Diena sākusies

Rihards Dubra: Man ļoti, ļoti gribētos ar savu mūziku radīt jaunu pasauli, kurā nav melu

Diena sākusies

Dziedātāja Inga Kalna: Improvizācija visos līmeņos padara dzīvi krāšņāku

Saruna ar Mūža balvas Latvijas literatūrā ieguvēju Dainu Avotiņu

Tiešām – dienu ir par maz! Saruna ar mūža balvas literatūrā ieguvēju Dainu Avotiņu

"Jūs neticēsiet, bet man neliekas tik svarīgs mans darbs. Uzrakstu grāmatu, cilvēkiem patīk, viņi to paņem. Un viss! Ar to arī cauri. Es pati sevi neuzskatu par rakstnieci un balvu pilnīgi neuzskatu par pelnītu! Tas ir visas manas paaudzes darbs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" teic dzejniece, prozaiķe un tulkotāja Daina Avotiņa. Tieši viņa šogad saņem Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. Dainu Avotiņu un pārējos Literatūras gada balvas laureātus šogad suminās televīzijas pārraidē, kurai sekot līdzi varēs 1. maijā pulksten 17.00 LTV1 un portālā LSM.lv.

Daina Avotiņa strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā (no 1966. gada "Liesma") par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju, bijusi laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora vietniece, noorganizējusi un vadījusi Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroju, organizējusi Dzejas dienas, bijusi Rakstnieku savienības valdes sekretāre. Pirmais dzejas krājums "Magoņu vasara" izdots 1965. gadā. Autores pūrā ir 11 dzejoļu krājumi, 23 prozas darbi, kā arī daudzi tulkojumi no lietuviešu, krievu, vācu un moldāvu valodām. Daina Avotiņa saņēmusi Lietuvas Virsnieka krustu "Par nopelniem Lietuvas labā", viņas nozīme latviešu literatūras attīstībā novērtēta 2015. gadā, kad viņai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Latviešu dzejnieces un prozaiķes, tulkotājas un literārās dzīves veidotājas Dainas Avotiņas radošais mūžs vērtējams ar viņas dzejas vārdiem: "(..) dzīvei atstāšu tīrus graudus". Viņa bijusi klātesoša visās latviešu literatūras norisēs kopš 20. gs. 50. gadiem un allaž saglabājusi godīgu, atklātu un arī paškritisku attieksmi pret savu veikumu. 

Šobrīd Dainai Avotiņai ir deviņdesmit pieci gadi. Kopā ar meitu Sarmu, vienu no desmit mazbērniem, kurš atjauno vētras postīto mežu, četriem suņiem un runci dzīvo Staiceles puses "Mačkalnos" savas vecmāmiņas mājās, kuru iekļauj skaisti iekopts dārzs. Dzeju vairs neraksta gadus desmit, taču dienas tik un tā paskrien ātri. Pat tādam cilvēkam kā Daina Avotiņa, kura ik rītu mostas pirms sešiem. "Tagad tās dienas tā paiet... Tiešām – dienu ir par maz!" 

"Dzeja man nāk"

Liega Piešiņa: Daina, vissirsnīgākie sveicieni! Kāda jums pašai bija pirmā reakcija, kad uzzinājāt par balvu? 

Daina Avotiņa: Ļoti muļķīga... Nemaz nezināju, ka man tā balva ir! Piezvanīja man no Limbažiem, no avīzes – gribēja, lai pasaku kaut ko par [Zigmundu] Skujiņu. Es prasu – kas tad ar Skujiņu? Skujiņa vairs neesot... Neko nevarēju vairs pateikt. (..) Jo mēs ar Skujiņu esam laikabiedri, viņš par mani divus mēnešus jaunāks. Viņam vajadzēja arī divus mēnešus [par mani] ilgāk dzīvot! 

Ja palūkojaties atpakaļ uz savu literāro darbību – rakstīt sākāt ne tik agri: bija jau trīsdesmit pieci, trīsdesmit seši gadi. Kāda toreiz bija tā motivācija – sākt rakstīt? Pirms tam bijāt redaktore.

Sāku ar dzeju. Jo dzeja man nāk. Neko neizdomāju – man tā atnāk, un es to uzrakstu. Un man ļoti žēl, ka aizgāju no tās projām:

man vajadzēja palikt par dzejnieci, nevis kļūt par kaut kādu rakstnieci, jo es pēc būtības neesmu rakstniece – man tie romāni arī ir kā dzejoļi.

Ja man ienāk [prātā] kāds cilvēks vai notikums, es tikai rakstu, kas nāk prātā. Un tā arī tapuši tie prozas darbi. Bet par dzeju man tagad tā kā žēl – ka no tās aizgāju projām. 

Bet tagad vēl kādu dzejoli uzrakstāt?

Nē. Vairs nerakstu jau gadus desmit. 

To nevar apvienot?

Nē, vienkārši dzeja vairs pie manis nenāk! Jā, vienu grāmatiņu es uztaisīju, Kilblokas kundze "Zvaigznē" izdeva, bet tā vairs nebija mana dzeja – tā jau bija tāda citādāka. Nuja, dzejoļi nenāk vairs.

"Sevi neuzskatu par rakstnieci"

Bet ja skatāmies uz statistiku, tā ir diezgan iespaidīga. Jums ir vienpadsmit dzejoļu grāmatas un 23 prozas grāmatas.

Es taču neesmu skaitījusi… Liega, jūs neticēsiet, bet man neliekas tik svarīgs mans darbs – tāds, ka būtu pašai jāskaita, kas nu ir izdarīts. Uzrakstu to grāmatu, cilvēkiem patīk, viņi to paņem, un viss ir labi. Un viss! Ar to arī cauri. Es pati sevi neuzskatu par rakstnieci un balvu pilnīgi neuzskatu par pelnītu! Tas ir visas manas paaudzes darbs. Ar visiem kopā gāju un darbojos, bet tagad jau gandrīz vairs neviena nav. Jānis Peters vēl ir – viņš gan ir stipri jaunāks, viņš man pat dēls varētu būt. 

Kā rit jūsu diena?

Tagad tā ir diezgan skumja, ja domā no vienas puses. Bet no otras – nē. Ceļos augšā sešos, pamostos pat ātrāk par sešiem. Tad padzeru tēju, paskatos televizoru – tagad gan tās šausmas skatīties ir briesmīgi. Kad meita atnāk pie manis, aizrunājamies par Ukrainu. Putins laikam ir jucis, jo tādas lietas, ko ziņās stāsta, – tas ir briesmīgi. Tālāk uzvāru kādu zupiņu pusdienām, pasēžu ārā saulītē. Tā jau paiet tā diena.

Skatos, ka jūsu dārzs ir ļoti sakopts. Vai pati vēl rušināt un ravējat?

Šogad neko nedarīšu, vairs labi neredzu. Bet pagājušogad gan vēl ravēju – man ļoti patika ar zemīti strādāt. Tagad mazbērniņu man ir daudz.

Domāju arī, ka vairs neko nerakstīšu, lai gan palika vairāki fragmenti – ko lai daru ar tiem? Staiceles bibliotēka man neliek mieru – viņi došot man savu magnetofonu, lai es ierakstot. Bet es nemāku! Bet laikam būs jāsāk.

Jāpieraksta tā vienkārši – tā, kā mēs abas tagad runājamies. Varbūt kādreiz kādam noderēs.

Kad iepriekšējo reizi biju pie jums ciemos, atcerējāties stāstu par sava pirmā dzejoļu krājuma tapšanu. Ko jūs pati no tā atceraties?

Neko neatceros, es par to pat nedomāju. Man vairs nav laika domāt par to – tagad tās dienas tā paiet... Tiešām – dienu ir par maz! 

Kurš jums pašai bijis emocijām visbagātākais laiks?

Tad jādala pa posmiem. Bagāts bija laiks, kad strādāju izdevniecībā, – tad daudz varēju palīdzēt citiem un varēju labu izdarīt. Tad atkal Rakstnieku savienībā – bija tāds skrejošs laiks, kas mani ar visiem kolēģiem grozīja.

Uz šejieni atnācu tāpēc, ka "Mačkalni" ir vecāsmātes mājas, un pēc kara viņa gribēja, lai nāku šeit saimniekot. Bet tobrīd biju jau iestājusies augstskolā – uz Rīgu tiecos tāpat kā tagad jaunie.

Kad beidzot atnācu uz šejieni, likās, ka esmu izpildījusi viņas vēlēšanos. Te tagad saimnieko mazdēls. Tā ir mūsu sestā paaudze – es tā parēķināju, un ļoti jauki. Meitai ir pieci bērni, no kuriem četri strādā Rīgā un kur nu vēl. Tikai viens vienīgs palika šeit gādāt par māju. Mana otrā māja, arī mīļa, bija vecātēva māja "Rimeikas", kas romānā "Kad lausks cērt" nosauktas par "Rimešiem". 

"Rakstu tā, kā rakstās"

Vai jums ir svarīgi savās grāmatās rakstīt arī par sevi, par savām sajūtām? 

Es nedomāju, par ko es rakstu – rakstu tā, kā rakstās. Tāpēc es saku, ka neesmu īsta rakstniece! Vajadzēja man likt virsū katrai grāmatai, kam tā ir veltīta, bet neesmu to darījusi – esmu bijusi muļķīga. (..)

Kādas jums ir attiecības ar lietuviešiem? Esat saņēmusi apbalvojumu arī no Lietuvas.

Jā, tā bija pirmā balva, tikai pēc tam bija no Latvijas – Triju Zvaigžņu ordenis. Tad vēl dzīvi bija mani kolēģi, tagad visi aizgājuši, esmu palikusi viena pati. (..) Lietuvieši man bija ļoti mīļi. (..) Viņi arī bija daudz drosmīgāki. 

Teicāt, ka jāsadala pa posmiem tas, kas bijis labais laiks. Ko vēl jūs kā savu labo laiku atceraties?

Laiku, ko esmu ielikusi šajās mājās. Kad atbraucām, šīs mājas bija briesmīgas – nolaistas, jumtu nebija nekādu, viss bija palaists postā. Tāpēc jau laikam nesaucu savus romānus par īstiem romāniem – jo es sāku rakstīt, bet man vajadzēja ātri, ātri, ātri pabeigt, jo vajadzēja tikt galā ar šiem darbiem.

Vai var salīdzināt romānu rakstīšanu ar mājas atjaunošanu? Kas tur ir kopīgs, kas atšķirīgs?

Jā, ir gan kopīgs. Tad, kad ir uzrakstīts un atdots "Zvaigznē", tad tu jau zini, kā tur nav un kas nav labi. Bet vairs nekā nevar darīt. Un ar māju bija tāpat. Vajadzēja vecās mājas atjaunot – tā tika atjaunota pat divreiz. Bija diezgan stipri sabrukusi.

Mežs mums apkārt ir skaists – mazdēls tagad atkal stāda jaunu, jo 2011. gadā bija tā milzīgā vētra – bija nogāztas priedes un tukši laukumiņi palikuši. Viņš tos tagad aizstāda ciet. Man patīk. Mežs ir ļoti skaists.

Cik gadu esat šajā mājā? 

Atnācām juku laikos, deviņdesmitajos. Vai, die', kā mums te [gājis] – projām to paņēma pa vienu dienu, bet, kamēr to dabūjām atpakaļ, gadiem gāja. 

"Man viss ir tā, kā dzīvē"

Ja mēs runājām par grāmatu rakstīšanu, ravēšanu un dārza kopšanu. Kas tur kopīgs?

Tur nu gan nav nekā kopīga. Kad ieliec roku zemē, tur tā kā Dieviņš nāk pretī, tas ir ļoti svētīgs darbs, daudz vērtīgāks par manu grāmatu rakstīšanu.

Tāpēc es vēlreiz saku, ka neesmu īsta rakstniece – nezinu, par ko man tā balva iedota... 

Tomēr es domāju, ka jūs īstenībā esat ļoti unikāls cilvēks, jo piecdesmitajos, sešdesmitajos gados pratāt atrast īsto ceļu, lai varētu parādīt gan latvietību, gan arī cilvēkiem piedāvājāt patiesus talantus. Pratāt saskatīt vērtību literatūrā un novest to līdz lasītājam. Ja es tā teiktu – vai tas nebūtu pareizi?

Vērtība ir tā, ka romānos, ko esmu rakstījusi, visi cilvēki, kas tajos atveidoti, bija īsti cilvēki – latviešu lauku cilvēki, Sibīriju izgājuši, visādi. Par to es domāju, jā.

Bet es nerakstu tā, kā tagad raksta jaunie. Tā es nevaru uzrakstīt. Man viss ir tā, kā dzīvē – dzīve iet, uzguļas uz tām lapām un paliek. Daudzi darbi tādi ir.

Kāda mūzika jums patīk?

Paklausos "Sirdsdziesmu" – paskatos, kas tur dziedās, un tad jau apmēram zinu, kas tur būs.

Bet kad nāk Petera un Paula dziesmas – tām kaut kas drusciņ ir iekšā.

Bet visas pārējās pie sirds īsti neiet. Lai arī viens otrs dziedātājs ir labs un dziesmiņa laba.

Kuras vēl jums bijušas dzīvē nozīmīgas situācijas? Man, piemēram, liekas, ka viena no tādām noteikti ir tā, ka jūs palīdzējāt tapt Dzejas dienām.

Tikai neprasiet, kā tur viss notika – vairs neatceros… Zinu, ka viss bija tādā pašā burzmā kā šodien – uztraukumi bija visiem.

Bet emocijas? Kādas bija sajūtas?

Sajūtas bija varenas! Aizgājām pie pieminekļa – iepriekš jau bija sarunāts, ka lasīs tos dzejoļus tie, kuriem tas bija uzticēts – katrs to nevarēja. (..) Laukums bija pilns, satraukums bija milzīgs. Pati arī pāris reižu lasīju savus dzejoļus, bet kurus – to neatceros. 

"Bija tāds Sašonkulis" 

Kāda ir atšķirība – rakstīt dzejoļus vai rakstīt prozu? Kāda ir atšķirība tieši sajūtās? Kopā to nevar izdarīt?

Ar prozu ir tā: kad vēl dzīvoju Salacgrīvā, bija tāds Sašonkulis, ostas kapteinis. Nu, brīnišķīgs cilvēks! Man viņš visu laiku nelika mieru, nelika un nelika mieru. Te vienā reizē ņēmu un uzrakstīju tādu kā stāstiņu, kā aprakstiņu par viņu. Izlasīju – nē, neder, nav tas. Tad viņš man stāstīja atkal – uzrakstīju romānu "Kapteiņa Jēka mīlestība", ko izdeva "Lauku Avīze". Un tagad domāju, ka es to vienreiz iedošu "Zvaigznei", lai viņi iztaisa pamatīgāku grāmatu. Bet tas cilvēks, par ko es gribēju rakstīt, tur iekšā nav…

Bet pārējie to nezina un varbūt viņiem tāpat tā grāmata tīri labi patīk. Kā notiek tā varoņa apaudzēšana ar dzīvu miesu?

Te nekā nevarēju apaudzēt, jo Sašonkuļa jau vairs nav.

Bet atmiņas taču ir! 

Ir jau, bet kur nu tagad vairs…

Un tagad arī vairs nevaru neko redzēt – un tas mani kaitina. Acis aizgāja bojā pandēmijā: labajai acij uztaisīja operāciju, vajadzēja braukt labot, bet nekur nevarēju aizbraukt.

Tā nu abas divas tagad aizgāja postā… 

"Tu pārāk skrien"

Ko jūs šobrīd uzskatāt par savu labāko draugu?

Jāni Peteru un Baibiņu, viņa sievu. Klīdzēju Imantiņu. Māru Svīri. Kad vēl bija Vladimirs [Kaijaks, Māras Svīres dzīvesbiedrs – red.] dzīvs, viņi te katru vasaru brauca.

Māra manus romānus izlasa un saka – tu pārāk skrien, pārāk ātri skrien pāri visam: dziļāk vajag rakstīt! Māra man daudz palīdzējusi, bez prasīšanas – vienkārši lasot un pasakot savas domas. 

Jautājums tāds globāls – kas jums ir literatūra?

Par literatūru nedomāju kā par literatūru. Tas vārds man tāds pasvešs. Vairāk domāju par grāmatām, ko esmu izlasījusi, par dzejniekiem, par rakstniekiem.

Tā īsti nezinu jaunos rakstniekus, bet patīk Vērdiņa dzejoļi. Un no prozas patika Māra Bērziņa "Svina garša". "Gūtenmorgenu" noskatījos divreiz. 

Bet sajūta ir laba par to, ka ir šīs grāmatas?

Jā, ir ļoti laba sajūta. Vienmēr saku, lai nerunā aplamības, ka jaunie nemāk rakstīt. Viņi raksta tāpat, kāds ir šis laiks – laiks ir tāds, kas skrien. Un viņi arī skrien. Viņi mēģina tam līdzi skriet, bet nesanāk.

Jaunajos ir gan sēnalas, gan graudi. Tur viss kas ir iekšā. Ir labi darbi un ne tik labi. Bet es taču vēl pati savu brālīti (Jānis Lejiņš – red.) aizmirsu! "Zīmogs sarkanā vaskā". To uzrakstīja, bet pēc tam tik košu grāmatu vairs nav.

Bet kopā ar Virdžīniju Lejiņu viņš uzrakstīja "Straupes pilskungu". Jums iekšā ir kāds literāta gēns?

Esmu vecākā, bet viņš – jaunākais ģimenē.

Mūsu ģimene ir sarežģīta lieta... Bet – nē, es nedomāju, ka gēni. Es augu mežā. Ja es kaut ko varu labi uzrakstīt, tad tas ir no meža. (..)

Cik jums ir suņu? Es redzēju četrus.

Un piektais ir runcis. 

Daina, kas jums šodien sagādātu lielāko prieku?

Vai, Dieviņ, lai būtu miers Ukrainā! Lai Donbasā nesāktos jezga. Ja tur sāksies viss no jauna, tad – ārprāts, kas tur būs. 

Mūsu saruna skanēs programmā "Klasika". 

Pie mums taču radio neskan! Tāpat ir ar televizoru – esam tādā kā bedrē, apkārt purvi un neķer. Meitai arī radio neskan, tā ka to mēs diemžēl nedzirdam. Bet man pastāsta. Televīzijā skatos kultūras ziņas. Vispār jau es domāju, ka ir laiks pielikt punktu – ko man vēl domāt, vai tad nav jau diezgan darīts? Deviņdesmit sestais gads – līdz simt gadiem nemaz negribu dzīvot. Nē, nē, es meitas Sarmas dēļ dzīvoju.

Pirms gadiem divdesmit palūdzu vienam mazdēliņam, kurš tagad Tehniskajā universitātē profesors un doktors – bet toreiz darbojās ar koku – lai man uztaisa mūža gultu, zārku: nomērīja un iztaisīja – vieglu un smuku.

Un nolika klētī. Kad vajadzēs, tad būs! Man pat gribētos, lai tas stāvētu manā istabā.

Diez vai... 

Nekāds "diez vai"! Koks, ar mazdēla rokām taisīts, mīļš. Skatītos uz to kā uz tādu mēbelīti. 

Daina, jūs esat ar ļoti labu humora izjūtu...

Nu, ko citu darīt? 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt