Pilošas ūdens skaņas un pati telpa – ūdenstornis rada akas sajūtu, kuras dibenā, pašā torņa apakšā atrodas performances māksliniece Sandija Santa. Skaņas iekārtas, ko nodrošina tornī esošie mikrofoni gida vajadzībām, viņai ļauj brīvi darboties un atklāt savu stāstu par aku: "Bērnībā es bieži mēdzu stāvēt pie akas. Es vēl šodien atceros to sajūtu – man patika tās apļveida forma, es biju vēl bērns, un mans dzīves audekls bija balts, tam vēl nebija krāsu. Manī mita bērnišķīga, bezrūpīga un neremdināma liela ziņkāre iepazīt pasauli. Aka!"
Sandija Santa no Rīgas pārcēlusies uz dzīvi Aizputē, kur kopā ar vīru un vīndari Mārtiņu Santu uzņem tūristus un interesentus Aizputes novada muzeja ēkas vīna pagrabā. Sandija Santa ir dramaturģe un režisore, apguvusi arī performances mākslu, kas rada iespēju uzstāties pašai, šoreiz Aizputes pilsētas svētku laikā radīt ko tādu, kas cilvēkiem ļauj apstāties no ikdienas skrējiena.
""Aka" tapa kā performances mākslas kursa noslēguma darbs, performances mākslas festivālā "Starptelpa" tika parādīts pirmo reizi, tad mani uzaicināja uzstāties Aizputē, kas bija otrā "Akas" versija "Kurzems atslēgās", tagad Aizpute ūdenstornim tā jau ir trešā pielāgotā versija, ūdenstornis simboliski vairāk atgādina aku," stāsta māksliniece.
"Aka ir tāda starptelpa starp zemi un debesīm. Tā ir cilvēka dvēseles telpa, kurā viņš sastopas ne tikai ar savu balsi, bet arī savām emocijām. Grodi nozīmē gadus, desmitgades – no brīža, kopš es pirmo reizi stāvēju kā bērns pie akas, līdz brīdim, kad esmu pieaugusi sieviete. Es joprojām atrodu akā transformējošu spēku, tā ir kā saruna ar senču balsīm," skaidro Sandija Santa.
Akai vienlaikus ir dziednieciska nozīme, saka māksliniece. Aka ir spēka avots, no kura mēs smeļamies dzīvību, kurā mēs veldzējam savas slāpes, vai tās ir dzīves slāpes vai fiziskas slāpes.
Aka iet pazemē, dziļumā, savukārt ūdenstornis ir 27 metrus augsta vertikāle ar skatu uz augšup, kas piešķir performancei optimistiskāku skatu uz dzīvi, saka Sandija Santa.
Aizputes ūdenstornis būvēts 1960. gadā un darbojies līdz 2009. gadam. 2009. gadā mainījās pilsētas ūdenssaimniecības struktūra un tornis pilnībā tika izslēgts no kopējās ūdens apgādes sistēmas. Šobrīd tas ir industriālā mantojuma objekts un ikdienā pieejams kā skatu tornis, kam tiek pievērsta uzmanība arī pilsētas svētku laikā.
