Simt gadu jubilejas nozīmīgākais notikums
Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka Valmieras Mūzikas skolai bijis arī savs muzejs direktora Eduarda Jirgensona laikā. Lai arī muzeja vairs nav, Mūzikas skolas simtgadi sākts svinēt 2019. gadā, katru mēnesi rīkojot koncertus kādai no izglītības programmām un tiekoties ar absolventiem, taču svarīgākais jubilejas notikums ir tapusī grāmata.
“Protams, bija paredzēts dižkoncerts, bet arī tas mums nenotika. Droši vien mēs arī pie šī dižkoncerta neatgriezīsimies, būs koncerts ar kādu citu domu.
Divu gadu garumā mēs strādājām pie šīs grāmatas. Tā ir mūsu vislielākais veltījums Valmieras Mūzikas skolai,
jo mēs paši jau arī esam vēsture. Lai tad nav jāstrīdas par to, kādi ir bijuši skolotāji, kāda ir bijusi dzīve, mēs esam iemūžinājuši šā laika vēsturi, kas ir saistīta ar simtgadi.”
Grāmatas autore Agita Mačuka tika uzaicināta veidot grāmatu, un viņa ierosināja to veidot ne tikai par Mūzikas skolas vēsturi, bet arī par cilvēkiem, lai būtu skaidrs, kādi cilvēki veido mūzikas dzīvi Valmierā, Latvijā un citviet.
Svarīga grāmatas daļa apkopota sarunās ar kādreizējiem un esošajiem Valmieras Mūzikas skolas skolotājiem. Grāmatas autore stāstīja: “Es tam piegāju ar sirsnību ar atvērtību, bija, protams, skolotāji, kas neatvērās, arī stāsti ir dažādi, viņi nav līdzeni. Bija cilvēki, kas vairāk vēlējās stāstīt par bērnību, citi, kuri vēlējās tikai un vienīgi stāstīt par savu profesionālo mūzikas ceļu un neieslīgt smalkākās vēstures lappusēs. Tā ir katra brīva izvēle.”
Interviju materiāls autorei izvērties apjomīgs, viņa tās apkopojusi, izstrādājot arī savu metodoloģiju, kura pievērsusies gan pašam intervētajam, bet arī viņa tuviniekiem, laikabiedriem un skolotājiem.
“Tā ir pamatīga metodoloģija. Pirmajā intervijā es ļauju stāstīt, ko cilvēks vēlas. Viņš izstāsta no sirds. Es klausos, vēroju, redzu, kur asaras sariešas acīs, kurā brīdī pārskrien pāri vai kaut ko noklusē, vai cilvēks kavējas atmiņās pie nebūtiskām lietām, ir iestrēdzis un nav šī naratīva.
Katra šī saruna nav tikai intervija, ar katru cilvēku tās bija 20 vai 30 tikšanās reizes,” skaidroja Agita Mačuka.
Autore atklāja, ka, lai gan dzirdētas arī tumšākas dzīves epizodes, taču viņa šīs melnās lappuses nav aprakstījusi. Galvenais uzsvars ir likts uz mūziku un vēsturi: “Es uzskatu, ka šis ir jubilejas izdevums un tam ir jāturas mūzikas un vēstures rāmjos. Es rakstīju, raugoties no vēstures pozīcijām, piemēram, ja tas bija izsūtījums, es nerakstīju tās ārprātīgās šausmas, kuras cilvēki piedzīvoja izsūtījumā, bet es centos tajā izsūtījuma stāstā atrast mūzikas līniju.”
Arī grāmatas literārā redaktore Daina Sirmā iesaistījusies satura veidošanā, un kopā ar Agitu Mačuku viņas ir apceļojušas dažādas Latvijas vietas. 500 lappušu biezajā izdevumā, kurš ir bagāts ar fotomateriāliem, pēc autores vārdiem – iemūžināti ir visi, kas šajā simtgadē ir strādājuši Valmieras Mūzikas skolā. Matīss Markovskis arī uzņēmis katra pedagoga portreta fotogrāfiju.
Individuālie stāsti
Grāmatā iekļauti 39 skolas pedagogu dzīvesstāsti, starp viņiem arī mežraga un eifonija skolotājs Mārtiņš Birnis. Viņa dzīvesstāsta virsraksts: "Radošais defilē pavēlnieks”.
Par savu nokļūšanu mūzikas pasaulē skolotājs stāsta ar humoru: “Mana māmiņa bija bērnudārza vadītāja. Tajos laikos bija tāda tradīcija, ka vecāki, kas strādāja atbildīgos amatos, savus bērnus veda izglītoties uz mūzikas skolu vai mākslas skolu.
Mani pašā sākumā veda stāties ''uz akordeonu''. Man tas patika, bet trešajā klasē man nebija nopietni uzskati uz mūziku un mani mūzikas skolā izbrāķēja kā nederīgu.”
“Mana māmiņa nelikās mierā un nākamajā gadā aizveda mani uz mākslas skolu. Mani, par lielu pārsteigumu, tur uzņēma. Tajā septembrī, kad bija jābrauc, es pateicu, ka nekur nebraukšu. Nākamajā gadā viņa teica: “Viss, tagad tu nekur nespruksi!” Viņa veda mani uz mūzikas skolu, un kaut kur pavīdēja vārds "mežrags". Es pat pārsteidzu komisiju, ka es teicu, ka es gribu spēlēt mežragu. Es nokļuvu pie fantastiska skolotāja ar lielo S burtu. Viņš man iemācīja ļoti daudz dzīves gudrību netiešā veidā. Tas bija Artūrs Klope,” atmiņās dalījās Mārtiņš Birnis.
Agitas Mačukas darba rezultātā daži no grāmatas varoņiem uzzinājuši zīmīgus faktus par savu dzimtas koku. Piemēram, klavieru skolotāja Inese Reinfelde, iedziļinoties savas dzimtas vēsturē, grāmatas tapšanas laikā noskaidrojusi, ka ir kņaza mazmeita. Tāds arī viņas dzīvesstāsta virsraksts – "Kņaza mazmeita no Gostiņiem”.
“Pateicoties Agitai, es uzzināju savas vecmāmiņas stāstu, kurai pateicoties es esmu šeit, jo viņa jau bija tā, kas mani veda uz mūzikas skolu un sēdēja klāt, kamēr es spēlēju.
Es uzzināju viņas stāstu, par 17-gadīgu meiteni, kura iemīlas cara armijas virsniekā,tas ir abpusēji, viņi kara laikā Krustpils baznīcā salaulājas. Viņš tiek atsaukts ar visu pulku uz Krieviju, un mana vecmāmiņa ar zīdaini uz rokām brauc uz Krieviju viņam līdzi.”
Grāmatā var uzzināt arī skolas direktores Ineses Sudrabas stāstu "Direktore ar zalkša svētību”. Viņa ir pievērsusies savu atmiņu un sajūtu stāstam. Arī citi Valmieras Mūzikas skolas direktoru stāsti ir atklāti grāmatā.
“Mani pirmkārt ir saistījusi Anna Ķirpīte, kura ar savu entuziasmu panāca to, ka Valmierā tiek atklāta mūzikas skola. 1920. gadi, Latvija ir tik tikko nodibinājusies, un viņai bija privātskolnieki, cilvēki alkst pēc mūzikas, alkst to mācīties vairāk vai mazāk profesionāli,” stāstīja Inese Sudraba.
