Kopā ar komponistu Džeikinu Pusonu (Jachin Pousson) veidotais darbs ar performances elementiem "Tele-Empātija" ļauj ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā, no 29. februāra līdz 2. martam, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā.
Zane Kazbuķe: Kā radās ideja par performanci "Tele-Empātija"?
Mārtiņš Dāboliņš: Smadzeņu aktivitātes pētīšanai pievērsos 2011. gadā, bet 2014. gadā festivālā "Staro Rīga" izstādīju savu pirmo šai tēmai veltīto darbu – "Lasītājs". Tur cilvēkiem tika vilktas galvā elektroencefalogramas (EEG) iekārtas un mēs viņiem priekšā lasījām īsus fragmentus no grāmatām, bet iegūtos datus vizualizējām trīsdimensionālā fraktālī, kas mainīja formu atkarībā no tā, kā konkrētais cilvēks sadzird un uztver lasīto. Šim darbam gan nebija nekāds zinātnisks rezultāts, tas bija tīri vizuāli uztverams mākslas darbs.
Šogad kopā ar kolēģi Džeikinu Pusonu (Jachin Pousson) vēlējāmies apvienot zinātni, mākslu un mūziku. Mēs ilgstoši strādājam zinātnē, un vienlaikus mēs abi esam arī mākslinieki. Viņa lauciņš ir mūzika, bet mans – vizuālā māksla. Pagājušā gada pavasarī ar pētnieku grupu piedalījāmies zinātniskajā konkursā "Serendipity Collective" Berlīnē, kurā ieguvām pirmo vietu un atbalsta finansējumu, lai varētu turpināt savus pētījumus. Cilvēki prasīja: "Ar ko jūs nodarbojaties? Kas ir tā jūsu lieta?" Mēs atbildējām, ka pētām smadzenes un smadzeņu sinhronizācijas starp diviem vai vairāk cilvēkiem. Tad kādā brīdī kāds pārteicās un pajautāja, vai mēs pētām emocijas, uz ko atbildējām, ka pētām empātiju un kas tad tā empātija īsti ir. Tā radās performances nosaukums – "Tele-Empātija".
Kā tapa šis darbs, un kādas ir tehniskās aizkulises, kas to padara par tādu kā pētījuma vizualizāciju mākslas ietvarā?
Runājot ar festivāla rīkotājiem par šī gada performanci, sapratām, ka vēlamies izcelt zinātnisko aspektu, lai tā nav tikai dekorācija, bet gan zinātniska vizualizācija. Mums galvās būs elektroencefalogramas (EEG) iekārtas, kuras nolasīs datus, kuri tiks analizēti reāllaikā. Reāllaika analīze un pats process ir sarežģīts – parasti EEG dati tiek analizēti laboratorijā – tie tiek laisti caur dažādiem algoritmiem, lai atklātu saistības un paternus starp atsevišķiem smadzeņu reģioniem, veicinot izpratni par smadzeņu darbību. Tātad mums ir šis zinātniskais sākums – dati, kurus apstrādājam, un ko tālāk ar to darīt? Cilvēkam, kas ar to nav saistīts, būtu sarežģīti saprast, kas tur notiek, tāpēc varētu rasties jautājumi: "Kas tās par skalām, pulkstenīšiem, dažādām mērvienībām? Kas tas viss ir?" Tad mēs izdomājām, ka apvienosim to visu performancē.
Galvenā doma ir ierakstīt datus un novērot smadzeņu aktivitātes izmaiņas, ja mums priekšā kāds uzstājas – tā var būt muzikāla performance vai fiziska nodarbe, piemēram, kāds sporto, bučojas vai gatavo ēdienu. Tad mēs skatāmies, vai mēs savā starpā esam sinhronizējušies, un, ja esam, tad izgaismojam telpu ar attiecīgu krāsu projekcijām.
Piemēram, ja abi esam relaksēti, mums ir augsta alfa viļņu sinhronizācija, tad telpa tiek izgaismota dzeltenā krāsā, ja kļūstam miegaini – sinhronizācija notiek delta viļņos un vizualizācijās parādās zilā krāsa, bet, ja ir liels uzbudinājums, satraukums, tad telpu pārņem sarkanās gammas viļņi. Mēs savā starpā esam novērojuši, ka brīdī, kad, piemēram, jūties neērti, sinhronizācija patiesībā ir ļoti augsta, jo sāc meklēt visus iespējamos veidus, kā izskaidrot šo situāciju. Telpa būs piepildīta arī ar skaņu, kas būs parametriski kontrolēta ar minētajiem viļņiem. Šādas performances kopā būs divdesmi tseptiņas, tās notiks trīs dienas – katrā dienā pa deviņām, no pulksten pieciem līdz astoņiem vakarā. Apmeklētājiem interesanti varētu būt tas, ka mēs nezinām, kas piedalīsies, tādā veidā atstājot vietu pārsteigumam.
Pastāsti, lūdzu, vairāk, kas ir elektroencefalogrāfija?
EEG ir metode, ar ko nolasa smadzeņu aktivitāti, kas atrodas uz smadzeņu virsmas, zem galvaskausa, un tā tiek mērīta mikrovoltos. Smadzeņu aktivitātes mērīšanu mikrovoltos var iztēloties kā mēģinājumu ar mikrofonu ierakstīt skudras tipināšanas skaņu, kad tā iet pa koka grīdu, kamēr blakus ir ieslēgts fēns un garām brauc mašīnas. Iedomājies, cik ļoti vajadzētu izfiltrēt pārējās skaņas un cik tuvu skudras kājiņām būtu jānovieto mikrofons, lai šo tipināšanas skaņu ierakstītu?
Šobrīd cilvēki arvien vairāk saprot, kas ir EEG un kādi varētu būt tās potenciālie nākotnes pielietojumi. Arī lielās kompānijas ir apzinājušās tās potenciālu, lai varētu ar prātu kontrolēt dažādas ierīces. Mēs vēlamies pievērst uzmanību šiem EEG datiem un tam, ka patiesībā tie ir ļoti sensitīvi – lai gan šobrīd mēs nevaram šos datus pilnībā atšifrēt, tas ir tikai laika jautājums, līdz varēsim pateikt, ko tajā laikā konkrētais cilvēks domāja. Tas ir līdzīgi, kā uzņemt fotogrāfiju, kuru attīstītu kaut kad pēc pieciem vai desmit gadiem.
Vai performances vietai ir nozīme? Kā to izvēlējāties un kāpēc?
Performance notiks tukšā peldbaseinā, 4,5 metru dziļumā, jo šāda ļoti savdabīga telpa piešķir performancei papildu psiholoģisko aspektu – cilvēki uz to varēs skatīties no augšas. Parasti, kad cilvēks skatās uz kaut ko no augšas, ir tāds kā neitrālāks skatījums – viņam ir sajūta, ka stāv pāri tam visam. Tas arī ir viens tāds ļoti interesants aspekts: mēs izskatīsimies tādi maziņi, un skatītājs varēs mūs vērot, līdzīgi kā mazs bērns skatās, kā vaboles rāpo pa zāli.
Runājot par eksperimenta rezultātiem – vai ir kas tāds, ko tu ceri atklāt pēc šīs performances?
Jā, mērķis ir apskatīt tieši šo emocionālo stāvokli. Šajā gadījumā mums iegūtie dati būs ļoti maz, jo mēs būsim tikai divi, kuriem galvā būs signālu lasītāji. Mēs gribam apskatīties, cik ļoti emocijas ir līdzīgas, kad skatāmies uz vienu objektu vai piedzīvojam vienu un to pašu notikumu. Vai varam atklāt kaut kādas līdzības, sakarības smadzenēs, kas notiek vienlaicīgi mums abiem? Piemēram, ja es rādītu tev lielu sarkanu apli, tad tavas smadzenes to uztvertu citādāk nekā manas, bet kaut kas būtu līdzīgs.
Tās smalkās mazās daļas, tos paternus, kas varētu būt līdzīgi, mēs mēģinām atrast un izgaismot. Lai to izdarītu, lai tiešām varētu noskaidrot kaut kādas mazās nianses, mums nāks palīgā mākslīgais intelekts un modeļu būvēšana, kas varētu identificēt tieši tās situācijas, kurās nianses parādās, un pēc tam tās atkārtot, pierādot, ka tas tiešām tā ir, bet tas ir tāds mazs sākums lielam eksperimentam.
Forši ir tas, ka zinātnei un mākslai ir kopīga lieta – abās drīkst kļūdīties. Ja pirms eksperimenta izvirzītā hipotēze izrādās kļūdaina, tas vienalga ir rezultāts. Tāpat arī mākslā var būt kļūdas, kas ir daļa no mākslas.
