nav tik viennozīmīgs."
LNSO spēlēs krievu autoru mūziku, jo ģēniju radītais ir pārlaicīgs
Krievu komponistu darbi joprojām ir arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā. Orķestris februārī vieskoncertos Francijā atskaņoja Sergeju Prokofjevu, Sergeju Rahmaņinovu. Orķestrī nav bijušas sapulces par repertuāra izvēli. LNSO direktore Indra Lūkina apliecina, ka nav arī bijuši gadījumi, kad kāds vēlētos rakstīt atlūgumu, protestējot pret krievu mūziku programmā: "Mūsu viedoklis un pārliecība ir tāda, ka mums ir jācīnās pret to ļaunumu, kas šobrīd notiek pasaulē, bet
mums nav jācīnās pret vēsturi un pret tiem komponistiem, kas jau ir viņsaulē un kuru mūzika ir, mūsuprāt, pasaules īpašums, ja tā var teikt.
Cilvēces īpašums – šī ģēniju radītā mūzika. Tā nav vairs piesaistāma kādai vienai nacionalitātei, jo tā ir pārlaicīga un pārnacionāla, tā ir mūsu sajūta, ja mēs tā filozofiski runājam."
LNSO galvenais diriģents Tarmo Peltokoski uzskata, ka tieši tagad vajadzētu spēlēt krievu autoru mūziku: "Īpaši Šostakoviču. Viņa mūzika tagad ir svarīgāka nekā gadu desmitiem. Un par to ir ļoti žēl.
Piemēram, Šostakoviča mūzika ir liecība par to, kā bija dzīvot šausminošā režīmā, kā bija dzīvot kā māksliniekam un komponistam, kurš apspiests no diktatūras.
Un Krievijā nekas daudz nav mainījies, un Šostakoviča mūzika mums to ļauj labāk saprast. Un nekas nav spēcīgāks par to."
Latvijā Kultūras ministrija orķestriem repertuāru nediktēs
Latvijas Kultūras ministrija Lietuvas piemēram nesekoja, nekādus norādījumus mūziķiem repertuāra izvēlē nedodot. Tomēr kultūras ministram Naurim Puntulim ir skaidrs, kā viņš rīkotos, ja būtu atbildīgs par repertuāru: "Ja es būtu teātra direktors, operas direktors vai kāda orķestra direktors, es personīgi droši vien atturētos šobrīd iestudēt krievu autoru darbus, uz kādu laiku noteiktu tam moratoriju. Daudzas valstis ir arī izvēlējušās šādu ceļu šobrīd šinī posmā, kamēr mēs redzam šo aktīvo karadarbību, varbūt, lai būtu moratorijs, un atturamies izpildīt krievu autoru darbus.
Tas ir katras institūcijas vadības izlemšanā, katras institūcijas vadības iespējamās sarunas ar katru kolektīvu un beigu beigās izšķiršanās; es domāju, ka būtu klaji nepareizi man šajā procesā politiski iejaukties."
Ja nepatīk koncerta repertuārs, bezalgas atvaļinājuma vietā jāraksta atlūgums
Nauris Puntulis tai pašā laikā atzīst, ka ir gandarīts par tādiem mūziķiem kā Marta Spārniņa, kura savu viedokli aizstāv tik tieši. Tiesa, mūziķe, lai neietu pret savu sirdsapziņu, vēlējās tikai paņemt bezalgas atvaļinājumu, kamēr tiek gatavotas programmas ar krievu komponistu darbiem: "Bezalgas atvaļinājumus uz konkrētām programmām mūsu darbā mēs saņemam regulāri. Tā ir tāda ikdienas prakse, jo cilvēki strādā arī citos darbos, dažkārt pat netiek prasīts iemesls, pirms tiek parakstīts bezalgas atvaļinājums."
Šajā situācijā "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē mūziķei bezalgas atvaļinājums nebija gatavs dot:
"Es nevaru uzsākt praksi, ka mūziķi var atļauties izvēlēties, kuru programmu spēlēt, kuru ne.
Tā var atļauties freelance orķestrī, brīvu cilvēku orķestrī, kas satiekas uz kaut kādu projektu, un viņš var nepiedalīties šajā projektā, mēs šeit esam darbā." Kamerorķestra izpilddirektore Anete Toča atzīst, ka šis bijis principāls lēmums: "Šī konkrētā mūziķe arī nemeklēja nekādus ceļus, jo mēs devām viņai vēl laiku un centāmies viņu arī atrunāt no šī lēmuma, jo šis ir ļoti liels lēmums, bet prasīt no mākslinieciskā vadītāja bezalgas atvaļinājumu tādēļ, ka man nepatīk spēlēt šodien Čaikovski, bet varbūt rīt man nepatiks kā luterānim iet katoļu baznīcā. Tā ir lieta, ko mēs nevaram pieļaut, jo tā ir robeža, kurā mēs pasakām – nē, mēs šo bezalgas atvaļinājumu nepiešķirsim."
Koncertmeistares piemēram, visticamāk, citi kamerorķestra mūziķi nesekos
"Sinfonietta Rīga" izpilddirektore neslēpj, ka Martas Spārniņas aiziešana ietekmējusi mikroklimatu orķestrī. Bet maz ticams, ka bez Spārniņas atlūgumu uzrakstīs vēl kāds mūziķis. Kamerorķestra kontrabasu grupas koncertmeistars Jānis Stafeckis cilvēciski saprot Spārniņu, bet profesionāli ne: "Tā ir viņas izvēle un attieksme. Mēs atšķirībā no kaimiņzemes dzīvojam demokrātiskā valstī, un mums ir tiesības katram izvēlēties un aizstāvēt savus viedokļus, un katrs to dara savā veidā. [..]
Mūzika uzrunā katru cilvēku individuāli, un es, klausoties vai spēlējot mūziku, esmu Jānis, nevis es nesu sev līdzi gan latviešu sarežģīto vēsturi vai es domāju par cilvēku ar ieroci, kas skrien pa svešu zemi un dara cūcības un noziegumus, tā nav."
Mūzikas vēsturnieks Boriss Avramecs domā, ka mākslas darbu jāmēģina uzlūkot šķirti no tā autora: "Diemžēl tagad traģiskajā situācijā, drausmīgā kara laikā daži cilvēki vai nu nomākti vai stresa stāvoklī cenšas pieņemt kaut kādus represīvus lēmumus, vai tie ir cilvēki, kuriem ir kaut kādi augsti amati un kuriem ir arī iespēja šo to aizliegt, izdodot rīkojumu vai kādu pavēli, vai ir citi cilvēki, kuri sāk aicināt vai nu iznīcināt vai aizliegt.
Man šķiet, ka tajā vienmēr slēpjas vai neslēpjas ļoti bīstamas tendences sašķelt, iznīcināt, jo destrukcija – tas vispār gandrīz visos gadījumos ir ļaunums."
Kāda tad ir mūziķa misija kara laikā?
Mūziķu vidū ir atšķirīga nostāja, kādu lomu viņi var spēlēt kara apstākļos. "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē neredz iespēju cīņai ar mūzikas izvēli: "Vai nu mēs to gribam vai ne, bet kara liktenis izšķirsies tur, Ukrainā, un, ja kāds grib tiešām reāli palīdzēt, tad – es atvainojos par tik prastu izteiksmi, – bet ir jāņem šaujamais un jābrauc uz turieni, jo – vai mēs to gribam vai ne – jo tieši tur, ja Krievija dabūs ar rupju, fizisku spēku pa pieri, tad viss būs labi, jo citu valodu viņi nesaprot. Mēs ko varam darīt – mēs varam mierīgi turpināt pārliecinoši darīt to, ko mēs protam vislabāk."
Lietuvas Kultūras ministrs Simons Kairis tomēr uzskata, ka ieroči šajos apstākļos ir arī instrumenti mūziķu rokās:
"Mums ir jāizdzēš šis tēls par lielo Krievijas kultūru. Manuprāt, Baltijas valstīm ir ļoti īpaša misija.
Un mums ir vēsture, mēs ļoti labi pazīstam Krieviju. Tāpēc mūsu misija ir atvērt acis visai pasaulei, jo, redzot, kā Krievija iebruka Ukrainā, mēs runājam nevis par gadu, bet gan par daudz ilgāku periodu. Un vispirms viņi vienkārši mēģina saindēt mūsu prātus ar dezinformāciju, ar kultūras ietekmi, ar viltotiem vēstures faktiem utt. Un pēc tam viņi ierodas ar ieročiem mūsu teritorijās. Mēs cenšamies būt morālais kompass, kam sekot, un dažreiz efektīvāk ir nosaukt lietas īstajos vārdos. Un tad tu redzi rezultātu, jo, ja gribi skaidrību, ir jābrauc uz Maskavu vai Minsku, tur viss ir skaidrs."