Ar Tarmo Peltokoski esam norunājuši tikties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šā brīža mājvietā Lielajā ģildē pēc koncerta mēģinājuma – 14. un 15. decembrī divos koncertos LNSO un Peltokoski piedāvās mūziku no diriģenta dzimtās Somijas: skanēs Žans Sibēliuss un Esa Peka Salonens.
Mūsu tikšanās dienā tikko ir noslēdzies akustiskās koncertzāles metu konkurss, un, skanot Esa Pekas Salonena Vijolkoncertam, gandrīz fiziski var sajust Lielās ģildes šaurību.
Domāju, kur Peltokoski savā karjerā būs pēc gadiem desmit, kad Rīgā, cerams, beidzot būs koncertzāle. Tikmēr pašlaik 23 gadus vecais diriģents ar apbrīnojamu vieglumu, rotaļīgumu un mērķtiecību vada cauri Salonena mūzikai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ar īsām un kodolīgām replikām dod norādes angliski un tad pārslēdzas uz dzimto somu valodu, runādams ar Vijoļkoncerta solisti Tami Pohjolu.
"Šī programma man ļauj atgriezties mājās," saka Tarmo Peltokoski. Orķestru un mūzikas apskatnieku vispārējā sajūsma viņa karjerai pielikusi tādu raķešdzinēju, ka fiziski viņš mājas redz reti.
Astoņu gadu vecumā Tarmo sāka spēlēt klavieres, četrpadsmit gados – diriģēt, un jau sešus gadus vēlāk stāvēja pie Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķu diriģenta pults. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir pirmais, kuram Peltokoski ir mākslinieciskais vadītājs. Viņa trīs gadu līgums pašlaik ir pusē, un droši vien jau drīz Rīga viņam kļūs par jauku jaunības atmiņu un varbūt reizumis – muzikālu pieturpunktu.
Mēs tiekamies tūlīt pēc mēģinājuma, Tarmo nevēlas paņemt pauzi un lietišķi aicina kabinetā. Par mūziku runā daudz un labprāt, par citām lietām ir lakoniskāks un ieturētāks. Bet aiz nopietnās sejas slēpjas viegli ciniska humora velniņš, veselīga pašapziņa un jebkurā vecumā reti sastopams briedums.
Māra Rozenberga: Iesākumā, lūdzu, izvediet mūs nelielā ekskursijā pa šīs nedēļas koncertos iecerēto programmu!
Tarmo Peltokoski: Šie koncerti būs pilnībā veltīti somu mūzikai. Pirmkārt, protams, skanēs Žans Sibēliuss, bet šoreiz – mazliet mazāk zināms un retāk atskaņots darbs, viņa agrīnā simfoniskā svīta "Lemminkeinens" jeb "Četras leģendas no Kalevalas". Šo darbu Sibēliuss uzrakstīja, kad viņam bija apmēram 30 gadu un viņš vēl nebija sakomponējis nevienu simfoniju. Taču arī "Lemminkeinens" būtībā ir programmatiska simfonija pēc Berlioza un Lista parauga. Tolaik Sibēliuss bija liels Vāgnera cienītājs un brauca uz Baireitu klausīties Vāgnera mūziku. Viņš jūsmīgi rakstīja sievai uz mājām, ka ir piedzīvojis kaut ko nebijušu un satriecošu. Tolaik Sibēliuss gribēja rakstīt somu mitoloģijā balstītu operu, bet tā arī to neizdarīja. Tāpēc daļa no iecerētā materiāla nonāca "Lemminkeinenā". Sibēliuss vēlāk mēģināja noliegt Vāgnera ietekmes, līdzīgi kā Klods Debisī, kurš neapšaubāmi bija ietekmējies no Vāgnera "Tristana un Izoldes", rakstot savu operu "Peleass un Melizande". Sibēliuss tā arī nekad nekļuva par operu komponistu, taču "Lemminkeinenā" skaidri varam dzirdēt Vāgnera un viņa sievastēva Lista ietekmi. Tā ir ļoti operiska simfonija, lai gan to sauc par svītu. Tā ir balstīta somu nacionālajā eposā "Kalevala", kura galvenais varonis Lemminkeinens ir jauns, blonds un drusku padumjš puisis, kurš pirmajā daļā dodas uz kādu salu un dzenas pakaļ meitenēm, bet otrajā daļā nokļūst mirušo zemē Tuonelā un satiek mītisku gulbi, ieskanas kājām gaisā apgriezta Vāgnera "Parsifāla" vai "Loengrīna" noskaņas, ir skaists angļu radziņa solo… Un tad Lemminkeinens mirst, mēģinot nogalināt gulbi. Svītas trešajā daļā viņa māte dodas uz mirušo valstību un kaut kā atdzīvina dēlu. Ceturtajā daļā viņš triumfāli atgriežas mājās. Virspusējā līmenī šie mitoloģiskie motīvi varbūt liekas mazliet amizanti, bet tā jau ir vienmēr. Taču mūzika ir ļoti skaista un nebūt ne viegla.
Savukārt koncerta pirmajā daļā mēs atskaņosim kaut ko no somu mūsdienu klasikas – Vijolkoncertu, ko 2009. gadā sarakstīja Esa Peka Salonens. Viņš, protams, ir viens no pasaules izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Viņš vienmēr ir vēlējies rakstīt mūziku! Solo spēlēs izcila jauna somu vijolniece Tami Pohjola, laba mana draudzene. Man šī programma ir ļoti tuva, jo ļauj man atgriezies mājās. Lai gan Salonena Vijolkoncerts noteikti vairāk izklausās pēc Kalifornijas, nevis Somijas…
Jūsu trīs gadu līgums kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam pašlaik ir tieši pusē. Kādas ir izveidojušās jūsu attiecības ar orķestri un publiku?
Man patīk Rīga, tā ir jauka un mājīga.
Cilvēki ir laipni, un es te jūtos kā mājās. Protams, ir lietas, ko derētu uzlabot. Piemēram, uzcelt akustisko koncertzāli… Bet par mani šeit ļoti labi rūpējas.
Un muzikālā ziņā?
Muzikālā ziņā es vienkārši daru savu darbu. Saku viņiem, lai spēlē labāk! (Smejas) Šī man ir ērta vieta, ja tā var teikt.
Iepriekšējās intervijās esat teicis, ka jūsu muzikālās mājas ir Brēmene un Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķi, kur jau 21 gada vecumā kļuvāt par galveno viesdiriģentu. Kāda vieta jūsu karjerā ir Rīgai un LNSO? Vai uztverat to vairāk kā tramplīnu uz augstākām virsotnēm?
Nē, nē, šis ir mans pirmais paša orķestris! Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem esmu galvenais viesdiriģents, otrais rindā aiz dižā Pāvo Jervi. Bet Rīga man vienmēr būs ļoti svarīga, jo šis ir pirmais orķestris, kam pats esmu kļuvis par māksliniecisko vadītāju.
Ar Brēmenes mūziķiem man ir izveidojušās savādi sirsnīgas attiecības, jo pirmoreiz viņu priekšā nokļuvu, kad biju vēl tik mazs, ka viņi laikam vienkārši tur īpašu rūpi par mani.
Tas ir arī mazāks orķestris – tikai 40 cilvēku, tāpēc es viņus visus pazīstu. Lielākos orķestros ar to ir grūtāk. Man bija 20 gadu, kad pirmoreiz aizbraucu pie viņiem uz dažiem mēģinājumiem. Nākamā gada vasarā mums bija koncerts, kuru laikam redzēja Andris Poga, kad nolēma mani uzaicināt uz Rīgu.
Kā jūsu mūzikas izvēli un interpretāciju ietekmē šā brīža drūmie notikumi pasaulē – karš Ukrainā, Izraēlā un Palestīnā? Vai cilvēciskās izjūtas rezonē arī diriģējot?
"Lemminkeinens", ko atskaņosim šovakar un rīt, tika sarakstīts 1896. gadā, kad Somija atradās Krievijas jūgā. Līdz neatkarībai bija jāgaida vēl 21 gads. Bet tas nebija iemesls, kādēļ izvēlējos tieši šo skaņdarbu. Protams, Sibēliusu pamatoti uzskata par Somijas lielāko patriotisma simbolu. Savās programmās es daudz iekļauju arī Dmitrija Šostakoviča mūziku. Jau agrāk esmu teicis, ka uzskatu, ka Šostakoviča mūzika ir svarīgākā, ko pašlaik spēlēt, un turpināšu to darīt. Nav nekā spēcīgāka. Diemžēl neesmu izraēliešu mūzikas eksperts, man droši vien vajadzētu tajā iedziļināties. Bet pazīstu turienes mūziķus, esam par notiekošo runājuši. Es lasu ziņas, un lasītais mani uztrauc, bet viens pats neko daudz nevaru ietekmēt. Taču, jā – mēs dzīvojam sarežģītos laikos.
Kāds somu žurnālists rakstā par jums minēja frāzi "viņš lido augstu, bet saglabā vēsu prātu". Vai pats piekrītat šādam aprakstam?
Es nezinu, ko tas nozīmē. (Smejas)
Tomēr tas varētu būt diezgan izaicinoši – saglabāt vēsu prātu, kad tik agros gados kļūstat tik pieprasīts savā profesijā. Kā ar to tiekat galā?
Zinu, ka esmu jauns un tā… Bet es šai karjerai sāku gatavoties tik agri, ka tagad jau esmu diezgan gatavs. Protams, pašlaik ir ārkārtīgi intensīvs laiks, bet es pats to gribēju, tā ka nav ko sūdzēties! Nu jau esmu pieradis. Un pieradīšu arvien labāk.
Protams, šāds režīms nav pārāk veselīgs, bet labāk tagad nekā pēc 20 gadiem.
Varbūt tad man būs savs opernams un kaut kur es varēšu justies kā mājās! Jā, ir daudz visa kā, bet es tiešām ticu, ka esmu radīts šim darbam. Tāpēc esmu laimīgs. Protams, ir arī grūtāki brīži, bet no tiem jau nevar izbēgt. Gan jau ir arī daudz cilvēku, kuriem es nepatīku, bet tur es neko nevaru darīt. Nē, es nejūtu nekādu īpašu spiedienu. Es vienkārši daru savu darbu!
Kā tiekat galā ar vientulību, kas neizbēgami nāk līdzi šādai karjerai, kur gandrīz katru nedēļu esat citā pilsētā, muzicējat ar citu orķestri, un reizēm nav pat laika izkrāmēt koferi un izmazgāt drēbes?
Lūk, tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, par ko es katru dienu domāju. Es ilgi gatavojos kļūt par diriģentu. Mācījos mūziku, diriģēšanas tehniku… Bet es nesagatavojos būt vientuļš. Tur gan neko daudz nevar darīt, ja vēlos turpināt savu karjeru tādā intensitātē kā pašlaik. Un es to vēlos, lai gan reizēm tas man liek justies arī slikti. Brīžam šķiet, ka dzīvoju pastāvīgā Weltschmertz, Lebensangst un vāgneriskā Sehensucht jeb pasaules skumjās, bailēs no dzīves un vāgneriskās ilgās.
Bet laikam jau cilvēki ar vecumu kļūst viedāki, tā ka es ar nepacietību gaidu laiku, kad būšu vecs un vieds.
Vai jūs tiešām jau rakstāt savus memuārus? Es kaut kur internetā manīju ziņu ar šādu virsrakstu.
Memuārus? Nē, tā ir klikšķu mednieku līmeņa žurnālistika. Es reizēm rakstu dienasgrāmatu, jo man patīk pierakstīt redzēto un piedzīvoto, un šobrīd manā dzīvē tik daudz kas notiek! Gribas, lai vēlāk varu to atcerēties. Bet saukt tos par memuāriem…. Tas bija joks, kuru diemžēl žurnālists nesaprata. Joks, draugi…
Tarmo, jūs esat viens no jaunākajiem biedriem visnotaļ iespaidīgā somu diriģentu kompānijā, sākot ar mūsu jau pieminēto Esu Peku Salonenu un beidzot ar Klausu Mekeli. Kāds ir Somijas orķestra diriģēšanas skolas noslēpums?
Gandrīz visi šodien izcilie somu diriģenti ir mācījušies pie viena un tā paša skolotāja – Jorma Panulas. Viņš sāka pasniegt 20. gadsimta 70. gados, un, starp citu, Esa Peka Salonens bija viens no viņa pirmajiem audzēkņiem. Panulam pašlaik ir 93 gadu, un viņš joprojām strādā. Esmu jautājis, vai viņš kādreiz gribētu atbraukt uz Rīgu. Tad jau redzēs, kas no tā sanāks, bet jā – Jorma Panula ir atslēgvārds. Par savu karjeru varu būt pateicīgs tieši viņam. Tāpat kā citi diriģenti.
Ko viņš tādu dara?
Viņš neko daudz nesaka, tikai burkšķ un dusmojas. Bet tādi tie somi vienkārši ir.
Kādi ir jūsu tuvākie plāni pēc šiem Rīgas koncertiem?
Šie būs mani pēdējie koncerti pirms Ziemassvētkiem! Došos mājup, kas nenotiek pārāk bieži… Tad būs divi Jaungada koncerti Vācijā, un nākamais gads pašlaik rādās vēl aizņemtāks par šo. Bet tas laikam ir labi… Ar savām izvēlēm ir jāsadzīvo. (Smaida)
