Kultūrkapitāla fonda vizuālās mākslas nozares eksperti: Trūkst ilgtermiņa vīzijas

Turpinot interviju ciklu ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) ekspertiem fonda 20 gadu jubilejas priekšvakarā, uz sarunu aicināta mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, kura vizuālās mākslas projektu vērtēšanā piedalās pēdējos divus gadus, un mākslas zinātnieks Jānis Borgs, kurš eksperta lomā fondā darbojās tā pirmsākumos. Sarunā abi profesionāļi vienojas, ka būtu jānošķir jauno talantu mācību procesa atbalsts un nozīmīgu izstāžu projektu līdzfinansēšana, un spriež par to, kā valstij vajadzētu realizēt savas prioritātes mākslas jomā ilgtermiņā.

Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem

Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.

Kāds, jūsuprāt, ir VKKF dalības īpatsvars vizuālās mākslas nozarē, kurā sava loma ir arī privāto patronu atbalstam un projektiem, ko iespējams realizēt caur citām valsts finansētām mākslas institūcijām?

Inga Šteimane: Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs spēlētājs. Jo vizuālā joma ļoti būtiski atšķiras, piemēram, no teātra vai kino nozares. Brīvajiem māksliniekiem, kuri lielākoties strādā vieni, nevis pulcējas teātros vai lielos kolektīvos, tas ir būtisks atbalsts, varbūt pat pats svarīgākais.

Jānis Borgs: Nu, es uz šo varu atbildēt ar vislielāko banalitāti – kurš tad teiks, ka nav nozīmīgs! Šādi uzstādīts jautājums paredz tikai vienu atbildi.

Skaidrs, ka katrs avotiņš, katra laistīšana veicina kultūraudziņa augšanu, tāpēc katrs piliens ir nozīmīgs. Tā ir aksioma.

Lai gan, protams, sabiedrībā reizēm ir viedoklis – kas tad tā par mākslu, vai mums to vispār vajag. Labāk pie pensijām pieliksim. Bet, tā kā es piederu pie šīs mākslas pasaules, es nekad neteikšu, ka tas nav nozīmīgi.

Bet vai tādā gadījumā, esot eksperta pozīcijā, biežāk nākas būt projektu eksaminētājam un kritiķim, vai arī dedzīgam kādu procesu advokātam un veicinātājam? Tas ir jautājums par individuālo skatījumu uz nozares prioritātēm.

Jānis Borgs: Abas šīs lomas ir ļoti labi pazīstamas. Sēžot ekspertu diskusijās, ir nācies būt gan kritiķim, gan kāda projekta advokātam.

Inga Šteimane: Kritiķis un advokāts ir vienas darbības divas attieksmes. Un tas man patika; to varētu uzskatīt par plusu [eksperta] darbā. Vizuālajā nozarē, kurā ir septiņi eksperti, mums bija tāda kārtība, ka katrs, faktiski katrs varēja izteikties, un katrs varēja gan savu atbalstu, gan savu kritiku brīvi paust, un tam ir liela nozīme. Te uzreiz parādās vārds “specifika”.

No eksperta attieksmes tomēr ir atkarīgs ļoti, ļoti daudz kas. Ne tikai pati fonda struktūra un naudas piešķiršanas kārtība spēlē lomu, bet arī eksperta personība.

Tā ir atsevišķas diskusijas tēma – kā šīs personības tiek atlasītas un kā tās savā starpā sadzīvo šajā kolektīvā. Tāpēc ļoti interesanta tēma ir arī, kāda ir Kultūrkapitāla fonda uzliktā atbildība un uzdevumi ekspertam. Cik tālu viņš pats ir atbildīgs par savu lēmumu sekām. Un tad būtisks kļūst jautājums par finansēšanas struktūru. Vai fonds vienkārši uzticas kaut kādiem projekta solījumiem un tiem iedod naudu, vai arī vēlas piedalīties tādā kā darba tālākā producēšanā, izpildot valsts pasūtījumu jau daudz konkrētākā veidā. Mērķprogrammās, protams, iezīmējas konkrētas prioritātes, bet, manuprāt, varētu runāt arī par to, kā pārklājas eksperta loma un [projekta] producenta loma. Man par to ir daži novērojumi.

Jā, par to ir nereti dzirdēts runājam ārpus VKKF telpām, ka katra jauna ekspertu komisija ietekmē un mazliet groza piešķiršanas tendences. Jums ir kuratoru pieredze, un tā ir atšķirīga no mākslas kritiķa vai mākslinieka pieredzes.

Jānis Borgs: Jā, pieredzes un uzskatu uzkrājumi mēdz būt ļoti atšķirīgi, un tad iznākums ir gluži kā vēlēšanas – pavisam neparedzams. Ir vecie un ir jaunie, piemēram. Un vecajiem, lūk, ir tāds viedoklis, bet mēs uzstājam uz šādu līniju. Un nevajag pārdzīvot, ja kāds ar savu argumentu gūst virsroku. Vajag to uztvert mierīgi, bez lieka satraukuma.

Inga Šteimane: Tā ir ļoti būtiska tēma, ko Jānis aizskāra. Jo man pa šiem pēdējiem diviem gadiem, ko šeit strādāju, ir radies iespaids, ka visaktīvākie ir trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki, kā tas vispār ir arī dzīvē. Tie ir kādi 80 procenti no visiem [projektu] iesniedzējiem. Bet lielākā vecumā tas īpatsvars krasi sarūk. Mākslinieki pēc sešdesmit parādās ļoti maz, tikai paši rūdītākie un izturīgākie, faktiski klasiķi.

Paradoksāli, bet pieteikumus radošajām stipendijām seniori neiesniedz tikpat kā nemaz. Acīmredzot pati pieteikuma forma viņiem nešķiet pieņemama. Varbūt viņi neuzdrīkstas prasīt, jo lielākā viņu dzīves daļa ir pagājusi citos apstākļos.

Lai gan fonds darbojas jau 20 gadus, daudziem tas ir pārāk īss periods, lai pieņemtu jauno kārtību. Nesauksim to par diskrimināciju, jo visiem šis atbalsts ir vienlīdz pieejams, bet būtu jāņem vērā, ka psiholoģiskā un sociālā ziņā tur ir atšķirības. Un to varbūt varētu kaut kā veicināt, to viņu uzdrīkstēšanos prasīt arī radošās stipendijas, nevis tikai mūža stipendijas.

Jānis Borgs: Šo papildinot, man ir tāds vērojums – vienas paaudzes mākslinieki ar savas pieredzes bagāžu neko nezina par citas paaudzes māksliniekiem, vai arī tas viņiem nešķiet nekas svarīgs un vērā ņemams.

Inga Šteimane: To var regulēt ar ekspertu sastāvu. Katras paaudzes ekspertam ir padziļināts priekšstats par savu konkrēto paaudzi…

Jānis Borgs: … un tāpēc vajadzīgs kaut kāds līdzsvars starp viņiem.

Inga Šteimane: Jā, un mana pieredze rāda, ka vismaz mums tas izdevās tīri labi. To var redzēt pēc tā, vai par šo [jautājumu] veidojas saruna, vai nē. Ja saruna par paaudzēm rodas, tad man tā ir zīme, ka tas ir pamanīts. Un ka tas nav mazsvarīgi un tikai intuitīvi.

Lūk, viena lieta ir autors ar vārdu un stāžu, uz kura iepriekšējiem darbiem var atskatīties, un kas cits – iesācējs, par kura spējām vēl nekas nav zināms. Kā tādā gadījumā darbojas vērtētāja intuīcija, lai nesanāktu kucēnu slīcināšana?

Jānis Borgs: Vai arī veco suņu slīcināšana.

Inga Šteimane: Man liekas, projekta nolikums nekādi netraucē pamanīt kvalitāti. Un es nepiekrītu tiem, kas to kritizē. Jā, forma ir birokrātiska, bet tādai tai jābūt, šajā rāmī var ielikt faktiski jebkādu radošu pieteikumu. Es te neredzu šķēršļus. Bet ir vērts apspriest, vai mācību stipendijas būtu jāvērtē kopā ar lieliem izstāžu projektiem. Vizuālajā jomā, ko es pārstāvu, tas ir būtisks jautājums. Jo tie ir divi krasi atšķirīgi virzieni. Un

es domāju, ka izglītības atbalstam un mācību stipendijām vajadzētu veidot kādu atsevišķu kabatu, lai studenti tur konkurē savā starpā un nevis ar izstāžu projektiem.

Ņemot vērā, cik neskaitāmas un atšķirīgas ir studiju un pieredzes uzkrāšanas iespējas pasaulē, man liekas jocīgi, ka tās konkurē ar reālu radošo darbu šeit uz vietas. Manā skatījumā tā ir pilnīgi cita joma.

Jānis Borgs: Izglītības projektus vispār vajadzētu nodalīt atsevišķā konkursā, tas būtu tikai loģiski.

Inga Šteimane: Jā, tieši tā. Jo izglītošanās jomā visas nozares ir līdzīgas, vienalga, vai tas būtu teātris vai vizuālā māksla. Bet lieli radoši projekti ir pavisam kas cits.

Un tad vēl ir iespējamais pārmetums par to, ka studenti no ārzemēm vairs neatgriežas. Ka VKKF ir apmaksājis viņu aizbraukšanu.

Inga Šteimane: Nu, tas tāds pavisam romantisks pārmetums. Pragmatiskāk domājot, ir vēl viena problēma, par ko ir vērts runāt – cik liela ir eksperta vai paša fonda atbildība par to, cik kvalitatīvi tiek tērēta nauda. Viena lieta ir projekta kvalitāte, bet cita – gatavā produkta kvalitāte. Cik es saprotu, tā šobrīd nav fonda tiešā atbildība. Pastarpināta, bez šaubām, bet ne tieša. Viena lieta ir laikā iesniegtas atskaites, visi papīri kārtībā un nodokļi nomaksāti, bet fondam šobrīd nav nekādas atbildības par gala rezultāta kvalitāti.

Jānis Borgs: Jā, bet kādā veidā pieprasīt šo atbildību? Tiesāt ekspertu un pieprasīt no viņa iztērētās naudas atmaksāšanu?

Inga Šteimane: Lūk, te arī parādās iespējamā saistība ar projekta producēšanu. Ka fonds kaut kādā ziņā kļūtu arī par līdzproducentu reāla darba tapšanā. Un tādā ziņā nestu arī morālu atbildību par neveiksmīgiem projektiem.

Jānis Borgs: Inga, tavs priekšlikums ved iekšā milzīgā Sibīrijas purvā. Jo iedomājies, ka ir iesniegti 600 projekti. Nu kurš eksperts var tiem visiem pēc tam izsekot līdzi. Tad fondam vajadzētu arī 600 inspektorus. Bezdarbu tas, protams, mazinātu. Tāda vīzija varētu būt, bet tā ir utopiska. Es nestādos priekšā, kā to praktiski varētu realizēt.

Inga Šteimane: Jā, bet es vienkārši izklāstu problēmu. Jo šobrīd vērtēšanas kritēriji dažāda mēroga projektiem ir pilnīgi vienādi, un viss notiek ar vienkāršu balsošanu. Bet tam tomēr ir sakars ar zināmu valsts pasūtījumu un līdz ar to arī ar kaut kādu līdzdarbību projekta realizēšanā. Tāpēc mana doma ir, ka

varbūt kaut kādā segmentā varētu veidoties cita piešķiršanas kārtība, un eksperta atbildība būtu “piesieta” arī atsevišķa projekta tālākai attīstībai. Tie droši vien būtu atsevišķi lieli projekti.

Bet tā jau būtu kaut kāda cita, nākamā līmeņa struktūra, kurā eksperts jau ir kas cits, nevis tikai vērtēšanas komisijas loceklis. Un arī pašiem iesniedzējiem tā būtu jau cita līmeņa sadarbība, kas balstītos uz iepriekšējiem nopelniem, saņemot mazāku finansējumu parastajā kārtībā un tā pierādot savu varēšanu. Lai veidotos kaut kāda attīstība. Es redzu no savas pieredzes, ka tu katrreiz sniedz vienu un to pašu atkal no jauna, pierādi sevi katrreiz no jauna atkal vienā konkursā kopā ar iesācējiem un studentiem, vienmēr pretendē uz tiem pašiem pārpalikumiem no kopējā budžeta, un nevienam īsti nerūp tavas institūcijas attīstība vai ko nu tu tur esi izveidojis. Tas nav īsti veselīgi arī no psiholoģiskā viedokļa. Es laikam tagad vairāk runāju kā projektu iesniedzējs, nevis kā eksperts. Bet es redzu, ka

varētu veidoties tāda atsevišķa struktūra, kas atbalsta projektus, kas sevi ir apliecinājuši ilgstošā periodā. Un tai “piesieta” būtu arī ekspertu atbildība.

Jānis Borgs: Ļoti pareiza, konstruktīva doma. Šim es varu absolūti pievienoties. Bet tad es paredzu, ka brīvo ekspertu skaits krasi samazinātos, ja konkrēti eksperti būtu “piesieti” pastāvīgajiem projektiem. Un par kādu samaksu viņi būtu gatavi līst tajā cilpā iekšā.

Tad eksperts kļūtu par tādu kā ilgstošā projekta līdzkuratoru.

Inga Šteimane: Nu, faktiski jā. Jo tā veidotos arī saprātīga attieksme pret projekta izdošanos un neizdošanos, nevis tikai linčošana. Jo mēs galu galā esam radošajā procesā. Un tikai tādā līdzproducēšanas apsektā var runāt par kaut kādu valsts pasūtījumu un nozares prioritātēm. Ja ir konkrēts atbalsts, teiksim, trīs gadu vai piecu gadu garumā. Piemēram, kaut ko izdarīt ar Rotko centru piecu vai pat desmit gadu laikā. Jo par to fiksēto summu, ko tam dod katru gadu, ir ļoti grūti kaut ko paveikt.

Bet man šķiet, ka kaut kāda nerakstīta piešķiršanas tradīcija tomēr ir izveidojusies. Piemēram, ka drīzāk tiks atbalstīta vietējo mākslinieku izaugsme, nevis interesanta, bet šeit vēl nezināma mākslinieka atvešana uz Latviju. Un tāpat arī visa mākslas publicistika šobrīd, kā šķiet, pastāv tikai ar fonda atbalstu.

Inga Šteimane: Par to man ir sāpīgi runāt, jo man liekas, ka

kritika šobrīd iznīkst mūsu acu priekšā. Un tas nav tikai nepietiekams finansējums, tur ir kaut kādi dziļāki iemesli. Man šķiet, ka kaut kur ir pazudusi interese analizēt.

Jānis Borgs: Kā tu to domā? Kam ir pazudusi?

Inga Šteimane: Lasītājiem. Un arī nozarei pašai. Jā, visi grib, lai viņus piemin, bet iedziļināties neviens negrib.

Jānis Borgs: Bet tā ir ilga un plūstoša problēma. Jo es jau kopš saviem akadēmijas gadiem atceros to nihilistisko mākslinieku attieksmi pret kritiku un kritiķiem. Mēs, mākslinieki, paši zinām labāk, bet tie, paši neprazdami neko “uzradīt”, tikai kaut ko tur muld. Bet vēl

mākslinieki arī ļoti baidās par sevi lasīt, baidās dzirdēt kritiku. Citādi nāksies lieki satraukties. Un tad izveidojas situācija, ka nopietna kritika ir tāda kā ienaidnieku kolekcionēšana.

Viens nopietns raksts, un viens jauns ienaidnieks klāt. Bet tas tirgus jeb lasītāju loks, kurus tas vispār interesē, ir ļoti, ļoti mazs.

Inga Šteimane: Runājot par atbalstu, es nemaz neredzu tos projektus, kas meklētu iespēju veicināt kritiku, vai arī tas ir ļoti niecīgs skaits. Ir kaut kāds atbalsts atsevišķiem medijiem kā tādiem, bet pēdējos divos gados es neatceros gadījumu, kad kāds konsekventi ar kritiku nodarbotos.

Jānis Borgs: Tribīne ir ļoti maza.

Inga Šteimane: Precīzi!

Bet ir taču konkrētu kritiķu pieteikumi atsevišķa pētījuma vai rakstu sērijas atbalstam.

Inga Šteimane: Jā, bet tie ir ļoti reti gadījumi. Ir pazudusi tā mediju rutīna, kad ir pasākums un ir recenzija, pasākums un recenzija. Iespējams, ka fonds to varētu kaut kā veicināt. Es pati desmit gadus esmu vadījusi avīzi, kurā bija kritika, un es zinu, ko tas nozīmē redakcijai. Jo pat tāda “ābolu ķoča” gadījumā, kas ļoti patīk lasītājiem un kas prasa varbūt tikai piecus, sešus teikumus, gribas, lai samaksa par to būtu jēdzīga un adekvāta. Rakstītājam ir jāspēj no tā pārtikt. Lūk, kur ir neatbilstība. Visi, saprotams, kaut kā grozās un izdzīvo, bet no kritikas nav iespējams pārtikt. Visiem ir citas pastāvīgās darba vietas, un kritika ir tāds kā vaļasprieks. Un tas nav forši. Ja tu pats esi radītājs, bet reizēm kaut ko uzraksti par citiem, tas būtībā nav ētiski. Jo ir jānostājas kādā no pusēm. Tev tāpat kā ekspertam ir jābūt tam, kurš vēro ainavu. Un tā ir Latvijas problēma arī ekspertu ziņā. Nē, nu tādā ideālā, godprātīgā situācijā, kurā tev izdodas apspiest savu ego un ambīcijas, tu vari darboties abās pusēs. Un arī informētības ziņā tad ir savi plusi. Jo, piemēram, tajā gadā, kad tu pats neproducē, bet esi eksperts, tev ir iespēja ievākt daudz jaunas informācijas. Es pati, tieši lasot projektus, esmu atklājusi daudz labu mākslinieku, kurus, beidzot savas eksperta gaitas, es vēlāk varu labi producēt.

Vai tad, kad jūs, aktīvi mākslas profesionāļi, piekritāt kļūt par VKKF ekspertiem, jūs vadīja arī kādas procesu ietekmes ambīcijas? Tādā ziņā, ka ar savu eksperta statusu jūs personīgi varētu ietekmēt kādas tendences.

Jānis Borgs: Man nekādu tādu ambīciju nav. Ja man saka, ka vajag, tātad vajag. Lūk, šoreiz es to daru, nākamreiz – kāds cits.

Inga Šteimane: Te nav runa par ambīcijām. Arī karjeras ziņā… Es nezinu. Noteikti var piebilst, ka situācija ir daudz labāka samaksas ziņā. Jo šajā laikā tu savus projektus iesniegt nevari, un tava ikdienas darbība ir ierobežota. Tāpēc vismaz pēdējos divos gados samaksa par eksperta darbu ir bijusi normālas algas līmenī. Protams, tā ir iespēja kaut ko ietekmēt, ja tev kā profesionālim ir savs priekšstats par to, kas būtu atbalstāms. Un veidojas jau arī jaunas attiecības ar pārējiem kolēģiem komisijā. Bet tādā karjeras ziņā tas neko būtisku nedod, tā ir tāda epizode profesionālajā darbībā.

Jānis Borgs: Mani tas eksperta tituls vienmēr dara tramīgu. Man tad parasti ir lielas šaubas, vai es tāds esmu. Es sevi vienmēr cenšos sevi klasificēt kā vērotājs. Bet, kad nu tāds uzdevums un tituls ir dots, es to pazemīgi pieņemu.

Vai jums personīgi ir bijis gandarījums par kādu konkrētu projektu, par kura atbalstu esat iestājušies?

Inga Šteimane: Man konkrēti ir liels prieks, ka ir tāda parādība kā Mētra Saberova. Ļoti diskutabla parādība, bet es rūpīgi sekoju līdzi viņas projektiem jau no paša sākuma, un tur ir redzama ļoti mērķtiecīga autora pozīcija, ko gribējās atbalstīt. Un nācās atbalstīt, un par to man ir prieks. Tur bija vajadzīgi spēcīgi argumenti, lai pārliecinātu kolēģus, un man patika, ka man ir, ko teikt par to. Man svarīgs šķita atbalsts arī pašu mākslinieku vadītiem procesiem, piemēram, D27 radošajai mājai un Kaspara Lielgalvja projektiem. Atsevišķu projektu līmenī tas var izskatīties ne visai ambiciozi, bet ir svarīgi pamanīt, kas tas ir pastāvīgs process, kam ir vērts sekot līdzi. Ka mākslinieks pats ap sevi veido īpašu zonu, kurā justies un darboties brīvāk un drošāk. Un tas ir jāpieskata.

Jānis Borgs: Es gribētu padalīties ar kādu atziņu, kas izriet no mana lekciju materiāla par pasaulslavenu mākslinieku biogrāfijām un ko pie labākās gribas nevarētu uzkraut Kultūrkapitāla fondam. Es konstatēju, ka visas tās slavenības savos pirmsākumos ir bijušas pilnīgas nulles, nekas. Un ja viņiem nebūtu starta kapitāla, viņi turpat arī paliktu.

Ja mēs katram desmitajam Latvijas māksliniekam paliktu zem dibena spilvenu ar vienu miljonu kā starta kapitālu, Latvija būtu pilna ar pasaules līmeņa slavenībām. Jo pie mums pat labākie un talantīgākie grabinās tādā guļamistabas līmenī. Viņi ir spiesti niekoties ar sīkumiem tieši tāpēc, ka nav naudas. Un tāpēc arī nav vērienīgu mākslas darbu, jo nav iespējas domāt tādos mērogos.

Inga Šteimane: Tas ir ļoti būtisks moments, ko Jānis aizskāra. Tāpēc es domāju, ka Kultūrkapitāla fondā varētu dažādot to piešķiršanas kultūru. Ka veidotos tāda struktūra, lai cilvēks, kurš trīs, četras, piecas reizes ir saņēmis mazas summas, bet ar to pierādījis, ka spēj tās lietderīgi tērēt, jau nākamajā pakāpē varētu pretendēt arī uz 20 tūkstošiem vai 50 tūkstošiem. Tas ir tas, kā es redzu valsts pasūtījumu, un to Kultūrkapitāla fonds šobrīd nedara. Mēs katrreiz visi atkal esam vienā līmenī – gan tie, kas iesniedz projektu pirmo reizi, gan tie, kas iesniedz desmito. Gan tie, kas ir ieguvuši Purvīša balvu, gan tie, kas vēl tikai vingrinās.

Gribētos, lai ir lielāka mērķtiecība. Tas varbūt izklausīsies ciniski, bet mērķtiecīgāka politika ir nepieciešama arī kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos par savu ilūziju pareizību vai nepareizību.

Lūk, mums, piemēram, ir ilūzija, ka šiem četriem māksliniekiem būtu nepieciešama liela izstāde Berlīnē vai Bozārā [BOZAR, Briselē], piemēram. Un piešķirt tam konkrēti 150 vai 200 tūkstošus, lai viņus uz turieni aizvestu. Un pēc tam analizēt, kāda no tā bijusi atdeve. Jo mums ir tāda problēma, ka mēs neatļaujamies pārbaudīt savas vīzijas un ilūzijas. Un nevajag pārāk satraukties par to, ka kaut kādu trīs gadu termiņā tā būs izrādījusies ilūzija. Tad var pievērsties citai prioritātei. Ir tik daudz mākslinieku jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kuru komercpotenciālu mēs būtu varējuši šādā veidā pārbaudīt, bet neesam atļāvušies to darīt.

Jānis Borgs: Uz māksliniekiem varētu paskatīties kā uz naftas atradnēm, kurās kaut kas ir jāiegulda. Jo padomājiet, kāda būtu atdeve, arī finansiālā, ja viņi iekļūtu pasaules apritē.

Borisam Groisam ir anekdote par to, kā mākslinieks domā, kad rēķinās ar standarta valsts finansējumu. Pieteikumā viņš formāli apraksta ideju un tad skatās, cik par to dabūs. Ja tie būs 500 eiro, viņš taisīs performanci, ja 1500 – varbūt kaut ko uzzīmēs, bet ja iedos 5000, tad varbūt var arī instalāciju uztaisīt. Tāpēc man šķiet, ka te darbojas kaut kāda pašcenzūra arī no mākslinieku puses, kad, ne uz ko daudz necerot, arī projekta ambīciju latiņa ir zema.

Inga Šteimane: Tā ir problēma. Jo tāda pati pašcenzūra darbojas arī no ekspertu puses, ņemot vērā pieejamās naudas daudzumu. Bet tajā pašā laikā, vismaz pēdējos divos gados, ir redzams, ka visaktīvākie projektu iesniedzēji ir tieši foto nozare. Un nevienu pie tā nevar vainot. Jo ir redzams, kur tur ir pulcējušies profesionāli un mērķtiecīgi cilvēki, kas prot novest lietas līdz galam, bet tik un tā Kultūrkapitāla fondam būtu jāskatās, kāds līdzsvars veidojas un kādi būtu galvenie uzdevumi ilgtermiņā. Man šķiet, ka sarunas ir par īsu, rezultāts tiek par ātru gaidīts. Viena neliela projekta un viena gada budžeta ietvaros tu pat īsti sadarbību ne ar vienu nevari uzsākt. Konkrētai politikai vai mērķim būtu jāturpinās vismaz trīs līdz piecus gadus, lai mēs par kaut kādiem rezultātiem varētu runāt.

Jānis Borgs: Un tas attiecas ne tikai uz vizuālo mākslu, ko mēs te pārstāvam, bet uz visām nozarēm.

Un noslēgumā, vai jums kā ekspertiem ir kāds padoms projektu iesniedzējiem?

Inga Šteimane: Jā, ir. Rakstīt īsāk un skaidrāk. Nekoķetēt ar birokrātisko žargonu. Jauniešiem to tagad māca arī skolās, un viņi uz to pārāk “uzsēžas”.

Jānis Borgs: Es atturēšos no padomu došanas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti