"Man ir vienmēr svarīgi, lai, pat ja dzejolis ir ārkārtīgi negatīvs, beigas būs pozitīvas un tādas optimistiskas. Tas man ir ļoti svarīgi. Un man gribas vienkārši, lai atskaņas nav tik ļoti skaldīgas visu laiku katrā rindiņā.
Man gribas, lai ir interesantāks ritms, un es ļoti uz ritmu koncentrējos. Man tas notiek dabiski, bet man tas ir pats svarīgākais, lai tas ritms ir tāds, nu... varbūt nenosakāms," par saviem dzejoļiem stāsta Gundars Smuidris.
Lai arī Smudris bilst, ka vārdu salikums ''jaunais dzejnieks'' viņu nemulsina un gribētos arī kaut kā vairāk izcelties, pagaidām viņš sarunās neakcentē to, ka raksta dzeju.
"Es šajā brīdī vēl laikam cenšos kaut kā mazliet pieticīgāk, es cenšos parasti kaut kā likt cilvēkam to noprast. (..) Man patīk rakstīt. Un tad es tur sapinu to, ka man patīk gan radoši rakstīt, gan tehniski rakstīt. Un tad tie cilvēki paši tā kā noprot, jo viņi vienmēr paprasa, kas ir tas radošais, ko es rakstu, vai es rakstu grāmatas vai dzeju," atklāj Smuidris.
Vai tā ir pietāte, paškritika vai varbūt kompleksi?
"Man vienkārši ir tāda sajūta, ka es vēl neriskētu sevi saukt par dzejnieku baigi skaļi, varbūt jā, es nezinu, cik labi vai slikti tas ir," bilst Smuidris.
Kā savu autoritāti dzejā Smuidris min Māri Salēju, bet par skumjām, kas ieskanas arī Māra Salēja dzejā, viņam ir dalītas sajūtas.
"Ļoti bieži, protams, kā visiem no skumjām nāk tas dzejolis ārā. Bet, cik es esmu pamanījis, man tieši rakstot arī tikpat ātri izbeidzas, jo es palieku priecīgs, ka es rakstu foršu dzejoli," stāsta Smuidris.
"Bet kopumā ciniski, kad es klausos kādu cita dzejnieka dzeju, es neesmu baigi fanojis par šausmīgu skumju dzeju. Kad esmu dzejas lasījumos, kur 90% ir skumja dzeja, es sajutos jau uz beigām, ka varbūt tas paliek mazliet lēti. Es nezinu, man tādas dalītas jūtas ir par skumjām. Man ir sajūta, ka skumjās salīdzinoši vienkāršāk ir uzrakstīt kaut ko un, ja savā pasaulē iegrimušais ir ļoti skumjš, viņš var uzrakstīt arī 200 skumjus dzejoļus, no kuriem 20 būs ārkārtīgi lieliski."
Par savu ikdienu viņš atklāj, ka jau otro gadu nav sācis studijas pēc vidusskolas un strādā, un kādu laiku gribētu, lai tā arī paliek.
Gundara Smuidra dzejoļi, kas skan cikla "Jaunie vārdi" sižetā.
TĀLU
Es rokas stiepiena attālumā -
Tas ir kilometriem, kilometriem tālu
Tavā acu priekšā es aiz astoņiem kalniem,
aiz astoņsimt smiekliem stāvu.
“Pie manis” - tas ir, kur vējš aizpūš.
Tu esi svelmē,
Es vienmēr vēsu prātu.
Kaut kas sakust, zied soļi manā virzienā?
VĒL NE!
Tici savām acīm, Tu tiešām tipini tuvāk,
liekas, tu drīz būsi klāt!
Es Tev māju ar roku,
tu redzēsi,
es tādā izsmejošā smīnā, atspiedies pret horizontu.
NEVIENS NEKAD
Man neviens nekad neko nav teicis
Man neviens nekad neko neteica
Man neviens nekad neko neteica
Es nekad nesaņēmu kritiku
Tik tikko knapi vispār pats sapratu, ka neesmu vislabākais it visur
Zini, kas ir visnejaukākais, ko es jebkad esmu dzirdējis?
"Man toreiz nemaz tik ļoti nesāpēja, kad Tu aizgāji"
Es biju reāli apstulbis
Aizvainots?
Vienmēr pārāk lielu daļu sevis atdodu.
Bet Tu - paturi.
Nekā vairāk par aizraušanos,
veltītu laiku,
Nekā vairāk par tādu nesaprotamu smaidu un azartu visbiežāk arī nav
Un no abām pusēm
Bet ir, kas gaida
Es te viens uz savas patmīlības laipas
Siltas rokas reizi dienā - mana izrūsējusī bleķa laiva
Laižos savā ezerā pa taisno
Tur visādas dievības pa ūdens virsmu staigā
Nesteidzos atrast savu VIENĪGO horizontu
Man viss līdzeni
Kamēr saule lec un riet tieši laikā
