Kultūras Rondo

Filmas "Tikumīga sieviete" režisoru saista iespeja izaicināt publiku

Kultūras Rondo

Dāvis Sīmanis: "Mūris" ir filma par vientulības dažādām formām

Rēzeknē atklās pieminekli grāmatizdevējam Vladislavam Locim

Rēzeknē atklās pieminekli latgaliešu grāmatizdevējam Vladislavam Locim

27. aprīlī, dienā, ko latgaliešu aktīvās sabiedriskās organizācijas aicinājušas noteikt par Latgales dienu Latgales kongresa atcerei, Rēzeknē pašaizliedzīgajam un aktīvajam latgaliešu sabiedriskajam darbiniekam Vladislavam Locim tiks atklāts piemineklis – liels neregulāras formas akmens, ko pa vidu pāršķeļ izgaismots avots, simbolizējot izpostīto pasauli, bet pāri tam grāmata kā tilts starp dzimteni un trimdu.

26. aprīlī apritēs astoņdesmit gadi, kopš diviem Latgales sabiedriskajiem darbiniekiem – Jānim Cibuļskim un Vladislavam Locim – radās drosmīga ideja dibināt pirmo profesionālo latgaliešu izdevniecību.

Aizvadītā gadsimta 30. gados latgaliski pieejamas bija vien lūgšanu grāmatas, lai arī autori, kas rakstīja latgaliski, bija. Kopš latgaliešu izdevniecības izveidošanas Daugavpilī līdz pat savai nāvei trimdā 1984. gadā Vladislavs Locis bijis galvenais latgaliešu drukātā vārda izdevējs.

Vladislavs Locis, grāmatizdevējs un rakstnieks, dzimis tālajā 1912. gadā Rēzeknes novada Dricānu pagasta zemnieka ģimenē, mācījies Aglonas ģimnāzijā, kur tās direktors Nikodems Rancāns viņā ielika degsmi uz Latgales literatūru, vēsturi un kultūras mantojumu – īpaši latgaliešu rakstu valodu. Vēl būdams jaunietis, Vladislavs Locis  darbojas literārā pulciņā "Austra” un rakstīja skolnieku žurnālā "Censūnis”.

Nikodems Rancāns reiz viņam teicis: "Mācies tagad un gatavojies par drukātāju, man ir sarakstītas daudzas grāmatas, varēsi tās izdrukāt, mums drukātavu nav.” Un dedzīgais skolnieks to uzņem kā savas dzīves sūtību un pie tā turējies arī visu savu mūžu.

Vēl ģimnāzijā Vladislavs sadraudzējās ar klases biedru, vēlāko līdzgaitnieku Jāni Cibuļski, ar kuru kopā 1939. gadā nodibināja latgaliešu rakstu valodas grāmatu apgādu Daugavpilī. Sevišķu labvēlību censoņiem tolaik izrādīja kāda Čupīšu ģimene, ieguldot jaundibinātajā izdevniecībā 1500 latus un dodot tai arī telpas savā mājā Daugavpilī, Alejas ielā 3.

Kārļa Ulmaņa valdības kultūras politika gan uzņēmumam īpaši labvēlīga nav bijusi, tomēr jaunais apgāds saņēmis atļauju pirmo piecu grāmatu izdošanai.

"Atļaujas meklēšana ilga gadu, izdevniecība ir dibināta 1938. gada aprīlī, bet atļauja tika iedota tikai 1939. gada aprīlī,” izdevniecības pirmsākumus atminas Vladislava Loča brāļadēls Pēteris Locis, Latgaliešu rakstniecības muzeja Rēzeknē uzturētājs.

Muzejā, kurš nes arī Vladislava Loča vārdu, var apskatīt viņa izdevniecības kolekciju – žurnālus, grāmatas, dažādus dokumentus, avīzes un citas tā laika liecības.

Izdevējdarbību Vladislavs Locis attīstīja Otrā pasaules kara laikā, izdodot laikrakstu "Latgolas Bolss”, kas nepilna pusotra gada laikā iznāca vairāk kā miljons divsimt tūkstošu lielā eksemplāru tirāžā.

Nepilnu divu gadu laikā V. Loča izdevniecība izdeva 30 grāmatas, kuru kopējais eksemplāru skaits bija turpat vai 300 tūkstoši.

1944. gadā pēc padomju karaspēka ienākšanas Vladislavs Locis kopā ar vairākiem izdevniecības darbiniekiem devās trimdā.

Padomju varas laikā grāmatu izdošana latgaliski apstājās. Locis emigrēja uz Vāciju, kur Otrā pasaules kara beigās turpināja Daugavpilī iesākto darbu, nodibinot Latgaļu izdevniecību. Te tika turpinātas preses tradīcijas, uzturot dzīvu žurnālistiku latgaļu rakstu valodā, kas padomju Latvijā nebija iespējams. Vladislavs Locis joprojām izdeva laikrakstu "Latgolas Bolss”, žurnālu "Dzeive”, "Tāvu zemes kalendari”, "Acta Latgalica”, kā arī romānus, stāstu un dzejas krājumus, grāmatas par Latgales kultūrvēsturi. Laika posmā līdz 1985. gadam izdotas vairāk nekā 130 grāmatas latgaliešu valodā. Kā vienu no vērtīgākajiem izdevumiem Pēteris Locis min "Tāvu zemes kalendāru”.

Viens no cilvēkiem, kas pats personīgi pazina Valdislavu Loci un kopā ar viņu strādāja arī pie latgaliskiem radio raidījumiem radio "Brīvā Eiropa”, bija Dainis Mjartāns, bijušais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis un šobrīd "Latvijas Vēstnesis” valdes loceklis. Vladislavu Loci viņš atceras kā ideālistu, altruistisku un ļoti principiālu.

“Viņa principialitāte izpaudās arī tajā aspektā, ka viņš nesamierinājās ar to, ka katoļu baznīca trimdā pārgāja uz latviešu valodu dievkalpojumos, viņš uzskatīja, ka tādā veidā ies bojā latgaliešu valoda, un arī nerunās emigrantu bērni latgaliešu valodā,” atklāj Mjartāns.

Tāpat Locis kritiski izteicies par to, ka Vatikāna radio raidījumus uz Latviju raida latviešu valodā, un tāpēc viņš izcīnīja radio "Brīvā Eiropa” raidījumus latgaliešu valodā. Tur parādījās viņa principialitāte.

"Ja mēs runājam par viņa ideālismu un altruismu – viņš visu savu dzīvi, savu privāto dzīvi, savu iespējamo karjeru Vācijā, viņš no tās atteicās. Viņš dzīvoja mazā Austrumeiropas bēgļu ciematā, mazā dzīvoklītī un faktiski no rīta līdz vakaram strādāja tikai idejai par to, ka jāizdod ir latgaliešu valodā grāmatas, žurnāli, avīzes un jāgatavojas brīdim, kad varēs pārcelties atpakaļ uz Latviju,” stāsta Mjartāns.

Mjartāns  norāda, ka Ivo Folkmaņa veidotais piemineklis ir kā altāris, ko veido divi sašķelti akmeņi. "Un uz šī altāra ir grāmata. Tā kā es pazinu Vladislavu, es teiktu, ka viņš ziedoja sevi uz Latgales altāra, un es domāju tas ļoti labi sasaucās tieši ar viņa būtību,” uzskata Mjartāns.

Gandrīz pirms desmit gadiem Daiņa Mjartāna pārstāvētā biedrība "Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta”" izdeva Vladislava Loča dienasgrāmatu, ko izcilais latgaliešu grāmatu izdevējs rakstījis laika posmā no 1940. līdz 1945. gadam.

“Cik daudz stōv dorba prīkšā, cik daudz jaunu uzdavumu. Niu tik saprūtu i radzu, kas eisti ir Latgolai vajadzeigs, kō tai tryukst: izgleiteiba, na vīn taida materialō, bet vēļ vairōk gora izgleiteiba. Lai tū vysu sasnīgt ir vajadzeiga cīši lela energija un dorba dareitōji. Kod aizbrauksim atpakaļ, tod pyrmais byus savōkt atlykušūs spākus un sōkt jaunu dorbu. Ir jōbyut mērkam, idejai. Jo tys navar byut tai kai leidz šam, ka nabeja nūteikta mērka, bet vyss vadejōs tikai nu ikdīnas. Ikdīnas vaļsts politika nav nikas. Ir juobyut ļūti tōlejūšai, plašai un uz godu symtu uz prīšku nūteiktai. Tauta, kai Tev tagad īt, kur Tu esi?” tā Vladislavs Locis rakstīja savā dienasgrāmatā 1944. gada 22 .oktobrī Vācijā.

"Tā ir viena diena Vladislava dzīvē brīdī, kad viņš bija devies bēgļu gaitās un atradās Vācijā. Ik pa laikam viņa dienasgrāmatā parādās šādi viņa prātojumi, arī savus sapņus viņš apraksta, un sapņos viņš galvenokārt atgriežas izpostītajā Rēzeknē, Daugavpilī un kaļ plānus nākotnei. Viss viņa darbs faktiski no 1944. gada Vācijā līdz viņa nāvei 1984. gadā Minhenē bija vērsts uz to – mēs atgriezīsimies un mēs celsim jaunu valsti,” komentē Mjartāns.

Locis uzskatījis, ka tajā Latvijā, kurā viņš atgriezīsies, būs cita politika, un šai politikai jābūt nevis uz ikdienu vērstai, bet tālejošai. Būs jāceļ izglītība Latgalē, un būs vajadzīgi preses izdevumi latgaliski, grāmatas latgaliešu valodā, un tam viņš visu mūžu strādāja.

Visu savu aktīvo mūžu Vladislavs Locis uzskatīja, ka izglītībai un literatūrai Latgalē jābūt tieši latgaliešu valodā. Viņš gribēja saglabāt šo unikalitāti – latgaliešu valodu nākamajām paaudzēm. Tā bija viņa dzīves misija, uzsver Dainis Mjartāns, piebilzdams – ja savulaik trimdā nebūtu saglabāta latgaliešu rakstu valoda, tad 90. gadu sākumā tās renesansi Latvijā būtu ļoti grūti attīstīt. Lai arī pats Vladislavs Locis neatkarīgu Latviju vairs nepiedzīvoja, visas viņa grāmatas atceļoja uz Latvijas – bibliotēkām, skolām un muzejiem.

Mjartāns atzīst, ka piemineklis Vladislavam Locim ir arī piemineklis latgaļu drukātajam vārdam.

Pieminekļa autors, mākslinieks Ivo Folkmanis par pieminekli, kurā akmens pāršķelts uz pusēm un tam pa vidu stiklā atveidots avots, pāri likta atvērta grāmata, saka, viņš vēlējies

parādīt to, "ka latgaliešu valoda ir it kā gandrīz atšķēlusies, bet šo plaisu, kas ir radusies starp šīm divām daļām, aizpildīs dzīvības avots, un pāri tāds elements kā grāmata, kura ir kā tilts pāri šai plaisai un simbolizē šo abu daļu savienošanos”.

"Vladislavs Locis izdeva latgaļu rakstus trimdā, un tieši viņa izdotās grāmatas, tā literatūra bija tas savienojums, kas neļāva pazust latgaļu valodai un arī mūžīgi vienos ar kopīgo veselumu,” norāda Folkmanis.

Latgaliešu grāmatu izdevēja un sabiedriskā darbinieka Vladislava Loča piemiņai un latgaliešu rakstniecībai veltītais mākslinieka Ivo Folkmaņa veidotais piemineklis tiks atklāts piektdien, 27.aprīlī, Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 90.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti