Dzejas lauka atslēga
Vācietis esot uzsvēris, ka dzejas laukā nav viens pats, kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta muzeja vadītāja Ieva Ķīse, arī 1982. gadā saņemot PSRS prēmiju dzejā, viņš sacījis: "Tā nav prēmija man, ar to ir atzīmēta visa latviešu dzeja."
Pērn, kad Ojāra Vācieša memoriālajam muzejam apritēja 30 gadu, tas tika svinēts ar dzejnieka portretu izstādi, tā ietvēra dažādu mākslinieku domas, atmiņas par Vācieti, kā teic muzeja pārstāve, sanācis "nopietns pētījums".
Vācieša muzeja pirmsākumus atceras tā vadītāja Ieva Ķīse: "1992. gada 13. novembrī mēs atvērām Ojāra Vācieša dzīvokļa durvis apmeklētājiem. Tajā reizē man Ludmila Azarova [Ojāra Vācieša atraitne] nodeva dzīvokļa atslēgas, un tik simboliski, ar šo lielo, senlaicīgo atslēgu Ojāra Vācieša dzīvokļa durvis slēdzam vēl šodien." Runājot par durvīm, var piebilst, ka atšķirībā no Raiņa un Aspazijas mājas vai līdzās Pārdaugavā esošā Jāņa Akuratera muzeja Vācieša memoriālais muzejs savu 30 gadu pastāvēšanas laikā nav piedzīvojis lielus remontdarbus. Saviem spēkiem uzlabotas apmeklētāju uzņemšanas un nodarbību telpas, tomēr, lai nodrošinātu muzeja pieejamību, laiku pa laikam nākas pat izcelt muzeja durvis. Un tieši pieejamību – lifta izbūvi – kā lielāko ieguvumu pēc vērienīgās rekonstrukcijas min arī Raiņa un Aspazijas mājas pārstāve Solvita Lapiņa. Bet kāda ir tā atslēga, kas kopā slēdz Ojāru Vācieti un Raini?
Kalnā kāpēji
Rainis un Ojārs Vācietis, nenoliedzami, ir latviešu dzejas dižgari. Raiņa dzejas iepazīšana Vācietim bijusi atmiņā paliekoša un izmainījusi viņu pašu, to apliecina arī Rainim veltīts dzejolis. Izstāde iecerēta askētiska, tēlu un simbolu valodā runājot par to, kas abus dzejniekus saista un atgrūž, abu sarežģītajām attiecībām ar varu, ar laiku un telpu, kā saka Solvita Lapiņa, paskatoties
"uz šiem diviem lielajiem cilvēkiem, uz viņu saskares punktiem, uz paralēlēm, viņu sarežģīto likteni un arī vientulības sajūtu, kas abiem diviem ir ārkārtīgi izteikta".
Vientulība un kalnā kāpēja tēls kļuvuši par iedvesmu izstādes nosaukumam "Viens". "Darba procesā spriedām, ka Vācietim vientulība ir paša izvēlēta eksistences forma, Rainis savukārt jutās vientulības nomākts," skaidro Lapiņa. Tādēļ arī Raiņa dzejolis "Kalnā kāpējs" un abi dzejnieki kā kāpēji, kalna virsotnē vieni paši. Tomēr līdzās vientulībai nozīmīgas ir arī abu dzejnieku dzīves pavadones, dzejnieces Aspazija un Ludmila Azarova. "Ludmila pati ir atzinusi, ka Ojāra Vācieša paspārne viņai ir ļoti svarīga. Viņas dienasgrāmatā ir tāda epizode – viņa satiekas ar dramaturgu Jāni Lūsi, un viņš saka: tu varētu būt liela dzejniece, ja tu nebūtu liela dzejnieka sieva. Ludmila atbild: tu laikam neesi pamanījis, ka es nemīlu karstu sauli, man patīk būt ēnā," par dzejnieku attiecībām stāsta Ieva Ķīse. Šo attiecību nozīmība lasāma arī Ojāra Vācieša dzejoļa "Tev" rindās: "Ar to vien, ka tu vispār man biji, / mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots".
Izstāde, ja tiks gūts finansējums tās īstenošanai, plānota oktobrī un būs skatāma vienlaikus Ojāra Vācieša muzejā un Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā, iekļaujot gan muzeju memoriālo daļu, gan izstāžu telpas. "Apdzīvosim katrs ar savām lietām savu muzeju, un saskarsmes punkts, kas viņus abus apvienos, būs kalna motīvs un dzeja, kas skanēs gan vienā, gan otrā muzejā," sola Solvita Lapiņa.
