"Klasikas" veidotās konkursa dienasgrāmatas trešā izlaiduma uzmanības lokā – pirmo sešu dalībnieku starts otrajā kārtā. Viņi žūrijas un joprojām tikai nedaudzo klausītāju priekšā stājās otrdien, demonstrējot stundu garu programmu. Tajā noteikti bija jābūt kādai no klasiķu sonātēm un Vītola Prelūdijai op.10 nr. 1, bet viss pārējais – pašu konkursantu ziņā. Tobrīd pirmās kārtas sietu bija pārvarējis čehs Jans Škrobaneks, lietuvietis Mants Šerņus, ukraiņu pianists Mikita Burzanica, malaizietis Džuljens Čans, dalībnieks no Vācijas Tobiass Dītrihs un Lietuvas/Polijas pārstāvis Edvins Švaikovskis.
Edvīns Švaikovskis: Mēs allaž tiecamies pēc ideāla, kura sasniegšana nav reāla
Mirkli pēc uzstāšanās uzrunājam Edvinu Švaikovski – pianistu ar pamatīgu koncertpieredzi un daudzām uzvarām starptautiskos konkursos.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai jūtaties gandarīts?
Edvīns Švaikovskis: Es teiktu, ja kā. Protams, vienmēr varētu būt labāk.
Mēs allaž tiecamies pēc ideāla, kura sasniegšana nav reāla. Pēc perfekcijas. Vienlaikus es cenšos dziļi saplūst ar skaņdarbiem, ko atskaņoju, jo es tiešām mīlu šo mūziku. Tas ir kā mūzikas apskāviens, sava veida dāvana.
Ko varat teikt par Vītola klaviermūziku?
Biju dzirdējis dažus skaņdarbus jau agrāk, bet, godīgi sakot, nekad nebiju tos spēlējis.
Šis konkurss mani piespieda iedziļināties Vītola mūzikā un jāsaka, ka man tā ļoti patīk. Tā ir tik pārsteidzoša, tik labi uzrakstīta un tik krāsaina. Kaut kas starp Šopēnu, Skrjabinu, Čaikovski. Pirmajai kārtai biju izvēlējies trīs miniatūras. Tā ir ļoti skaista mūzika, un noteikti to atskaņošu arī savos gaidāmajos koncertos, kas būs jau pēc dažām nedēļām.
Jums ir tik liela koncertēšanas pieredze – kāpēc joprojām izvēlaties piedalīties konkursos?
Konkursos uzstāties ir ļoti grūti, tā ir pilnīgi atšķirīga situācija nekā koncertā. Šobrīd ar savu pieredzi cenšos arī konkursa situācijā tomēr justies kā koncertā, dot kaut ko publikai. Nedomāt par rezultātiem, vienkārši dalīties ar mūziku, ko mīlu. Skrjabins, Šūmanis... Man patīk Vītola brīnišķīgās harmonijas. Un, protams, Šopēns un Mocarts.
Mocarts ir mans mīļākais komponists, un es vienmēr, spēlējot viņa mūziku, izjūtu milzīgu prieku.
Konkurss patiesi ir ļoti labi organizēts, te valda laba, relaksēta, mājīga un draudzīga atmosfēra, nav jūtams milzīgs spiediens. Un man patīk Rīga. Līdz šim šeit nebiju bijis. Tikai caurbraucot un arī Jūrmalā. Tas, ko redzēju starp mēģinājumiem un uzstāšanos, man atgādina kaut ko starp Lietuvu un Varšavu. Skaista pilsēta, jauki cilvēki, es tiešām izbaudu atrašanos šeit.
Mikita Burzanica: Ja tev ir mērķis, tas tevi dara organizētāku
Finālā iekļuvušais ļoti talantīgais ukraiņu pianists Mikita Burzanica otrdien uzstājās kā ceturtais.
Dina Dūdiņa: Vai nojaušat, ka jau pēc konkursa pirmās kārtas jums Latvijā izveidojies savs fanu pulks?
Mikita Burzanica: To gan nezinu, neesmu viņus vēl redzējis. Piedodiet, šobrīd esmu tikko no skatuves, manas domas vēl ir tur, bet, protams, es priecājos, ja kādam patīk mans priekšnesums un man ir iespēja dalīties ar mūziku.
Vai pirms tam kaut ko bijāt dzirdējis par Jāzepa Vītolu?
Godīgi sakot, nē, es tikai šogad atradu, ka ir tāds viņa vārdā nosaukts konkurss. Patiesībā šis ir ļoti jauks un arī nopietns konkurss, jo tajā ir trīs kārtas.
Pirmajā kārtā noteikti jābūt Vītola mūzikai, otrajai kārtai jāsagatavo stundu gara programma, bet trešajai – klavierkoncerts. Manuprāt, tas nav vienkārši. Bet tā ir ļoti jauka pieredze: ja tev ir mērķis, tas tevi dara organizētāku un tas palīdz.
Redzu, ka šobrīd esat ļoti noguris un izsmelts, bet vai arī laimīgs?
Gan jā, gan nē. Tā noteikti nebija mana veiksmīgākā uzstāšanās, bet kopumā bija labi. Es teiktu, ka pieņemami.
Pēc pirmās kārtas vairāki profesionāļi uzteica jūsu pirkstu jutīgumu, vai varat atklāt savu noslēpumu?
Kamēr esat jauni, spēlējiet etīdes! Īpaši jau Šopēna un Černi etīdes. Tas arī ir klavierspēles pamatā.
Uzaugu Ukrainas austrumos, Doneckā. Tur specializētajā mūzikas skolā mums katru gadu bija jākārto trīs tehniskās ieskaites, katrā pa četrām, sešām etīdēm. Protams, daudz kas atkarīgs no skolotāja, no tā, kādā pozīcijā spēlējot atrodas rokas… Bet, protams, galvenokārt etīdes, kuras vairāk jāspēlē klusi, ne skaļi. Tas noteikti palīdzēs jūsu spēlei.
Kāds ir jūsu kā mākslinieka galvenais mērķis?
Galvenais mērķis ir uzstāties ar dažādiem orķestriem. Piemēram,
mans sapnis ir spēlēt kopā ar Londonas Simfonisko orķestri.
Ja godīgi, man ļoti patīk spēlēt gan solo, gan ar orķestri. Un, protams, uzstāšanās Kārnegī zālē.
Bet pirms tam jums vēl būs jāiegriežas Liepājas "Lielajā dzintarā". Esmu par to pārliecināta.
Turu īkšķus, bet redzēsim, kā būs.
Džuljens Čans: Konkursos galvenais ir cerības
Sastapto un uzrunāto otrās kārtas dalībnieku vidū arī malaiziešu pianists Džuljens Čans. Viņš strauji ieguvis reputāciju kā viens no inovatīvākajiem savas paaudzes pianistiem.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Esat sekmīgi piedalījies daudzos konkursos, spēlējis Londonas Vigmora zālē. Kāpēc joprojām nepieciešams konkursu izaicinājums?
Džuljens Čans: Reizes, kad esmu spēlējis Vigmora zālē, bijušas ļoti, ļoti vērtīgas. Pēdējās divas no tām gan bija konkursa ietvaros. Tiesa, nākamgad man Vigmora zālē pieredzēta arī uzstāšanās.
Man šķiet, ka Vītola konkurss ir lielisks veids, kā es varu paplašināt savu darbību. Šobrīd dzīvoju Apvienotajā Karalistē un lielākā manu koncertu daļa notiek tieši tur. Es vēlētos, lai man būtu lielāka auditorija arī citviet pasaulē.
Dažkārt jūtu, ka konkursos galvenais ir cerības – visam jābūt ja ne perfektam, tad vismaz iespējami tuvam ideālam. Bija lietas, ko varēju izdarīt labāk, bet kopumā nebija slikti.
Vai tas, ka otrajā kārtā līdzās obligātajai Vītola prelūdijai spēlējāt vēl divas viņa miniatūras, nozīmē, ka jums šī mūzika iepatikusies? Vai arī tā tomēr ir stratēģija?
Tā noteikti nebija stratēģija. Mums vajadzēja spēlēt tikai vienu no Vītola 10. opusa prelūdijām un es nolēmu, ka būtu jauki nospēlēt visas trīs. Un, jā, es patiesi
līdz šim nebiju sastapies ar Vītola mūziku un tagad, pateicoties šim konkursam, esmu priecīgs, ka tas ir noticis. Viņš ir izcils komponists, bet Lielbritānijā viņu neviens nepazīst. Es domāju, ka būtu jauki kaut ko lietas labā darīt.
Šī gada konkursa līmenis ir ļoti augsts. To varu spriest pēc tiem mirkļiem, kurus esmu dzirdējis, klausoties konkursu tiešsaistē. Esmu pārliecināts, ka žūrijai lēmuma pieņemšana nebūs vienkārša. Man patīk, ka, atšķirībā no citiem konkursiem, dalībnieki trešajai kārtai var izvēlēties starp ļoti, ļoti, daudziem koncertiem. Parasti ir saraksts, kas sastāv no kādiem 12, 14, bieži vien pat mazāk, koncertiem. Bieži katram komponista ir tikai pa vienam koncertam, tāpēc priecājos, ka man bija iespēja izvēlēties Rahmaņinova Trešo, jo vairumā gadījumu konkursantiem tiek piedāvāts spēlēt tikai Otro koncertu.
Rautavāras Otro sonāti spēlējāt, apliecinot savu mīlestību pret laikmetīgo mūziku?
Es noteikti gribēju spēlēt kaut ko no laikmetīgās mūzikas. Sākumā domāju par Mesiānu, bet tad sapratu, ka nepaspēšu to iemācīties. Tas ir pārāk sarežģīts un interesants skaņdarbs, bet es Vītola konkursam sāku gatavoties tikai pirms trim mēnešiem. Daudzus no savas programmas skaņdarbiem esmu apguvis vien nesen. Rautavāras sonāte gan nav starp tiem. To apguvu pirms četriem gadiem, bet man šķita, ka būtu ļoti jauki pie tās atkal atgriezties.
Sergejs Osokins: Negribu izcelt vienu – man patīk viss
Konkursa otrās kārtas pirmos sešus dalībniekus rūpīgi klausījies arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmjas Klavieru katedras profesors Sergejs Osokins.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kādi ir jūsu galvenie secinājumi pēc pirmo sešu dalībnieku snieguma?
Sergejs Osokins: Līmenis ir diezgan augsts: daudziem dalībniekiem ir gan skanējums, gan koncepcija. Jau daudzus gadus brīnos, cik dažādi var skanēt viens un tas pats instruments dažādās rokās...
Negribu izcelt vienu – man patīk viss. Patīk daudz kas. Piemēram, poļu/lietuviešu Edvins Švaikovskis. Pianists no Malaizijas – Džuljens Čans. Bija ļoti interesantas lietas arī ukrainim Mikitam. Bet es nevaru teikt, ka bija kāds priekšnesums, kas simtprocentīgi mani pārliecināja.
Vai vispār šobrīd vēl var runāt par atsevišķām pianisma skolām, vai tomēr šobrīd viss ir sajaucies un primārā ir katra mākslinieka individualitāte un personība?
Piekrītu, ka šobrīd par skolu varam runāt relatīvi, – daudzi cilvēki sāk mācīties vienā pasaules galā, pēc tam piecus vai desmit gadus darbojas pavisam citā vietā. Ir ļoti lieli centri Eiropā, Amerikā un Āzijā, kur kopumā ir ļoti augsts līmenis un augstas prasības.
Kāds būtu jūsu ieteikums finālistiem?
Divas lietas: iekšējs miers un stabilitāte. Un pēc iespējas kontakts ar orķestri un diriģentu.
Bet, ja nu gadījumā nav tikts līdz finālam – tas taču nenozīmē, ka šis cilvēks mākslinieciski vēl nav izaudzis. Tas ir žūrijas subjektīvais viedoklis.
Jebkurš konkurss ir ļoti atšķirīgs. Rezultāts atkarīgs ne jau tikai no žūrijas sastāva. Tā ir māksla... (..) Un galu galā – pasaulē notiek dažādas avārijas, nelaimes – [neiekļūšana finālā] vēl nav pasaules pasaules gals.
Sandra Jalaņecka: Neapskaužu žūriju...
Konkursus var klausīties dažādi: var klausīties un secināt, ka patīk vai nepatīk, bet var klausīties arī ar "uzasinātu" ausi, un tāda pieder Sandrai Jalaņeckai – Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas speciālās klavierspēles pedagoģei. 1993. gadā Jāzepa Vītola II starptautiskā pianistu konkursā Sandra Jalaņecka ieguvusi ne tika trešo vietu, bet saņēmusi arī speciālbalvu par labāko latviešu mūsdienu komponista opusa interpretāciju.
Sandra Jalaņecka: Neapskaužu žūriju, tas ir ļoti nepateicīgs darbs... Otrajā kārtā obligāti jāspēlē Vītola Prelūdija op.10 Nr.1 Simažorā un tad – brīvā programma, un tad ir ļoti interesanti, ko nu kurš izvēlas.
Ko šī izvēle pasaka par māksliniekiem? Jo bija gan Lista siminora sonāte, gan Musorgska "Izstādes gleznas", bija Prokofjeva Kara sonāte, bija Rautavāra. Ko īsti tas pasaka par mākslinieku?
Ļoti daudz. Konkurss jau nu ir tā reize, kad katrs spēlē to, kur viņš jūtas stiprāks – un tā ir pasaule, kurā viņš pašlaik vislabāk mūzikā jūtas. Un tieši tāpēc ir ļoti, ļoti dažādi.
Klausīties nebija grūti, jo kopējais līmenis tehniskās veiklības ziņā ir pietiekoši augsts.
Un kā ar formas izjūtu? Vai formas plūdumu šiem māksliniekiem izdevās izturēt līdz pat pēdējai taktij?
Uzdevumi ir dažādi. Piemēram, Prokofjeva Septītā sonāte, kas ir ģeniāli uzrakstīts darbs, tāpēc mūziķi brīnišķīgi to spēlē arī šodien. Šūmaņa "Humoreska" ir liels pārbaudījums arī kompozicionāli: tas veidots tajos mazos posmiņos un gabaliņos, un tad noturēt to intrigu līdz galam – tas ir grūti, jā, tiešām.
Mēs visi zinām, ka konkursos drusciņ ir tāds ejošais repertuārs, kurš ļoti bieži tiek spēlēts. Mani šoreiz aizkustināja Šūmaņa "Humoreska", kas pavisam noteikti neietilpst to skaņdarbu klāstā, bet pianists to izvēlas spēlēt. Varbūt tāpēc, ka grib dzīvot tajā pasaulē, kur pašlaik valda nekonjunktūrisma gājiens. Tas bija interesanti.
Bet pirmais bija Jans Škrobaneks no Čehijas.
Profesionāli ļoti kvalitatīvs sniegums, pianisms ļoti atzīstamā līmenī, un arī tāda gudra spēle. Ir jūtama arī laba režija no pedagoga puses. Listisks vēriens! Jans bija tas, kurš spēlēja siminora sonāti ... (..) Valdīja dramatisms, un mazlietiņ pietrūka tādas kā apgarotības liriskajā sfērā, tā ka viņš mani kā klausītāju pazaudēja tajos brīžos. Tur vēl ir, kur augt. Bet visnotaļ kvalitatīvs sniegums.
Un pēc tam – Edvins Švaikovskis no Lietuvas un Polijas. Ne visi uzrunātie cilvēki bija gatavi runāt mikrofona priekšā, un domas par šo mākslinieku dalījās: kādam viņš šķita pārāk manierīgs, bet kādam varbūt viņa emocionalitāte bija īsti vietā un laikā.
Viņš izvēlējās spēlēt Mocarta sonātes. Skatījos, ka arī trešajā kārtā būs Mocarta koncerts. (..)
Reiz profesors Arnis Zandmanis man teica tā: Šopēnu un Mocartu izvēlēties spēlēt konkursā? Ja vien tas nav obligāti, tad labāk nē, jo katram ir viedoklis par to, kā šai mūzikai jāskan. Un tas ir ārkartīgi individuāls. Un tev vienmēr būs tie, ar kuriem gaume sakrīt, un būs tie, ar kuriem nesakrīt.
Bet es teikšu, ka man ļoti daudz kas patika. Man patika dzīvīgums. Sekoju viņam līdzi, ko viņš dara. (..) Jā, varbūt mazliet par daudz manierīguma, man ne pārāk arī patīk "nekopā" spēlēšana. Bet skaņas kvalitāte un varēšana viņam ir.
Mants Šerņus ir no Lietuvas. Un viņa pedagogs ir šī konkursa žūrijas komisijas priekšsēdētājs Ivari Ilja. Mants cita starpā spēlēja arī Musorgska "Izstādes gleznas" – apjomīgo, grandiozo albumu.
Viņu laikam uzrunā struktūra, forma, savākt lielu formu. Viņš spēlēja arī Debisī "Nogrimušo katedrāli" un "Uguņošanu". Arī Musorgskim raksturīgs impresionisms, galu galā visi uz viņu balstījās. Šie krāsu un tēlainības meklējumi. Neteikšu, ka bērnišķīgi – bet tur ir gan cālēni, gan ragana. Varbūt mazliet par smagnēju.
Un tad nāca brīdis, kuru nepacietīgi gaidīja tie, kuri bija sekojuši konkursa norisei – ukraiņu pianists Mikita Burzanica. Tikko nonācis no skatuves, viņš kā pēc maratona burtiski pilēja. Savu stundu garo uzstāšanos viņš noslēdza ar Prokofjeva "Kara sonāti".
Man bija grūti tā objektīvi klausīties.
Runājot par Prokofjevu: domāju par diskusijām mūsu kultūrvidē – vai krievu mūziku un krievu mākslu tagad spēlēt vai nespēlēt... . Un te ir viens ukraiņu pianists no Doneckas, kurš spēlē "Kara sonāti"... Saprotot visu zemtekstu – ārkārtīgi meistarīgi pārējo vidū. Ļoti, ļoti meistarīgs pianists, un viņam ir, ko teikt.
Bez Prokofjeva bija arī Skorika Prelūdija un fūga, tāda džeziska, un arī šajā stilā viņš ļoti labi jūtas. Arī Skrjabins ļoti uzrunāja. (..) Kopumā ņemot – viņš noteikti ir viens no maniem šīsdienas favorītiem.
Vai starp jūsu favorītiem ir arī malaiziešu pianists Džuljans Čans? Man šķiet, ka viņa Rautavāras sonāte uzbūra tādu uguns stihiju, ka burtiski vajadzēja tās liesmas slāpēt!
Jā, jā, tieši tā! Rautavāras Sonāte bija kā uguns sprediķis – mums mazzināms darbs.
Man radās iespaids, ka Džuljens Čans ir ārkārtīgi spilgts mūziķis, viņam ir sava pasaule, kā viņš to dzird. Varbūt viņu ne pārāk uzrunā iedziļināšanās komponista pasaulē, jo, teiksim, Bēthovens man izklausījās stipri spocīgs, teikšu, kā ir... Un tad vēl Metners: Čanam ir brīnišķīga vieglā tehnika – tāda ažūra. (..) Un vēl ļoti aizkustinoši, ka viņš bez obligātās Vītola Prelūdijas spēlēja vēl citus viņa skaņdarbus. Tas bija jauki.
Pēdējais no šiem sešiem pianistiem, par kuriem mēs runāsim, bija vācu pianists Tobiass Dītrihs – pianists, kas tā nopietni klavierspēli sācis apgūt tikai 14 gadu vecumā.
Jā, viņš šai ziņā ir izņēmums, bet nu – skaists izņēmums! Ar lielu interesi viņā klausījos. Tobiass nāca tūlīt pēc Džuljena Čana, kurš bija ļoti ekstravagants, un Tobisam mūzikas tecējums bija ārkārtīgi dabīgs: Mocarta sonāti viņš spēlēja orķestrāli – tādā instrumentālā traktējumā, kas man patiešām patika. Smalkjūtīga un toleranta spēle. Edvinam Švaikovskim, kurš arī spēlēja Mocartu, tā vairāk bija kā opera, tur viss notika. Arī tā var! Bet Tobiasam Dītriham visi "tutti" un solo bija tik skaisti dzirdami! Ļoti labs iespaids. Tāpat Šopēna "Rondo", Vītola "Šūpuļdziesma" un vēl "Etīde" – tas tiešām bija jauki. Skrjabina Septītā sonāte – viscaur noapaļota, ļoti plastista. Un kāpēc gan ne tā?
Dītriham ļoti labi skanēja "Steinvejs", kas kopumā šodien skanēja visai dažādi, bet Dītriham skanējums bija ļoti sabalansēts. Viņš bija kā tāds kaķis pie klavierēm!
Varbūt tāpēc, ka viņš klavierspēli sācis apgūt drusku apzinātākā vecumā, ar analītiskāku pieeju un ārkārtīgi brīvi. No skaņas viedokļa bija ļoti jauki.
Ko jums pašai kā māksliniecei deva starts Vītola konkursā savulaik?
Gan Vītola, gan jebkurā konkursā, kurā ir trīs kārtas, – tā ir iespēja redzēt savu spēju robežas. Tas kaut ko tevī paver. Liela nozīme ir plašajam repertuāram – tam, ka tev ir daudz jānospēlē. Gribu apsveikt visus otrās kārtas dalībniekus, jo tā ir liela lieta, ka tu tiec uz otro kārtu. Esi grūti strādājis un lielāko daļu repertuāra jau esi varējis publikai nospēlēt.
