Pie izdevuma strādājuši 22 autori akadēmiķa, Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Spārīša vadībā, un viņu uzdevums bijis gana sarežģīts – ietvert visu Latvijas kultūras vēsturi pēc iespējas konspektīvākā, bet arī saistošā un dzīvā vēstījumā. Rezultātā izdevums ir 720 lappušu biezs ar 14 nodaļām, to papildina 1000 fotogrāfiju. Latvijas kultūras vēsturei tas izseko no senākajām liecībām par cilvēku klātbūtni Latvijas teritorijā līdz pat mūsdienām. Grāmata būs noderīgs izziņas līdzeklis kā starptautiskajai auditorijai, tā Latvijas lasītājiem.
Izdevums “Latvijas kultūras vēsture” ir rezultāts vairāku gadu darbam, un ar to apgāds “Jumava” iezīmē arī savu 30 gadu jubileju.
Ideja par šādu darbu veidojās arvien ciešāk attīstot starptautiskos sakarus un redzot, ka lielajās grāmatu mesēs Frankfurtē, Leipcigā lieltirgotāji un izdevēji arvien vairāk interesējas par jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un vēlas arī sadarboties.
Apgāda “Jumava” vadītājs Juris Visockis stāsta: “Starptautiskie sakari, ko esam pēdējos gados kopuši, izpaužas tādā veidā, ka ārzemju izdevēji dažkārt kaut ko pasūta no Latvijas tēmas. Un Loiše Vīzers – Austrijas izdevējs, kas strādā lielajā vācu valodas telpā, ir tieši pasūtījis šo “Latviešu kultūras vēsturi”. Viņam ir tāda sērija par Austrumeiropu. Jāsaka, mana atziņa pēc šī padarītā darba ir tāda:
Latvijā ir milzīgi pētījumi, materiāli, folianti sarakstīti par Latvijas kultūras atsevišķām nozarēm. Kāpēc? Viens no iemesliem varētu būt, ka latvietis ir viensētnieks.
Viņš pēta, pēta, pēta. Savukārt kopā salikt, kas ir šī izdevuma lielākā vērtība, ir tas grūtākais. Un tas ir tas, kas, es ceru, mums ir izdevies.”
Izdevums, protams, nav radies tukšā vietā. Par tā priekštečiem minama, piemēram, Jāņa Strauberga 1937. gadā sarakstītā “Rīgas vēsture”, Andreja Johansona 70. gados trimdā radītā “Latvijas kultūras vēsture 1710–1800”, apgāda “Zvaigzne” 2003. gadā šai tēmai veltītais piecu autoru izdevums, kā arī pirms sešiem gadiem iznākušais Zinātņu akadēmijas četru sējumu krājums “Latvieši un Latvija”.
Bet jaunais izdevums tapa, reaģējot uz Eiropas pasūtījumu, kas pieprasa visaptverošu, dzīvu vēstījumu lakoniskā izteiksmē. Izdevuma sastādītājs, akadēmiķis Ojārs Spārītis atzīst – tas nodaļu autoriem nebija viegls uzdevums, bet rezultātu viņš raksturo kā minimālo kultūrvēstures komplektu, ar ko mēs paši lepojamies un ko vēlamies pastāstīt citiem.
“Beletristika kultūras vēsturē nav īstais žanrs. Šie raksti nav esejistiski, bet tie ir būtību atklājoši, faktus hronoloģiskā rindā virknējoši un cēloņsakarības arī parādoši. Tādējādi katra nozare, kas mums ir – vēsture, muzeju kultūra, valodas vēsture, mitoloģija, folklora, literatūra, grāmatniecība, bibliotēku zinātne, mūzika, teātris, kino, arhitektūra, māksla, mode – tas ir minimālais komplekts, ar ko tauta var lepoties,” skaidro Ojārs Spārītis. “Bet tā šis “rāmis” bija iedots, tad nu katram šim autoram vai dažkārt autoru kolektīvam bija jāapzinās, ko viņi atstāj ārpus iekavām vai ko viņi uzrakstīs savās privātajās monogrāfijās, kurās varēs izrakstīties pēc sirds patikas.”
Grāmatai ir 14 nodaļas, ko izstrādāja 22 autori, tā aptver laiku no pirmajām liecībām par cilvēku klātbūtni Latvijas teritorijā līdz pat mūsdienām.
Ojārs Spārītis atzīmē: “Autoru loks mums ir ļoti elitārs. Nu, ja mēs nosaucam vēstures profesoru Andri Šnē, viņš, tā teikt, ir jau dzīvs klasiķis. Tieši tāds pats klasiķis ir akadēmiķis Jānis Krastiņš, jūgendstila tēvs, 19., 20. gadsimta Rīgas arhitektūras pētniecības patriarhs, mūsu modes vēsturniece Edīte Parute un, protams, ka teātra jomā – Silvija Radzobe, Jānis Siliņš, Zane Radzobe.
Un zinot šo kultūras segmentu šķērsgriezumā gan pa vertikāli, gan horizontāli, var tikt parādīts būtiskākais, tas, cik mēs esam bijuši radoši, pat būdama maza tauta.”
Izdevums definē latviskajai identitātei nozīmīgākās garīgās un materiālās vērtības, iezīmē nācijas vietu kopējā civilizācijas vēsturē, kā arī mijiedarbību ar citām tautām, mēģinot pēc iespējas objektīvāk atklāt, kāda loma mūsu kultūrvēsturē bijusi krieviem, poļiem, zviedriem, vāciešiem un citām tautām.
Izdevumu papildina bagātīgs vizuālais materiāls, kā arī kultūrvēstures hronoloģiskā tabula, kas sākas ar aizvēsturi un senvēsturi un noslēdzas ar mūsdienām un ļoti uzskatāmi ļauj izsekot notikumu attīstībai uz laika ass.
Uz ārzemju auditoriju orientēta, grāmata būs ne mazāk labs izziņas materiāls arī Latvijas lasītājiem, ir pārliecināts Ojārs Spārītis: “Šīs vienas kapitālās grāmatas lasītāji varētu būt Latvijas inteliģence, kurai vajag šķērsgriezumu, īsu, konspektīvu priekšstatu, tāpat Latvijas vidusskolu publika, Latvijas studentija.
Savukārt eiropieši grib redzēt, kas mūsos ir no Eiropas, jo beigu beigās mēs esam šai Eiropā ienākuši atpakaļ un tādējādi mūsu kultūras potenciālu mums vajag parādīt.”
Ko likt uz grāmatas vāka – Juris Visockis neslēpj – par to bijušas karstas diskusijas starp diviem simboliem – Dziesmu svētki un Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plaukts – galu galā nolemts par labu otrajam simbolam.
“Šķita, ka tas tā simboliski parāda, ko mēs gribam saglabāt, un tas ir Latvijas kultūras dziļums. Tas mums ir bijis, ceru, ka vēl ir un ka būs arī nākotnē. Un tā vēlme šo dziļumu saglabāt, manuprāt, ir Tautas grāmatu plauktā nolasāma,” skaidro Juris Visockis.
720 lappušu biezais izdevums “Latvijas kultūras vēsture” klajā nāks maijā, to tulkos arī vācu valodā.
