Biennāle notiek katru otro gadu dažādās vietās visā pilsētā, un šoreiz tās norisi neietekmē epidemioloģiskie ierobežojumi. 70 mākslinieki savās gleznās, skulptūrās, instalācijas un videomateriālos skar daudzas sociāli nozīmīgas tēmas, tai skaitā dekolonizāciju un restitūciju.
Piemēram, Francijā dzīvojošā Šrilankas māksliniece Deneta Aračiga pievērsusies tēmai par pamatiedzīvotāju – vedu, mirstīgo atlieku atgriešanu dzimtenē. Patlaban tās ir vairāku Eiropas muzeju un institūciju krātuvēs. Citi darbi vēsta par klimata izmaiņām un dabas iznīcināšanu, arī par fašisma mantojumu un tā izpausmēm šodien, ko aktualizējusi Krievijas agresija Ukrainā.
Viena no biennāles kuratorēm Raša Salti norādīja, ka izstādē ir daudzi sarkani pavedieni, kas simbolizē mantotas brūces un arī spēju tās dziedēt. Mākslinieki un izstāžu veidotāji necenšas mainīt apmeklētāju domas, bet mudina viņus domāt. Māksla nevar mainīt pasauli, bet, iespējams, var sniegt citādības pieredzi un veicināt perspektīvas maiņu, uzsver organizatori.
