Krājums veidots kā trīs grāmatu kopums, kas dekonstruējošā estētikā saplūdis kopā un nonācis vienos vākos. Šos trīs elementus kopā satur rāmis – herbārijs-mistifikācija, kas devis nosaukumu visai grāmatai. Vēsturiskus, tostarp pat 19. gadsimtā vāktus, herbārija taksonus laipni piedāvāja Latvijas Universitātes Botānikas muzejs. Grāmatas tekstuālo daļu veido poēma “Ieceļotāji”, kā arī trešā “grāmata” šajos pašos vākos – dzejas krājums, kas vienlaicīgi ir arī poēmas saturiskais paplašinājums.
Autors dzejas krājumā pievēršas metafizisko parādību fizikālajām izpausmēm. Šos tekstus vieno dabas, mīlestības un vecuma tēmas. Artūrs Punte par krājumu “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs” teic: “Šī mazā formāta ekoloģiski episkā poēma stāsta par dabas apgūšanu un cilvēka attiecībām ar dabas spēkiem. Arhetipiskais ieceļotāju tēls šeit piedzīvo metamorfozi un tiek apveltīts ar mūsdienu realitātes pazīmēm.”
Artūrs Punte (1977) beidzis Maskavas Gorkija Literatūras institūtu. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem viņš aktīvi piedalās Rīgas kultūras dzīvē – gan mākslinieku grupas “Orbīta” sastāvā, gan individuāli radījis dažādus literatūras un audiovizuālās mākslas projektus, bijis grāmatu redaktors un sastādītājs, publicistikas tekstu autors, izstāžu kurators u.c.
Iepriekšējais autora bilingvālais dzejas krājums “Artūra Puntes poētiskie veltījumi” iznāca 2013. gadā un saņēma ne vien labas atsauksmes presē, bet arī vairākas balvas par krājuma dizanu – kā Latvijā, tā starptautiskā mērogā. Gan “Artūra Puntes poētisko veltījumu”, gan “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārija” dizainu veidojis mākslinieks Mārtiņš Ratniks.
Atšķirībā no autora iepriekšējās grāmatas, “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs” nav bilingvāls izdevums – krājums izdots vienīgi latviešu valodā. Grāmatā iekļauta gan latviski tapusī oriģināldzeja, gan atdzejojumi no krievu valodas. Grāmatas redaktore ir Inese Zandere. Atdzejotāji: Pēteris Draguns, Arvis Viguls un Inese Zandere.
"Nesezona"
Tilpums ko ainavā izspiedusi
lauku baznīcas ēka, ir vienāds
ar to dienu, kad mēs, vairs nelietodami
atdevām paziņām bērnu sēdeklīti
Ar dienu, kad es sapratu, ka izkaltušo ērģeļu skaņas
Vairs neceļ augstumos manu garu
Taču zemaudzes meža vidū
kūdras purvos varu ilgi
sevī iegrimis vērot
kā zābaki pamazām spiežas dzelmē
(dzejolis no krājuma “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs”)
