Lai gan daudziem Aspazija visvairāk saistās ar savu dzeju, īpaši bērnu dzejoļiem, viņai pieder arī vairāki tulkojumi, kā arī kāds daudziem ļoti labi pazīstams atdzejojums, ar kuru šoreiz iepazīstinās datorspeciālists Mārtiņš Medens.
"Mani sauc Mārtiņš Medens, pēc profesijas esmu datorsistēmu administrators. Ar Aspaziju ikdienā man darīšana nav nekāda. Bet tā ir sanācis, ka daļā no manām nodarbēm un hobijiem Aspazija tomēr ir stāvējusi klāt. Piemēram, korī bieži ir jādzied dziesmas, īpaši klasiskās latviešu kordziesmas ar Aspazijas vārdiem, kuras man ļoti patīk," stāsta Mārtiņš Medens.
"Bet ir kāda īpaša lieta, ar ko man Aspazija saistās, un tas ir [Vilhelma Buša] "Makss un Morics", ko Aspazija ir tulkojusi no vācu valodas. Manā redzes lokā tas nonāca tā, ka 20.gadsimta 70.gados tika izdotas divas vinila platītes ar šo dzeju spēli, ko bija ierunājis kāds aktieris. Man kā bērnam tās likās tik labas, tik interesantas, ka es tās zināju faktiski no galvas. Bija arī vinila plates ar Aspazijas bērnu dzejoļiem, bet tās bija tādas maigas un man kā puikam nelikās tik foršas un interesantas," saka Mārtiņš Medens.
Mārtiņš Medens lasa par mazo nebēdņu ceturto nedarbu no Aspazijas atdzejotā Vilhelma Buša puiku stāsta septiņos nedarbos "Makss un Morics".
Tāds nu reiz ir nolēmums:
Visiem jāmācās ir mums, -
Ne vien ābecei ir vara,
Ka tā ļaudis gudrus dara,
Ne vien to mēdz tagad prasīt,
Lai ikviens prot rakstīt, lasīt,
Ne vien katram jārēķina,
Lai tas ciparos ko zina, -
Arī gudro mācībās
Katram labprāt jāklausās.
Un, ka tas tā darīts tiek,
To jau Lempels skolā liek. -
Makss un Morics tādēļ abi
Viņam nebij visai labi;
Jo, kam galvā muļķības,
Mācībās vis neklausās.
Nu, šis krietnais skolotājs
Tabakai bij cienītājs,
Ko pēc dienas grūtības
Bez jebkādas ierunas
Mēs šim skolas meistaram
Arī no sirds novēlam. -
Tikai puikām niķi omā,
Un tie šurpu turpu domā,
Ka ar vecā skolmeistara
Pīpi kaut kas jāizdara. -
Reiz, kad kādu svētku dienu
Krietnais Lempels, kā arvienu
Pacilāts no jūtu kvēles,
Atkal sēd pie ērģeļspēles,
Puikas ļaunā nolūkā
Ielīduši istabā,
Kur tiem pīpis nolikts šķiet,
Jau to Maksis tura ciet;
Morics atkal steidzīgi
Izvelk šaujampulveri
Un to visu, cik vien makā,
Pīpja galvā iekšā pakā,
Tad tie klusi projām steidzas,
Jo jau dieva vārdi beidzas. -
Pilns ar saldu mierību
Lempels noslēdz baznīcu;
Un pēc gaitām nobeigtām
Viņš ar nošu burtnīcām
Jautrā prātā, žiglām kājām
Steidzas iet uz savām mājām.
Pateicīgā dvēselē
Viņš tad pīpi iesmēķē.
"Ak, cik labi ir," viņš jūt,
"Kad var cilvēks mierā būt!"
Plīkš! te pīpis vaļā šķīst,
Un ar lielu troksni plīst
Kafejpods ar ūdenstrauku,
Tinte, tabaks - viss pa lauku, -
Krāsni, galdu, sēdekli
Sasper pulverzibeņi.
Kad nu tvaiks bij atvilcies,
Lempelis - lai slavēts Dievs!
Dzīvs vēl guļ tur augšupēdu;
Bet tam, lūk — ak tavu bēdu!
Deguns, rokas, ausis, sejs
Melns kā morim nomelnējs,
Un pats pēdējs pinkucis
Tam uz galvas nosvilis.
Kas nu mācīs ābeci?
Kas nu vairos zinātni?
Kas priekš Lempeļa lai ietu
Izpildīt tā ķestervietu?
Kā lai smēķē skolmeistris,
Kad tam pīpis saplīsis?
Gan ar laiku viss būs dzijis,
Pīpis paliks vien, kāds bijis.
Nedarbs ceturtais nu beigts,
Bet te piektais tiek jau steigts.
