Plašāka publika dziedātāju atpazīs ar uzvarētājdziesmām "Euphoria" un "Tattoo", kas ir starptautiski hiti, bet repertuārs viņai apmet visdažādākos lokus. Eirovīzija dod pirmo ieskatu mākslinieka darbībā, bet galu galā tas ir tikai fragments, piedzīvotais koncerts dos vislabāko kopskatu.
Lorīnas muzikālā darbībā nozīmīga ir tribal estētika un etnomūzika, elektroniskā deju mūzika un, protams, arī popmūzikas melodiskums un vēstījuma konkrētība, kas ļauj aizsniegt pēc iespējas plašāku klausītāju loku. Viņas jaunākais singls "Is it love" vēsta par mīlestības dziļumu, kur arī ir vieta sāpēm. Apzinoties dzīves dualitāti, mēs rodam labāku saikni paši ar sevi, pauž dziedātāja. Koncertā dziesma izskanēja vairākkārt, atšķirīgās versijās. Rīgas publika bija uzmanīgi klausītāji un līdzi dziedātāji, šoreiz mazāk dejotāji, lai gan Lorīnas mūzikā ekstātiskas dejas labi iederas. Pirms koncerta Lorīna sniedza interviju, kurā ļāva ieskatīties savā dzīves ceļā un atziņās.
Aiga Leitholde: Jūs pati esat bijusi savas laimes kalēja – izaugusi no nabadzīgiem dzīves apstākļiem līdz veiksmīgai karjerai uz lielās skatuves. Kā jūs atskatāties uz šo dzīves ceļu?
Lorīna: Kad atskatos atpakaļ, varu novērtēt to, cik manā bērnības ģimenē valdošā nestabilitāte man ir bijusi svarīga, lai izdotos mans dzīves ceļš. Ģimenē mūs – sešus bērnus – uzaudzināja vientuļā māte. Mūsu mājā vienmēr bija, ko darīt. Mēs viens otram palīdzējām. Iespēja sajukt prātā nepastāvēja – mums bija jādara viss, lai izdotos. Šī pieredze bija atslēga manis pašas attīstībai. Es iemācījos, kā par sevi un savu pārliecību pastāvēt arī tad, kad cilvēki saka: tas nenotiks. Savā bērnībā iemācījos sarunāties, iemācījos tik daudz dažādu lietu! Kāds varētu teikt, ka tas ir bijis sāpīgi, bet es uz to skatos kā uz patiešām svarīgu pieredzi. Tieši šīs ir tās lietas, kas mani izveidoja, ļāva man pašai iet savu ceļu.
Kad tev apkārt viss ir drošs, tad tu baidies uzdrīkstēties. Kad lietas tev apkārt ir smagākas, tad tev nav tik ļoti bail.
Kad atskatos uz savu dzīvi, es varu runāt par savu spēju pieņemt lēmumu, uzdrīkstēties atkal un atkal no jauna. Man bija bail no tā, ko cilvēki man varētu sacīt, bet, no otras puses, man tas nebija svarīgi. Neļāvu citu viedoklim pārņemt manu ķermeni. Savā pagātnē arī sarežģītākās situācijas: tēva trūkumu, esot vecākā meita, rūpējos gan par brāļiem un māsām, gan par mammu – es to nevēlētos mainīt, jo man patīku es tāda, kāda šobrīd esmu, tā ir manas attīstības atslēga. Dzīvē man ir bijušas gan augšas, gan lejas. Es zinu, kas ir sāpes. Esmu tās redzējusi mammas dzimtas līnijā. Es zinu, kas ir nabadzība. Bet, skatoties no īstā skatu punkta, šo pieredzi novērtējot, to iespējams pārveidot savā spēkā.
Kad jūs sapratāt, ka viss sāk iet uz labo pusi?
Jau kopš bērnības zināju, kāda esmu es. Nedomāju, ka kļūšu par mākslinieci – nē, bet kopš bērnības zināju, ka mūzika, balss ir mana valoda. Man nerūpēja tas, vai stāvēšu uz skatuves. Es izdziedāju savas sāpes, prieku un domas. Tādēļ nav tāda viena mirkļa, kurā kaut kas ievērojami būtu mainījies.
Zinot, kas es esmu, es dziedāšanu būtu turpinājusi darīt arī tad, ja karjera nebūtu izdevusies, bet dziedātu līdz savai nāves stundai.
Tas nav par būšanu māksliniecei. Tu joprojām esi māksliniece arī tad, ja neesi pārdevusi nevienu no savām gleznām. Pārdošana tevi kā mākslinieci nedefinē. Tu definē pati sevi. Paldies Dievam un Visumam, ka man ir šīs finansiālās iespējas darīt, bet arī bez tām es joprojām būtu tā, kas es esmu.
Jūs pārzināt savu mantojumu, apzināties individuālo balsi un liekat to lietā, pārstāvot ne vien sevi, bet arī citu cilvēku intereses un tiesības. Bieži vien tomēr cilvēki ārpus sava "burbuļa" jeb komforta zonas nevēlas interesēties, kur nu vēl iestāties par citiem. Kā jūs savu balsi pielietojat ne vien dziedot, bet arī plašāk?
Jā, kas ir mantojums – tas ir kaut kas skaists, līdzīgi kā skaistas drānas. Kultūras mantojumā ir zināšanas, kuras varam pielietot savā labā. Brīdī, kad kultūras mantojums, reliģija mūs sāk atdalīt, vai tas vairāk ir interesanti?
Svarīgākā lieta ir saikne starp mums. Saikne, kas ir mums pašiem ar sevi, – pašapziņa un pašmīlestība. Mūsu apkārtne, kas to pastiprina, dara mums labu.
To sakot, es neatļautu mantojumam nostāties starp mani un cita cilvēka dzīvi. Ir kaut kas svarīgāks par tradīciju un kultūru. Ja tās mērķis ir mūs mācīt, dot prieku, ļaut mums sevi labāk iepazīt, tad tas ir labi. Tā esmu to uztvērusi un tādēļ iesaistos cilvēktiesību organizāciju darbībā. Ja zini, kas ir sāpes, redzot, kā tās izjūt citi, tu pavisam dabiski izjūti empātiju. Nav nekā svarīgāka par dzīvi. Tā ir visaptveroša mīlestība. Ja tu raudāsi, es to sajutīšu. Mēs domājam, ka esam nošķirti no cita dzīvā mums apkārt, bet mēs neesam. Kas tagad notiek Gazā – to izjūt visa pasaule. Mēs nezinām, ko ar sevi darīt. Mēs neesam viens no otra atrauti.
Jā, mēs dzīvojam sarežģītā, sāpīgā laikā. Mēs, Latvijā, ļoti jūtam līdzi ukraiņu cīņai. Dažreiz pārņem sajūta, ka šādā laikā koncertu apmeklēt un izjust prieku nav korekti. Kā jūs redzat šo skatupunktu?
Šis ir skaists jautājums, par kuru daudz esmu domājusi. Šobrīd pasaulē ir ļoti daudz destruktīvā, bet tajā pašā laikā ir arī ļoti daudz apzinātības. Tā ir gandrīz kā divu pretstatu satikšanās. Ir interesanti vērot, kā cilvēku apzinātība par lietām pieaug, kā cilvēki sajūt brīvību un tiesības paust viedokli, veikt dzīves izvēles. Mums visiem esot kolektīvi saistītiem, kur rast labāku veidu, lai tiktu pāri destruktīvajam, paaudzēs mantotajām brūcēm, kā apzināti būt priecīgam.
Brūces nedzīs, ja tām pieies ar sāpēm. Koncertos cilvēks var izdzīvot visu emociju gammu – izraudāties, izsmieties –, un tas palīdz saglabāt konstruktīvismu, kas šobrīd ir ļoti vajadzīgs.
Pārmaiņas sākas, vienam cilvēkam veicot izvēli, pirmkārt, sava prieka labā, šādi redzot lietas patiesāk. Tas atnesīs zināšanas situācijās, kurām šobrīd nav atbildes un kurām panika vai skumjas noteikti nepalīdzēs.
Noskaties arī Latvijas Radio 5 interviju ar Lorīnu, kurā viņa pārbauda to, cik daudz viņas intervētājs Mārtiņš zina par Eirovīzijas uzvarētājiem.
Intervija angļu valodā.
