Dzīvot no mākslas
Kaspars Zariņš: Alise, izstāsti, kāds bija tavs ceļš līdz mākslas akadēmijai?
Alise Builevica: Man ir diezgan dzirdēts ceļš, kurā sākumskolas beigās manas mammas draudzene uz ziņojuma dēļa parādīja lapiņu, kur bija pieminēta Rozentāla skola un mammai ieminējās, ka "tavai meitai vajadzētu tur iet". Tad, vecāku vadīta, es ļoti daudz apmeklēju visādus pulciņus un sākumskolas beigās sāku iet Rozentāla skolā, kur bija studiju grupa, kurā bērni nāca zīmēt un gleznot. Vienkārši negāju prom no tās skolas un beigās iestājos arī vidusskolā, un tad loģisks nākamais solis ir stāties akadēmijā.
Kaspars Zariņš: Gunta Lante, lūdzu.
Gunta Lante: Man stāsts būs sarežģīts un ilgs, bet apziņa, ka es vēlos mācīties Mākslas akadēmijā man nāca ļoti agri, bet tas likās kaut kas tāls un neiespējams, jo glezniecība, īpaši portreti, man likās pats augstākais līmenis un ļoti tālu no manis. Ļoti spilgti atceros, kā mans tēvs man mācīja zīmēt sejas, un zīmēšana vienmēr ir bijusi klātesoša no bērnības katru dienu, no rīta līdz vakaram. Sēdēšana laukos pie galda un sapņošana, kā es varētu mācīties Mākslas akadēmijā. Labi atceros grūtības, kas bija ģimenē, bet es ļoti skaidri zināju, ka es ļoti vēlos iet Ādažu mākslas skolā. Bija tā, ka pilnīgi dreb viss ķermenis un lielas bailes, ka vecākiem nepietiks naudas. [..]
Ieva Zinere: Pēc skolas es domāju, ka par mākslinieku kļūt, tas nav īpaši nopietni, un es mācījos grāmatvedību. Tad es sapratu, ka tas nebūs man. Bija tāda kā personības krīze, un izlēmu, ka tas, kas mani visvairāk interesē, ir tieši māksla un glezniecība. Liela veiksme bija tā, ka bērnībā devos uz mākslas skolu. Tā bija Zasa, Jēkabpils novads, un tieši tad atvērās mākslas skola, tā bija jauna filiāle ar burvīgiem pasniedzējiem un pietiekami stingriem, lai noturētu jauniešus. To visu, ko mācījos, es atceros. [..]
Kaspars Zariņš: Kāpēc es vispār vēlējos jūs uzaicināt, pirmkārt, jo jums pieder tas, kas man vairs nepieder, un tā ir jaunība. Otrkārt, es gribēju zināt, kas ir tā motivācija, kas dzen turpināt šo ceļu, turpināt gleznot. Kas ir tas dzinējspēks, kas jums, jauniem cilvēkiem, liek nodarboties ar glezniecību nevis ar ko citu?
Alise Builevica: Kā jau iepriekš minēju, es neapstājos nevienā brīdī, sāku kā mazs bērns un tā es to turpinu. Man tas ir kā vēl viena valoda, kurā varu runāt. Es varu nebūt klāt, mans darbs var kaut kur karāties un tas turpina runāt manā vietā bez nepieciešamības pēc manis. Es nespēju iedomāties brīdi, kad es to nedarītu.
Kaspars Zariņš: Tu tici tam, ka tu varēsi dzīvot no šīs profesijas?
Alise Builevica: Kaut kādā veidā, jā. Šobrīd vēl viss ir kārtībā, cerēsim, ka tā tas arī turpināsies.
Gunta Lante: Runājot par izdzīvošanu, pēc savas pieredzes, man apkārt ir ļoti paveicies ar spēcīgiem un talantīgiem cilvēkiem. [..] Tā lielā ticība sev un vēlme, ar kuru piedzimsti, ja tā tiek attīstīta iekšēji apzināta, man liekas, ka vari divsimt reizes mēģināt un nesanāks, bet jābūt brīdim, kad tev izdodas vismaz pašam sev.
Ieva Zinere: Šobrīd esmu nonākusi pie secinājuma, ka nodarbošanās ar mākslu man ir brīvība. Tu lem pats par to, ko tu dari, un sekas arī ietekmē tikai tevi. Es varu darīt to, ko es gribu, kad gleznoju. Kad eju uz darbu, es vienmēr pakļaujos, pielāgojos..
Kaspars Zariņš: Tas nozīmē, ka tu paralēli mācībām arī strādā?
Ieva Zinere: Jā, strādāju un plānoju, kā to nedarīt. Es vēlētos dzīvot no mākslas, jā. Šobrīd plānoju tam veltīt vasaru, lai attīstītu šādu iespēju.
Iekšā visu laiku deg
Kaspars Zariņš: Kā jūs kā jaunas sievietes vispār skatāties uz šo profesiju? Līdz šim ir zināms, ka mākslinieki vairāk ir bijuši vīrieši, tāpēc, ka viņiem netraucē bērni, sievietēm tas ir bijis salīdzinoši grūtāk. [..] Kā redzat iespēju izdzīvot šādā sieviešu līgā?
Gunta Lante: Man liekas, ka iespēja aiziet prom vienmēr būs. Man pārliecību dod divas iepriekšējās izglītības un darba pieredze.
Kaspars Zariņš: Kāda izglītība tev ir?
Gunta Lante: Pirmā ir reklāmā un otrā – sabiedriskās attiecības. Darbs man bija ļoti foršs, foršā kolektīvā un laba pieredze. Ejot mākslā, tas bija ļoti apzināts lēmums no tā visa atteikties, ko es sauktu par vieglu dzīvi, kurā tu dabū materiālu nodrošinājumu. Taču man ļoti trūka tā vilce, kas iekšā visu laiku deg, jau no bērnības. Meklējot atbildi uz to, kas ir māksla un mākslinieks, mana atbilde ir, ka tu tāds vienkārši piedzimsti. [..]
Kaspars Zariņš: Es domāju, ka jūs visas uzskatāt, ka māksla – tā ir profesija un tas ir jādara profesionāli? Gunta, kur tu balsties savā figūru glezniecībā un kāpēc tā glezna ir tieši no sārtiem toņiem?
Gunta Lante: Sarkanais tonis nāk instinktīvi, bet es vairāk gribētu pietverties melnbaltajam. Man iedvesmas avots ir cilvēks un cilvēce. Manos darbos nav fona informācijas, un citreiz man krāsa liekas jau par daudz tajā, cik daudz koncentrēts zināšanu materiāls ir iekšā cilvēkā un viņa rīcībā ikdienas dzīvē, ka man tas ir par lieku un es apzināti vēlos no tā atteikties. Tā kā es saskatu cilvēkā galēju robežu koncentrāciju, tad melnais pret balto kā galējās nostādnes man ir tuvas, lai izteiktu to domu.
Kaspars Zariņš: Kas ir tā doma?
Gunta Lante: Mani visvairāk iedvesmo dzīves grūtības un, kā cilvēks uzvedās un ir spējīgs viņas pārkāpt. Dzenot sevi kā mākslinieku un kā cilvēku, nonākšana tādā bezizejas situācijā un, kas par apvārsni paveras, kad tu tam tiec pāri.
Kaspars Zariņš: Tātad kaut kāds sevis pārvarēšanas process. Alise, kā tev ir ar šo izpratni, kas ir māksla un kāpēc tev tā ir vajadzīga? Kas ir tie tavi vaļi - krāsa vai forma?
Alise Builevica: Tagad vairāk aiziet uz krāsu, lai gan agrāk arī gleznoju ļoti godīgi, reāli un tā, kā liek klusās dabas ar gaismēnām un visu pārējo. Tad sākās iespēja, ka neviens nesaka, kādai jābūt paletei, un ir brīvība iet uz veikalu un pirkt tos toņus, ko nedrīkst. Ar tīru balto nedrīkst gleznot, bet man ļoti patīk. Man viss nāk no ikdienas momentiem, kuros es jūtu kaut kādu svešādu sajūtu, piemēram, braucot sabiedriskajā transportā, pazūd laiks un pēkšņi esi nonācis otrā Rīgas galā. Tad, kā es to varu attēlot, liekot uz audekla vai jebkuras virsmas, ko esmu izvēlējusies gleznot.
Kaspars Zariņš: Kas tev ir māksla, kas ir tas dzinējs, eliksīrs vai izskaidrojums? Kas tevi interesē visvairāk?
Alise Builevica: Tas ir liels jautājums. Man tā laikam ir tāda diezgan personīga lieta. [..] Man tas ir kaut kā nepieciešams, lai es justu harmoniju un būtu mierā ar sevi.
Kaspars Zariņš: Tas ir saprotami, un lielākā daļa mākslinieku balstās sevī. Piemēram, Sindija Šērmana, kas ir slavena ASV fotogrāfe, viņa visu mūžu tikai sevi ataino. Ieva, kas tevi visvairāk saista?
Ieva Zinere: Man māksla ir brīvība un brīvības cena, protams, ir nedrošība. Es domāju, ka es spēlēju uz risku, lieku tās lietas, ko es protu un vēlos mācēt, un būtībā mani nekas cits neinteresē.
Kaspars Zariņš: Ja jums gadās, ka kāds jūsu darbu nopērk, vai esat gatavas ieklausīties tajā konjunktūrā?
Ieva Zinere: Man tas nav svarīgi, man ir svarīgi darīt tā, kā man ir ienācis prātā. Un reizēm sakrīt tā skatītāja interese un gaume ar to, ko es daru.
Kaspars Zariņš: Kur tu ņem iedvesmu, tā ir ikdienas dzīve vai sapņi?
Ieva Zinere: Tā ir ikdienas dzīve, kura ir pietiekami smaga. Brīdī, kad tev nav ko zaudēt, tu patiešām arī vari brīvāk riskēt. Otra ir daba, kuru ir vērts pamanīt un vērot. Ar realitāti, kas man nepatīk, es ar to spēlējos un ainavas es taisu ar saviem zemapziņas elementiem.
Apkārt ir cilvēki, kas domā
Kaspars Zariņš: Kādi ir jūsu blakus prieki, vai lasāt grāmatas.. kas ir jūsu aizraušanās?
Alise Builevica: Es varu minēt to, ka man bieži sanāk tiešām lasīt. Tas ir tāds sānsolis, bet tagad maģistrantūras laikā tas apvienojās ar to, ka ir jālasa "par lietu".
Kaspars Zariņš: Jums ir svarīgi iestarpināt jūsu domu apcirkņos kādu filozofu teicienu vai atrast literāru apstiprinājumu jūsu attēlam?
Alise Builevica: Man biežāk sanāk tam uzskriet virsū, ja es viņu meklēju, tad neatrodu. Man patīk drīzāk uzskriet virsū kaut kam tādam, kas vēlāk noder vai atceros, ka tur bija kaut kas, kas šobrīd ir aktuāls. Lasot grāmatas bieži vien iegriežos pie Kamī plaukta, šobrīd lasu Agneses Rutkēvičas "Skumjais laikmets", kur ir par mākslu un dzīvi, jaukas esejas ar skaistām atziņām. Vēl blakus grāmatām man ir svarīgi, ja paliek grūti vai ir kaut kas nesaprotams, tad ir jāiet uz staciju un jābrauc pie jūras.
Gunta Lante: Man prieku sagādā zīmēt. Tas ir mans lielākais prieks un aicinājums, un to es labprāt darītu 24 stundas dienā. [..] Savākt domas man ļoti palīdz sports, un man ir liels prieks, ka esmu "apslimdinājusi" arī savus kursa biedrus.
Kaspars Zariņš: Ko tu dari, skrien?
Gunta Lante: Skrienu, principā visa veida sportus. Savukārt grāmatas, filmas, kultūras raidījumi, opera – viss, kas ir manā skatījumā kvalitatīva kultūra, mani ļoti iedvesmo. [..] Man ir vajadzīgs apstiprinājums, ka man apkārt ir cilvēki, kas domā, kas ir tik pat aizrautīgi.
Ieva Zinere: Mans vaļasprieks ir joga, arī sportiskas nodarbes, lai justos labi. Arī lasīšana un noteikti daba.
Kaspars Zariņš: Tu vari savu glezniecību ietērpt vārdos, vai tev tas nav tik svarīgi?
Ieva Zinere: Man drīzāk svarīga ir intuīcija, izaicināt intuīciju un aiziet tur, kur tu nezini un nesaproti. Tad vārdiem nav tik liela nozīme.
Kaspars Zariņš: Vai redzat sevi kādā starptautiskā kontekstā, vai kādas būtu jūsu iespējas izkļūt no Latvijas vides un nokļūt Eiropas kontekstā ar jūsu darbiem? Tas jums ir svarīgi?
Alise Builevica: Es esmu par to, protams, domājusi, bet man ir grūti domāt tālu uz priekšu. Šobrīd pabeigt maģistru ir jau tāds tāls mērķis, man šķiet, ka sākumā domāšu par to un tad tālāk, bet ir jau visādas iespējas, arī akadēmija tādas sniedz. [..]
Kaspars Zariņš: Jums kādai ir sadarbība ar kādu kuratoru, vai jūs meklējat šos kontaktus?
Alise Builevica: Es esmu labos draugos ar galeriju "Look!" un esmu pateicīga par to.
Gunta Lante: Es esmu bijusi daudz braucienos akadēmijas ietvaros un esmu ārkārtīgi pateicīga par šo iespēju, jo tas man kā māksliniekam ir daudz devis. [..]
Ieva Zinere: Mana sadzīve nav ļāvusi uz pārāk lielu laiku kaut kur doties, bet es plānoju padzīvot Spānijā. Varbūt man iepatiktos tas, ka nav ziemas. Tajā, vai ir iespēja kaut ko darīt starptautiski, es domāju, ka ir arī veiksmes jautājums. Var cerēt uz kaut vienu darbu, kurš ir izdevies pa visu mūžu, piedzīt arī kvalitāti.
Kaspars Zariņš: Kas tev ir kvalitāte mākslā?
Ieva Zinere: Nokļūt līdz kaut kādam līmenim, kad kļūsti virtuozs triepienā, izjūtā. Tas ir lielas intuitīvas attīstības līmenis, es domāju.
Tādas mēs esam
Kaspars Zariņš: Man liekas ka jaunībā cilvēks var lekt bezdibenī bez bailēm, vēlāk viņš domā, ka salauzīs mugurkaulu. Jaunībā cilvēki rada lielas lietas, ticot vienīgi sev. Es domāju, ka jūs visas trīs ticat un par to liecina jūsu darbi. Ko jūs novēlētu viena otrai, sev un kādi būtu jūsu sapņi, ar kuriem jūs gribētu dalīties?
Alise Builevica: Tas varbūt tāds grūtāks novēlējums, bet – daudz strādāt, lai labi atmaksājās. Lai tas spars nepazūd, ierasties uz darbnīcu katru dienu neprasa nekādas pūles, tas ir jādara un tādas mēs esam.
Gunta Lante: Es arī novēlētu nepazaudēt ticību sev, tam augstākajam, ko dod mākslas darbs.[..] Tas, ko es novēlētu Latvijas sabiedrībai, ceļojot pa ārzemēm, man lielu prieku sagādā redzēt, ka cilvēkiem mājās ir mākslas darbi, un, saprotamu iemeslu dēļ, mums Latvijā tā ne vienmēr ir, bet es vēlētos, lai mums tā ir.
Ieva Zinere: Es novēlētu nebaidīties, sekot aicinājumam. Kļūt labam tieši tajā lietā, kas aizrauj un dzīvot laimīgu dzīvi.
Kaspars Zariņš: Es novēlu jums ierindoties starp pasaules labākajiem gleznotājiem, kur pēdējā laikā ir daudz sievietes. Tāpēc ceru, ka jūsu vārds tur ar laiku būs un jūs varēsiet pasniegt roku Vijai Celmiņai. Jums ir viss potenciāls un spējas.
