Rūta Paula: Kora "Latvija" Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertā 31. augustā Svētā Pētera baznīcā skanēs jūsu darba "Ex Infinito", ko varbūt varētu tulkot kā "No bezgalības", pirmatskaņojums. Tiek pieteikts, ka tā ir refleksija par laika kustības un rašanās bezgalīgumu, tātad filozofiska tēma, kaut kas no kosmosa?
Aleksandrs Avramecs: Jā, tā varētu teikt. Kad es dabūju pasūtījumu šim skaņdarbam, es meklēju ilgstoši tekstu, un es zināju, ka man jāmeklē kāds senāks teksts, ko vairs nesedz autortiesības. Es zināju, ka tas nebūs arī 19. gadsimta teksts, jo tāda ļoti izpušķota dzeja man parasti ne pārāk iet pie sirds. Es zināju, ka vēlos kaut ko par laika tēmu. Tad, pēc ilgas meklēšanas, internetā es uzdūros senā romiešu dzejnieka un filozofa Lukrēcija tekstam, viņa didaktiskajai poēmai "Par lietu dabu", kurā viņš runā par dažnedažādām lietām, gan par laiku un visumu, gan laikapstākļiem un dažādām lietām, kas skar cilvēkus ikdienā. Lasot šo tekstu, es atradu tieši šīs apmēram sešas līdz astoņas rindiņas, kuras, man likās, ļoti labi derētu mūzikai, jo ir pašpietiekamas, tām nav tik ļoti vajadzīgs apkārtējais teksts. Es atradu arī ļoti labu angļu tulkojumu, un tad jau iedvesma bija, un skaņdarbs radās visai žigli.
Vai jums bija arī kādas norādes no kora puses, vai tā bija pilnīgi brīva jūsu izvēle, kā veidot mūziku? Vai tā ir a cappella mūzika, vai var kāds instruments piedalīties?
Lielākoties bija visai brīvi. Teica, ka vajadzētu būt vai nu a cappella, vai ar vienu solo instrumentu, bet man liekas, ka tā kombinācija ir visai sarežģīta un ne vienmēr der, tāpēc es izvēlējos a cappella.
Tad man ļāva, kas bija ļoti patīkami, rakstīt pilna sastāva korim, tātad četrdesmit astoņiem, piecdesmit dziedātājiem. Norādītā hronometrāža bija piecas minūtes, un tas man bija visai liels izaicinājums – kā izveidot skaņdarbu par laika un kustības bezgalību, ja tas ir tikai piecas minūtes garš.
Cik dzirdēju no dziedātājiem, ir ļoti smalki izstrādāta kora partitūra – 16 balsis pat.
Jā, man parasti patīk daudzslāņainas faktūras un dažādas nokrāsas, un nianses, ko var atrast, tāpēc izgāju uz visai, nevarētu teikt, maksimālu pieeju, bet kaut kur uz to pusi, 16 daļās koris ir, jā.
Kaut kā ir iznācis vairāk dzirdēt jūsu instrumentālo mūziku, cik bieži jums ir iznācis komponēt un radīt kaut ko korim? Vai ar kori "Latvija" šī ir atkārtota sadarbība vai pirmā?
Nē, šī ir pirmā sadarbība ar kori "Latvija", un būtībā mans pirmais nopietnais kora darbs. Bija neliels skaņdarbiņš, ko uzrakstīju pirms vairākiem gadiem, kas bija tikai daļēji nopietni. Šis bija pirmais īstais skaņdarbs korim, tāpēc tas bija liels izaicinājums. Sāku to skaņdarbu vairākas reizes un atkal pārrakstīju, jo nebiju apmierināts ar rezultātiem. Manuprāt, un es ceru, ka gala rezultāts ir visai veiksmīgs.
Par jūsu "Saules akmeni" vijolnieks Konstantīns Paturskis teica, ka viņam jau uzreiz intuitīvi bija skaidrs, ko komponists Aleksandrs Avramecs ir gribējis pateikt, tā bijusi tāda kā savstarpējā saprašanās uzreiz, ar pirmo noti. Jūs jau esat bijis pie kora "Latvija", klausījies mēģinājumus, vai jūtat, ka jums šeit arī ir saprašanās?
Jā, man jau ir bijuši daži mēģinājumi. Es teiktu, ka jā, protams, vienmēr ar lieliem sastāviem nav tik vienkārši kā ar kameransambļiem. Lielie sastāvi daudz vairāk paļaujas uz savu vadītāju, uz diriģentu, lai viņš viņiem nodod skaņdarba vēstījumu un ieceri, cik vien iespējams. Šajā gadījumā Māris Sirmais ir bijis ļoti atsaucīgs un pretimnākošs, par ko es ļoti priecājos. Arī koristi ir bijuši gatavi uzklausīt gan viņa teikto, gan kaut kādas manas nelielās izmaiņas, ko veicām, lai dažas lietas skaņdarbā nostrādātu labāk. Tajā ziņā man nav, par ko sūdzēties.
Man šķiet, ka pēdējā laikā jums ir tāds radošs, ļoti piepildīts laiks. Liekas, īpaši piepildīts gads ir bijis. Nosauksim, ka kaut vai novembra sākumā skanēja koncerts klavieru kvartetam un orķestrim, pēc tam pavasarī bija "Safīra atspulgs" simfoniskajam orķestrim, un top vēl citas partitūras. Ļoti piesātināts radošais process jums patlaban!
Jā, noteikti. Tas sākās ar koncertu pirms mazliet vairāk nekā gada, kad sāku to rakstīt, un tagad tas ir turpinājies. Mani šis periods ļoti priecē. Protams, tas ir arī nogurdinoši, bet pēdējā laikā no manis plūst laukā šīs radošās izpausmes, tā kā, kamēr tas turpinās, es turpināšu to darīt.
Par savām radošajām izpausmēm jūs arī pelnīti pavasarī saņēmāt Tālivalža Ķeniņa balvu, kļuvāt par šīs balvas laureātu. Šis apbalvojums pārskata iepriekšējo gadu, tad droši vien jums ir nojausma, par kuriem darbiem tas varētu būt, un ir skaidrs, ko žūrija ievērojusi?
Jā, šī balva parasti tiek piešķirta par iepriekšējā gada radošajiem sasniegumiem. Šajā gadījumā tas, visticamāk, bija par manu koncertu un manu simfoniskā orķestra darbu, kas izskanēja Jāzepa Vītola dienas koncertā.
Vai jūs, Jāzepa Vītola vārdu dzirdot, jūtat tādu perspektīvas taisni, uz kuras jūs atrodaties? Kaut kādu pārmantojamību? Jo zinām, ka Jāzepa Vītola skolnieks bija Ādolfs Skulte, Valentīns Utkins, Ģeders Ramans, Pēteris Plakidis un tad Jānis Petraškevičs. Tātad tā ir tāda saite, līnija, un galu galā Jāņa Petraškeviča skolnieks esat jūs. Kā ir ar to pārmantojamību?
Es domāju, ka pārmantojamība pastāv. Ne vienmēr ir viegli uztvert un ieraudzīt, kur tā ir, bet es domāju, ka tas mantojums vienmēr turpinās, tāpat kā turpinās iestāde, ko Jāzeps Vītols nodibināja, kurā studēju es. Noteikti viņa mantojums tur ir palicis. Nezinu, cik ļoti varu teikt, ka esmu pārmantojis kaut ko tieši no Jāzepa Vītola mūzikas valodas. Man liekas, ka to labāk pateikt var pēc ilgāka laika radošajā dzīvē. Domāju, balstoties uz to, ka Jāzeps Vītols daudz ko lielā mērā iesāka instrumentālās mūzikas tradīcijā Latvijā, kaut kas tur noteikti ir saglabājies.
Kādā jūs šobrīd esat mācību etapā?
Sesto semestri esmu veiksmīgi noslēdzis, un šobrīd septītajā semestrī es nebūšu Latvijā, bet būšu apmaiņas studijās Somijā, Sibeliusa akadēmijā Helsinkos. Tur es pavadīšu vienu semestri un tad atgriezīšos Latvijā uz bakalaura noslēgumu.
Tur būs atkal jauni pedagogi, jaunas domas, jaunas idejas, bet šobrīd jūsu pedagogu vidū jau minējām Jāni Petraškeviču, arī Krists Auznieks jāpiemin. Sakiet, lūdzu, kas ir tas, ko jūs cenšaties paņemt no saviem pedagogiem? Cik esat neatkarīgs, bet cik esat vērīgs, ņemot vērā viņu padomus?
Es parasti vienmēr cenšos uzklausīt dažādus viedokļus, un vienmēr ir ļoti interesanti redzēt cilvēku skatījumus uz to, ko tu radi. Dažreiz viņi tur pamana lietas, kas tev pašam vispār nav ienākušas prātā, un tas ir ļoti vērtīgi. It īpaši tad, ja pats vēl ļoti bieži nezini, kā kaut ko panākt vai ko tieši domāt par kaut ko, ko esi uzrakstījis. Tajā etapā pasniedzēji ir ļoti vajadzīgi. Gan Jānis Petraškevičs, gan Krists Auznieks ir spēlējuši ļoti lielu lomu manā izaugsmē. Viņi abi ir devuši gan manu skatījumu uz saviem skaņdarbiem, gan mūziku kopumā, gan dažādus ieteikumus par skaņdarbiem. Krista Auznieka gadījumā arī par dzeju un mākslu, ko var baudīt un uztvert. Viņiem abiem esmu ļoti pateicīgs, protams.
Kad jūs ķeraties klāt jaunai idejai, jaunam pasūtījumam, jaunai muzikālai domai, ar ko jūs sākat? Šajā gadījumā teicāt, ka tā bija dzeja, ko atradāt, bet kas jums ir svarīgi muzikāli pēc tam? Jums to pasaka priekšā intuīcija, vai jūs mēģināt tā racionāli izdomāt, kas būs, kam jāskan un kā jāskan?
Man pašam šķiet, ka manā prātā abas tās lietas nav tik ļoti atdalītas, jo es vienmēr domāju racionāli par muzikāliem procesiem un izstrādes paņēmieniem, ko varu izmantot, bet tie vienmēr iet roku rokā ar tādām intuitīvām lietām kā kāda veida harmonija, ko esmu atradis, vai vienkārši iedvesmas idejām, kas ienāk prātā.
Es vienmēr cenšos panākt, ka racionālās idejas ir tiešām saistītas ar skaņdarba tēmu un ka skaņdarba tēma neseko tām, ka tas viss ir lielā kopumā, nevis ir skaņdarba ideja, ko klausītājs vispār nevar uztvert, un tad otrā pusē ir tas dzirdamais. Tāda pieeja man ne pārāk patīk.
Vai jūs mīlat arī eksperimentēt, vai labāk nemetaties drosmīgos pārbaudījumos?
Es domāju, ka man patīk eksperimentēt. Tas nekad nav man tas primārais, bet man patīk meklēt kaut ko jaunu, ko es neesmu iepriekš darījis, kas varbūt ir pavisam kas jauns. No tā man gan nekad neizriet viss skaņdarbs, bet, ja es uz to uzduros, esmu ļoti priecīgs.
Jūsu darbus šobrīd atskaņo citi mūziķi, bet zinām, ka jūs esat arī pats savu sonāti atskaņojis un savulaik par to saņēmis Pētera Vaska fonda balvu. Kā ir ar klavieru spēlēšanu šobrīd? Vai tā noder tikai radošajam procesam, vai uz skatuves nevēlaties vairs ar solo programmām iet?
Es teiktu, ka klavieru spēlēšana man vienmēr noder kā komponistam, jo es lielākoties rakstu pie klavierēm. Ja esi spējīgs atrast harmonijas vai raksti sastāvam, kurā ir klavieres, tas, protams, ļoti palīdz, bet
kā pianists jau es labu laiku neesmu uzstājies. Ja pilnīgi godīgi, tas man nekad nesagādāja tik lielu baudu. Man patika uzstāties kā koncertmeistaram vai ansambļos, bet būt vienam pašam uz skatuves nekad nav īsti paticis. Es turpinu spēlēt klavieres savam priekam.
Pats galvenais, ar vislielāko prieku komponējat, un radošais process ir pirmajā vietā.
Jā, noteikti.
Kas jums ir vajadzīgs radošai idejai? Kas jums ir svarīgs, kāds priekšnoteikums? Vai jums jau jābūt kādai idejai galvā, vai jūs vadāties pēc konkrēta pasūtījuma? Kas ir tie svarīgie punkti, kas dod to atgrūdienu?
Noteikti pirmais atgrūdiena punkts ir instrumenti, kas šo skaņdarbu atskaņos, kas būs tie mūziķi, kāds ir viņu prasmju līmenis, jo instrumenti man ļoti saistās ar skaņdarba identitāti un personību. Es noteikti neesmu no tiem komponistiem kā Bahs, kurš varēja rakstīt jebkuram instrumentam jebko, un tas vienmēr izklausīsies labi. Nē, man parasti ir ļoti svarīgi, ka tieši paredzētais instruments atskaņo to ar savu krāsu, ar savām iespējām un tembriem. Tas noteikti ir mans pirmais atspēriena punkts. Tālāk es jau skatos, kāda ir skaņdarba tēma, kāds ir garums, kas tam piestāv, kas varētu būt veiksmīgāk. Tad izeju no tā.
