Kultūras Rondo

"Asiņainā rītausma Parīzē": 1789.gada franču revolūcija kā Eiropas mēroga mediju notikums

Kultūras Rondo

Uz muzeju krātuvi pārceļas arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Rūdolfa Blaumaņa literāro darbu valodu pēta "Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcā"

Izdota Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca

Turpmāk izlasot vai noskatoties kādu Blaumaņa daiļdarba iestudējumu, būs iespēja rast skaidrojumu vārdiem, kuri 21. gadsimta cilvēkam var šķist nesaprotami – piemēram, “jodene”, “penderis”, “ārtecis” un “joviāls”. To palīdzēs literatūrvēsturnieces Annas Kuzinas sastādītā “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca”, kas 30. janvārī Teātra muzejā piedzīvos atvēršanas svētkus.

Iespējams, vien retajam, tikai kaismīgam Rūdolfa Blaumaņa darbu lasītājam zināms, ko nozīmē “jodene”, “penderis” un “dūrēt”. Lai šos vārdus izskaidrotu mūsdienu cilvēkam un ļautu arī saprast, kā runāja, domāja un pasauli uztvēra 19. gadsimtā, kādreizējās Braku muzeja vadītājas Annas Kuzinas apmēram 10 gadu darbs vainagojies Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcā. Pirmie ar veikumu varēja iepazīties rakstnieka novadnieki, taču 30. janvārī to atvērs Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.

Vārdnīcā apkopoti vairāk nekā divtūkstoš vārdu. Autore katram devusi ne tikai skaidrojumu, bet arī citātu no Rūdolfa Blaumaņa darba, kurā tas pieminēts.

Teātra vēsturnieks  Jānis SIliņš min dažus piemērus: “Un kas ir “joviāls” – omulīgs, vērīgs. Vai “puņķis” – mēs zinām, kas tas ir, bet Blaumanim tas ir gļēvulīgs, bailīgs cilvēks.”

Anna Kuzina un Jānis Siliņš

Grāmatas autore Anna Kuzina Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” raksturo Blaumaņa attiecības ar valodu: “Viņš centās sekot līdzi, kā teiktu mēs šodien, jaunajām valodas vēsmām. Arī tai laikā jau sāka veidoties konversācijas vārdnīca, valodnieki strādāja, un sevišķi daudz viņš ņēma valodas materiāla no tautasdziesmām. Valoda, kas ir tautasdziesmās, ir tāda nepārejoša vērtība, un Blaumanim tautasdziesmas bija īpaši tuvas, pasakas viņš lasīja un viņam vispār interesēja arī apkārtnes folklora.

Viņš vāca pat kaut kādus izteicienus, pierakstīja tos, un tā tas viss ir iegājies, un viņam tas likās pašsaprotami.”

Grāmatā nav iekļauti tikai vecvārdi, bet arī vārdi, kas šķiet ļoti pieraksti, bet Blaumanis ir tiem piešķīris citu jēgu, kā arī vārdi, kas šķietami ir visiem zināmi, tomēr ar latviešu kultūru vai vēsturi mazāk pazīstamiem cilvēkiem, neskaidri.

Anna Kuzina skaidro: ““Braki" jau ir restaurēts muzejs ar astoņām ēkām, un tās ir ļoti līdzīgas, kā bija Blaumaņa laikā: rija, klēts, pirts, laidars un saimes istaba. It kā visiem ir skaidrs, kas ir laidars, kas ir rija un ko šajās ēkās dara. Bet atbrauc tādi svešāki muzeja apmeklētāji, teiksim, ārzemju latviešu jaunieši, kurus pēdējos gadu desmitos uz "Brakiem" cītīgi ved, viņiem arī it kā skaidrs, kas būtu rija, bet par klētīm viņi neko nezina. Tad ir jāstāsta gari un plaši, kas ir klēts, ko tur glabā, kāpēc viņas ir vairākas vienā lauku sētā. Tas bija arī tas iemesls galvenais, kāpēc šie it kā pazīstamie mūsdienu vārda ir ielikti vārdnīcā.

Ir vēl otra lieta ir. "Brakos" ir arī vairāki dabas objekti, piemēram, avots, mežābeles. akas, dīķis, gravas. Un arī šie vārdi visi ir Blaumaņa darbos sastopami un lai viņus kaut kā izceltu, lai parādītu tam muzeja apmeklētājam, ka tie nav tikai vienkāršs avots, vienkārši dīķis, vienkārši aka, viņi ļoti labi saistās ar Blaumaņa tekstiem. Un man vienkārši ļoti patikās šos vārdus ielikt, lai kaut kā Blaumani vēl vairāk tuvinātu lasītājam tai izpratnē, ka to tikai var ieraudzīt "Brakos" tādā kontekstā, kā viņš to ir attēlojis.”

Ko pats Blaumanis tagad teiktu, ka šādi pēta viņa izmantotos vārdus? Kuzina spriež: “Blaumanis brīnītos, jo viņam tas viss likās pašsaprotami, ka tā ir, ka tā runā, ka tā apkārtnē Vidzemē ērglēnieši runā. Viņš vienkārši ņem un raksta, ko dzird. Bet viņš arī domāja, lai tas būtu literāri, jo viņam bija savi konsultanti tajā laikā, ja tā var nosaukt viņus.

Savai mammai viņš prasīja: "Mamm, vai tā var rakstīt?" Nez kāpēc viņš iedomājās, ka mamma to visu varētu zināt, nebūdama nemaz izglītota, ne skolā lāga pat gājusi.”

Teātra vēsturnieks Jānis Siliņš Latvijas Televīzijai atklāj – viņš ir pārliecināts, ka līdz ar šīs grāmatas iznākšanu apritē atgriezīsies arī kāds no Blaumaņlaika vārdiem. Viņš atminas, kā pats šo to aizņēmies no rakstnieka valodas.

Mēs ar kursabiedru Pēteri Brūveri ceļojām pa Piebalgu kājām, mēs zinājām “Trīnes grēkus”, un vienā vietā iegājām, lūdzām sērkociņu kastītes un tantiņa iznesa laukā un teica “sava kuram”, nevis katram sava. Tas man iespiedies prātā no 1977. gada, ka var teikt tā, un es tā lietoju. Un Blaumanis to bija lietojis “Trīnes grēkos”,” atceras Siliņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti