Diena sākusies

Muzikologs un kulinārs Guntars Pupa: Gribētos drusku mainīties - nepalikt uz vietas

Diena sākusies

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Līdz 16. gadsimtam latvietis nebija nekāds vergs vai dzimtzemnieks

Juris Zvirgzdiņš: Vēl pirms gadiem pieciem kautrējos no vārda "rakstnieks"

Literatūras mūža balvas laureāts Zvirgzdiņš: Vēl pirms 5 gadiem es kautrējos no vārda «rakstnieks»

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, kurš Latvijas Literatūras gada balvu šogad saņem par mūža ieguldījumu, uzskata, ka grāmatu lasīšana ir kā aizņemšanās, bet ārkārtējā situācija ir labs laiks, lai sakārtotu ne tikai savu māju, bet arī domas. "Jo ļoti daudz mēs darām paviršības, inerces pēc. Dažreiz vajag padomāt, vai tas vispār ir pūļu vērts," prāto vecmeistars Zvirgzdiņš un pārsteidz, sakot, ka vēl pirms pieciem gadiem kautrējies no vārda "rakstnieks". 

Liega Piešiņa: Raksturojot Juri Zvirgdiņu, mums vienmēr jāsaka  rakstnieks, prozaiķis, bērnu grāmatu autors. Kurš no šiem trim apzīmējumiem jums pašam labāk tīk un kāpēc?

Juris Zvirgzdiņš: Vēl pirms gadiem pieciem es kautrējos no vārda "rakstnieks" – man jau no bērnības likās, ka rakstnieki – tie ir viedi vaideloši vai vaidelaiši, kas sēž zem sirmiem ozoliem, spēlē kokli un kaut ko vēsta. Kopš 1982. gada man likās, ka varētu piestāvēt vārds "literāts". Vēl man ir tāda teorija par mazajiem holandiešiem. Jo bija lielie holandiešu mākslinieki 17. un 18. gadsimtenī, un

bija arī mazie holandieši, kuru darbus turīgie pilsoņi pirka tapetēs, lai aizsegtu blakšu atstātās pēdas. Ja nebūtu mazo, nebūtu arī lielo... Tagad varbūt arī esmu rakstnieks, ja jau to atzinusi žūrija.

(..) Tagad secinu, ka pa šiem gadiem esmu apaudzis ar ļoti daudziem papīriem, grāmatām un tā tālāk. Daļu grāmatu atdodu paziņām, daļu labdarībai, bet pārējās ļoti rūpīgi šķiroju. Biju pilnīgi aizmirsis, ka 2015. gadā Prozas lasījumos esmu lasījis stāstu, ko man tagad pieprasīja viens no mūsu retajiem prozu publicējošajiem žurnāliem.

Caur papīriem uz dzīvi

Kā tas ir – lūkoties caur papīriem un grāmatām uz savu dzīvi. Kāds jūs pats sev no tās viedās vai humoristiskās puses izskatāties?

Izskatos es ļoti apaudzis! (smejas)

Padomju laikos mēs pirkām visas grāmatas. Ja nepirkām, tad vismaz izlasījām. Metieni bija drausmīgi lieli, un cilvēki izpirka visu.

Nezinu, ko viņi tagad dara ar tiem ļoti viduvējiem dzeju krājumiem, tāpat arī ar prozu un tulkojumiem, neskaitāmām PSRS tautu valodām. Jāsaka gan, ka bija arī daudzas lieliskas grāmatas, kuras es nekad un ne par kādu naudu neizmetīšu un neatdošu.

Šobrīd mācīšanās notiek attālināti – daudziem vecākiem tas sagādā daudz rūpju. Jūs piederat tiem, kuri absolvējuši Rīgas Republikānisko neklātienes vidusskolu. Kā tas bija – beigt neklātienes vidusskolu, un vai varat atrast tādas līdzības ar attālināto mācīšanos?

Protams, nē – tā bija pilnīgi cita lieta. Laiku pa laikam tur vajadzēja ieiet, lai kaut ko nokārtotu, bet tas ir tik sen, ka pat neatceros. Toreiz tādas lietas kā dators vienkārši nebija. Bet par tiem vecākiem, kuri uztraucas par saviem bērniem... Galu galā, ja tas bērns kādas zināšanas iegūs pēc diviem mēnešiem, gabals viņam nenokritīs. Cik esmu skatījies skolu programmas – vismaz to, ko bērnam iemāca no ceturtās līdz septītajai klasei, viņš var apgūt gada laikā. Varbūt kļūdos. Bet – galu galā,

ja bērns nemīlēs lasīt daiļliteratūru, viņš to nedarīs ne attālināti, ne klātienē – pat ja blakus stāvēs kāds ar koku rokā, kā ļoti senos laikos (smejas).

Kā īsti ir ar to mācīšanos? Vai nav tā, ka pamatā taču vajadzētu bērnam iemācīt mācīties, radīt interesi – tad tā lieta aizietu daudz vienkāršāk un labāk.

Vispirms par skolotāju vajadzētu būt tiem cilvēkiem, kuri šo profesiju izvēlējušies pēc savas iniciatīvas un gribēšanas, jo, tāpat kā daudzas profesijas, arī skolotāja profesijā būtu jābūt vēlmei ar to nodarboties. Esmu ticies ar bērniem vecumā no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. Viņi ir tik dažādi! Pat ar tā saucamajiem grūti audzināmajiem bērniem – ja tu netēlo pārgudru un jau iepriekš viņus nenoniecini, vienmēr vari atrast kādus sarunas punktus.

Grāmatas kā aizņemšanās

Juri, kas jums pašam ir izaicinājums rakstniecībā?

Tagad tā ir nauda (smejas). Bet daļēji tas tā arī ir, jo mūsu pensijas nav pārāk lielas. Visu mūžu esmu lasījis par daudz, un, tā kā man nav ne bērnu, ne mazbērnu, domāju, ka grāmatu lasīšana, tāpat kā muzeji un mūzika, ir aizņemšanās. Un tagad pienācis laiks atdot parādu.

Jūs nebijāt pārlieku jauns, kad uzrakstījāt savu pirmo darbu – jums bija četrdesmit viens. Tas bija stāsts "Loms" žurnālā "Liesma" 1982. gadā.

Vispirms kāds paziņa palūdza, lai uzrakstu "Liesmai" par keramiķi Jutu Rindinu. Es to izdarīju un viņiem iepatikās. Kultūras daļas vadītāja bija Gunta Prope, redaktors – Aivars Kļavis, un viņiem nebija iebildumu, ka es arī kaut ko nodrukātu no daiļliteratūras, lai arī tas vārds man nepatīk. Tā arī notika.

Jūs piederat pie tiem, kurš šad tad uzraksta kopā ar kādu tandēmā – trijotne Vladis Spāre, Lienīte Medne-Spāre un jūs ar "Odu laiku" kļuvusi par leģendu.

Pa vidu gan vēl bija 20 gadu pārtraukums. Tas iesākās tā, ka

mēs ar Vladi un Lienīti sēdējām un domājām, ka vajadzētu uzrakstīt kaut ko kopēju. Un tas varētu būt kriminālromāns, blēžu romāns un tā tālāk.

Tā daļēji sākās kā spēle, kas ar laiku kļuva nopietnāka. Bet humora piešprici visi esam saglabājuši. Sevišķi pateicoties Lienītei, kas Vlaža, manus un savus tekstus prata sakausēt tā, ka šodien lasu un domāju, kurš to rakstījis. Patiešām – tas ir triju autoru darbs. (..) Tagad 9. aprīlī vajadzēja iznākt grāmatiņai "Pino un Maksis vieni mājās". 2018. gada jūlijā biju Luksemburgā, kur tikos ar piecdesmit latviešu bērniem, un tuvāk iepazinos ar vienu jaunu dāmu, kurai toreiz bija vienpadsmit, bet tagad – jau divpadsmit gadu, un sauc viņu par Katrīni. Viņas mamma ir latviete, bet tēvs – no Maltas, bet visi dzīvo Luksemburgā. Ar viņu iepazinos pie saviem paziņām – Ulža un Gitas Krastiņiem, kuriem ir kaķis, vārdā Pino. Sunīti Maksi mēs izdomājām, un sarakstoties elektroniski, mēs šo grāmatu arī pagatavojām. Arī māksliniece ilustrētāja ir no Latvijas, un arī viņai ir divpadsmit gadu – viņa mācās Jūrmalas Mākslas skolā. Tā arī šī grāmata radās. Un nebija tā, ka es nu būtu tā lielā lokomotīve, kas mazo vagoniņu – Katrīni – ved. Mēs abi rakstījām vienādos daudzumos. Žēl, ka tagad grāmatiņa iznāks tikai rudenī.

Par Presliju un Mocartu

Kāds ir jūsu attiecības ar skaņām, ar mūziku, cik bieži, kur kā jūs to klausāties?

Līdz astoņpadsmit gadu vecumam domāju, ka bez Elvisa Preslija mūzikas vispār nav...

Pēc tam man bija draugs, kurš pieradināja klausīties Mocartu. Pats diemžēl neesmu muzikāls, bet, ja no kādas mašīnas loga atskan mūzika, ieklausos. Mēs tomēr dzīvojam skaņu pasaulē – tie ir gan trokšņi, gan mūzika – labāka un sliktāka. Ir mūzikas veidi, kuriem nevaru izsekot.

Viena no grāmatām jums ir arī par Mocartu, tas ir "Knorke! Jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu".

Biju Vīnē. Reiz agri no rīta izgāju apstaigāt viesnīcas kvartālu, atradu pieminekli muzikantam Augustīnam un izdomāju, ka no šīm pastaigām varētu iznākt bērnu grāmatiņa. Daži cilvēki palīdzēja ar informāciju par mūziku. Grāmata ir laba, pie tam tai ir lieliskas ilustrācijas. Tāpat rakstīju grāmatu "Pirmizrāde", kur visa darbība notiek operā – arī tur biju spiests parakņāties, informāciju vācot.

Vai jums ir arī grāmatas, kuras esat izfantazējis galvā, bet neesat uzrakstījis uz papīra?

Protams, daudz vēl ir priekšā un dažas ir atliktas. Pie tam romānu pieaugušajiem rakstu jau astoto gadu.

Kāda ir atšķirība – rakstīt jaunākajai paaudzei un tādiem, kas jau daudz lasījuši?

Ja mēs būtu Amerikā, teiktu, ka jautājums ir miljons dolāru vērts. Teikšu kā Skārleta O’Hāra – par to es padomāšu rīt... Jo šobrīd es jums nevaru atbildēt!

Rakstot pieaugušajiem, mēs nekad nevaram iztēloties lasītāju.

Runājot par bērniem, esmu tik daudz braukājis pa Latviju, uzstājies pie čehu bērniem, vācu bērniem; Luksemburgā bija latviešu bērni, tāpat arī Somijā. Es apmēram iztēlojos viņu rīcībā esošo informāciju un intereses. Protams, ir lietas, kurās viņi ir nesalīdzināmi gudrāki par mani – piemēram, datorpasaulē. Bet es varu pajautāt. Manam draugam ir meitiņa, kurai tagad jau piecpadsmit, un grāmatā man vajadzēja apmēram vienpadsmit divpadsmit gadu vecu bērnu žargonu.

Jo žargons kā valodas sastāvdaļa ir ļoti pakļauts laikam.

Tāpat kā rakstot romānu pieaugušajiem "Dancis uz virves", man vajadzēja rūpīgi padomāt, kādus sarunvalodas vārdus lietoja 30. un 40. gados, kas šodien lasītājiem vairs nav saprotami.

Ir diezgan daudz raidlugu, kuras saistītas ar jūsu vārdu. Vai atceraties, kā sāka veidoties attiecības ar Latvijas Radio, un vai jums ir savs izskaidrojums, kāpēc jūsu darbi ir tik populāri, ka daudzi no tiem pārvērsti skaniskā formātā?

Bērnībā vienmēr klausījos radio, jo televizors manā agrīnajā bērnībā vēl nebija izdomāts. Un bija tā: Māra Ķimele, mana senā paziņa, palūdza, lai no viena gruzīnu autora pasakām par puisīti un meitenīti izveidoju kaut ko līdzīgu radio lugai. Radiofonā strādāja fantastiskā redaktore Biruta Zeiberliņa, kas šobrīd diemžēl jau mūžībā. Ļoti bieži viņu atceros – cilvēki ar tādu humora izjūtu, labestīgumu un asprātību gadās reti. Viņa jautāja, vai negribu arī kaut ko pats uzrakstīt, un rezultātā radās kādas vienpadsmit vai divpadsmit raidlugas, kas bija gan manis paša sacerētas, gan arī citu autoru dramatizējumi. Jāsaka, ka dažas no tām pēc tam kļuva par grāmatām.

Tik svarīgā pielāgošanās

Kādas vispār ir jūsu attiecības ar vārdu?

Mans nelaiķa tēvs, kurš bija dzimis 1909. gadā, bet aizgāja 1992. gadā, bija no Zemgales trijstūra – Bauskas, Codes, Tērvetes puses, kur ir ļoti laba latviešu valoda. 1919. gadā viņš pirmoreiz bēgļu gaitās nokļuva Rīgā, bet uz šejieni pārcēlās 1929. vai 1930. gadā. Dzīvodams Torņakalnā, apguvu vietējo torņakalniešu valodu. Vienmēr, kad lasīju viņam kādu savu gabalu, tēvs bieži teica – tas nav precīzi. Mana latviešu valoda nav akadēmiski pareiza un nav arī tikai žargons. Jo ir divas lietas. Daudzi autori, rakstītāji, domā – ja esi beidzis augstas skolas, tad visu zini. Bet tauta ir mazliet plašāks veidojums, un ne visi ir šādu izglītību ieguvuši.

Ja runā ar cilvēku, tev viņam arī jāpielāgojas – jāsaprot, ka neesi vienīgais un pareizais likums.

Kas jums pašam ir vissarežģītākais šajā pašizolācijas laikā?

Pirmkārt, mēs nezinām, kad tas beigsies – bet ceru, ka beigsies. Vienīgā pozitīvā lieta, ka varam sevi sakārtot – ne tikai māju, bet arī savas domas. Jo ļoti daudz mēs darām paviršības, inerces pēc. Bet dažreiz vajag padomāt, vai tas vispār ir pūļu vērts.

Un kādu grāmatu jūs tagad ieteiktu izlasīt?

Labāk nosaukšu pēdējās grāmatas, ko pats esmu izlasījis. Pārlasīju Māra Bērziņa "Svina garšu".

Izlasīju Andras Manfeldes grāmatu "Vilcēni". Lienītes Mendes-Spāres stāstu grāmatu un Vlaža Spāres stāstu grāmatu. Kad būs lielā bibliotēka vaļā, aizejiet un pārlasiet grāmatas, ko jūs esat iekārojuši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti