Kad mašīnas radīs kvalitatīvu informāciju. Fotogrāfijas biennāles ietvaros – Annijas Muižules izstāde

Interesanti, ka salīdzinoši nesen aktualitāti ir iemantojusi Gija Debora grāmata “Izrādes sabiedrība”. Par nešpetnā situacionista mantojuma iespējamo aktualitāti liecina vēl kāds, pavisam nesens ievērības cienīgs notikums – Annijas Muižules izstāde “Priecīgi uzņēmēji izklaidējas birojā”, kas aprīlī ISSP galerijā tika atklāta Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros un ir apskatāma līdz 8. maijam.

ĪSUMĀ

  • Fotogrāfija kā sintētisku fantāziju pasaule
  • Apcere par mūsdienu vizuālās kultūras noplicinošo efektu
  • Kurš piedāvā informācijas kvalitāti? 

 

Fotogrāfija kā sintētisku fantāziju pasaule

Šogad kinofilmas “Matrikss” pirmajai daļai aprit 20 gadi. Arī mums vidusskolā tā bija kulta filma, un ne tādēļ, ka toreiz mēs būtu sapratuši tās filozofiskos zemtekstus; Žana Bodrijāra vārds vēl neko neizteica, un paši uzcītīgākie fani tika līdz visai acīmredzamo atsauču uz “Alisi brīnumzemē” apdomāšanai.

Nevarētu teikt, ka filma, mūsuprāt, bija vienkārši kruta, otrā un trešā daļa pakāpeniski lika vilties. Protams, pirmās daļas skaņu celiņš izcils, vēl arvien Merlina Mensona “Rock Is Dead”, "Prodigy" “Mindfields” vai Roberta Dugana “Clubbed To Death” var klausīties ar baudu. Tomēr stils toreiz nebija vienīgais, vismaz tā mums likās, ar ko filma savaņģoja un sīkvela nākamajās daļās domājāmies novērojam idejiskās jaudas zudumu.

Ir pagājis labs laiks, un studijās iepazīti gan Bodrijārs, gan arī Gijs Debors, Vilems Flusers, Sūzena Sontāga un citi autori, kuri pagājušā gadsimta otrajā pusē būtiski veidoja priekšstatus par vizuālu attēlu efektu uz cilvēces attīstību – fotogrāfijas, televīzija un kino cilvēkus no realitātes atsvešina pavisam un ieved simulācijā, tehnokrātiski programmētā sintētisku fantāziju pasaulē vai Platona alā.

Dzīve Latvijā šīs idejas ļāva vērtēt patiešām distancēti, iespējams, Ņujorkas vai Tokijas pilsētnieku ikdiena tolaik bija mašīnas programmēts murgs, bet Rīga, Kuldīga, Cēsis, arī ceļojumi uz Eiropas lielpilsētām neko tādu neliecināja.

 

“Sieviete, ēdot veselīgus salātus no plastikas trauka upes tuvumā”

Tādēļ interesanti, ka salīdzinoši nesen aktualitāti ir iemantojusi Debora grāmata “Izrādes sabiedrība”, kuru 2017. gadā latviešu tulkojumā klajā laida Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Par nešpetnā situacionista mantojuma iespējamo aktualitāti liecina vēl kāds, pavisam nesens ievērības cienīgs notikums – Annijas Muižules izstāde “Priecīgi uzņēmēji izklaidējas birojā”, kas aprīlī ISSP galerijā tika atklāta Rīgas Fotogrāfijas biennāles "NEXT 2019" ietvaros un ir apskatāma līdz 8. maijam.

Muižule ieguva biennāles balvu “Meklējam jauno fotogrāfijā”; viņas darbu veido sešas lielizmēra attēlu kolāžas un grāmata. Katrā kolāžā ir apkopotas 33 000 fotogrāfijas no “Shutterstock“ krātuves par tēmām “prieks”, “bailes”, “pārsteigums”, “skumjas”, “uzticība”, “riebums” un “dusmas”.

Savukārt grāmata līdzinās dzejas krājumam ar Muižules esejām un īsiem tekstiem no "Shutterstock", kuri krātuvē pievienoti attiecīgām bildēm: “Sieviete, ēdot veselīgus salātus no plastikas trauka upes tuvumā”; “Portrets ar dusmīgu, niknu komunikācijas uzņēmēju, spļaujošu uguni”; “Brīvdienu, atvaļinājuma, mīlestības un draudzības koncepts - smaidošs pāris priecājas uz debesu fona”; “Sieviete, skatoties un sevi pieņemot spogulī”.

Šādi apraksti ir paredzēti meklēšanai ar atslēgvārdiem un to virknējuma mērķis ir pēc iespējas lielāks attēla pirkumu daudzums. Attiecīgās fotogrāfijas nav jāuzmeklē, lai saprastu, kas un kādā veidā tajās attēlots. Savās esejās Muižule lasītāja uzmanību vērš uz “Shutterstock“ krājuma banalitāti un stereotipiskumu, kas neatstāj vietu fotogrāfu radošai izpausmei.

Autore citē jau minēto Giju Deboru un apcer mūsdienu vizuālās kultūras pieredzi noplicinošo efektu.

Interesanti, ka teksti, apkopoti grāmatā, iegūst lirisku skanējumu un aprakstītās situācijas atklājas kā dīvaini un nebūt ne banāli iztēles rosinātāji – ja grāmatu, līdzīgi saldumiem, lasa/ēd dozēti, jo atkārtots uzsvērums uz “laimīgu priecāšanos” pludmalē vai ar kolēģiem datora priekšā, turot īkšķus uz augšu, var nošķebināt.

Muižule pirms vizuālās mākslas ir studējusi literatūru, un tas ir jūtams gan attēlu aprakstu virknējumā, gan autores esejās. Tieši tādēļ “Priecīgi uzņēmēji izklaidējas birojā” patiešām ir salīdzinošs jaunums, kas ne pārāk interesantu kreisu skatījumu uz mūsdienu kapitālistisko sabiedrību nolemtību atdzīvina iztēli rosinošā darbā. Nav viegli "Shutterstock" materiālu padarīt interesantu, un Muižulei tas ir izdevies.

 

Atbildība par informācijas kvalitāti

Izstādei sekoja saruna ar mākslinieci, mākslas kritiķi Indreku Grigoru (Indrek Grigor) un kuratori Mariannu Āgeri (Marianne Ager); ieraksts drīzumā tiks publicēts Šindreka kanālā (Shindrek’s channel, Facebook).

Viena no sarunā izskanējušām domām tieši bija par Debora, Bodrijāra un citu radikālo septiņdesmito filozofu uzburto vīziju aktualitāti. Maldīšanās un anything goes attieksme attiecībā uz  plašsaziņas medijos piedāvāto, kas no tā ir un kas nav labs, jau ir ikdiena gadu desmitiem.

Un patiešām, Bodrijāra aprakstīto simulācijas stāvokli var uztvert kā ekstravagantu tēlojumu tā dēvētajai pēc-patiesībai (post-truth). Pats Bodrijārs, tāpat kā Debors, ir virtuozi pēcpatiesībnieki, kas izliekas par zinātniekiem, bet viens piedāvā tādu kā literāru darbu, otrs pievēršas sludināšanai. Nav tā, ka abi domātāji neformulētu saistošas un vērtīgas idejas, bet tās peld vētrainā un neargumentētā izdomas jūrā. Viņu teksti ir fascinējoši, jo ir pēc formas virtuoza literatūra, nevis filozofiski zinātniski darbi.

Priekšstats, ka dzīvojam kādā pēc-patiesības laikā, var vilināt līdzīgi simulācijas stāvokļa postulēšanai, tomēr tādējādi zūd sasaiste ar dzīves prozaiskumu un atskārtu, ka neviens prāts vai prātu grupa nav tik vareni, lai apzināti un koordinēti paverdzinātu sabiedrības demokrātijas un brīva tirgus apstākļos.

Bažas par objektīvas, kritiskas, daudzveidīgas un analītiskas informācijas iespaida zudumu pekstiņu jūklī vai uzticības eroziju plašsaziņas medijiem, zinātnei un politiķiem ir ļoti nopietns signāls, tomēr šādu procesu konstatācija neparedz, ka realitāte vai cilvēku saķere ar to izzūd pavisam. Maize vēl arvien ir tikpat reāla kā agrāk, savukārt ideoloģiskas cīņas par cilvēku pasaules redzējumu nav mūsdienu jaunums.

Tātad, ja izlobām pēc-patiesības un informācijas kvalitātes problēmu no ažiotāžas, kuras veidošanā tiek izmantoti tie paši paņēmieni, lai ar lētu triku palīdzību nopelnītu dienišķo maizi, paliek nopietnais jautājums par informācijas kvalitāti.

Muižules norāde, ka “Shutterstock“ attēli ir gaužām banāli un veidoti bez radošas izdomas, nav naiva, un tā noved pie jautājuma, kurš ir atbildīgs par informācijas kvalitāti un kurš to piedāvā?

"Matriksa" otrā daļa, šodien skatoties, izrādās ne sliktāka par pirmo, pēc 20 gadiem vēl baudāmu specefektu grāvējā ievīstīta pietiekami saistoša apcere par problēmām, kuras piemeklēs saprātīgas programmas dieva Mākslīgais intelekts radītā universā. Savukārt trešā daļa patiešām izskatās pēc mulsuma, ko darīt, ja stāsts jānoslēdz, bet to nepaguva paveikt iepriekšējā filmā. Tāda, lūk, kvalitatīvas informācijas piedāvāšanas dilemma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti