«Aspazijai 150». Skaidrīte Lasmane par Aspazijas un Raiņa ikdienišķojumu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Marts ir dzejnieces Aspazijas jubilejas mēnesis. 16.martā atzīmēsim izcilās latviešu literātes 150 gadu jubileju. To sagaidot, Latvijas Radio piedāvā jaunu rubriku, kurā aicina dažādu profesiju ļaudis stāstīt par savām attiecībām ar Aspazijas daiļradi un dalīties arī kādā sev tuvā Aspazijas darbā.

Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitāte Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece, izvēlējusies Aspazijas dzejoli "Izbēdzis skolas skuķis".

Par Aspazijas un arī Raiņa ideju un daiļrades lomu mūsdienās Skaidrīte Lasmane saka: "Ar nelielu ironiju, uztveriet to tā, es teikšu, ka gribēju būt laikmetīga. Un tas laikmetīgais izpaužas šodien, un tā jau ir diezgan traģiska ironija - Raiņa sadzīviskošanā, arī Aspazijas sadzīviskošanā. Cilvēki grib, lai šie divi lielie Latvijas dzejnieki būtu viņiem vairāk līdzīgi, tāpēc viņi atmet visas lielās idejas un meklē Rainī un Aspazijā kaut ko ļoti sadzīvisku. Un tas ir liels Raiņa un Aspazijas ikdienišķojums."

Dzejoļa izvēli Skaidrīte Lasmane pamato: "Tas, ka viņi ir cilvēki vai bija cilvēki, ir nepārprotami, vai bija tādi cilvēki, kā mēs, ir nepārprotami, bet vai tāpēc mēs atceramies Raini un Aspaziju? Un tāpēc, lai būtu pielāgošanās laikmetiskajam "meinstrīnam" jeb galvenajām tendencēm, es izvēlējos dzejoli "Izbēdzis skolas skuķis". Tas ir uzrakstīts ap 1911.gadu."

    Kā visa pasaule smej!
    Kā kājas teciņiem skrej!
Un nepieskaras nemaz pie ielas bruģa!
Es līgojos kā uz ātri skrejoša kruģa.

   Man šķiet, man slepeni šķiet:
   Pulks velnēnu blakām man iet;
Viens skrej pa vienu, otrais pa otru pusi,
Jo šodien no skolas es esmu izbēgusi.

   Viens rauj aiz bizītes
   Un otrais aiz piedurknes
Un, karsti elsdams pie auss, man laimi sola:
"Met grāmatas kaktā, lai paliek visa skola!"
   Cits sirdī sārtu kur,
   Citi papēžos asi dur
Ar sarkani nokarsētiem īleniem,
Lai skrietu, kā norunāts, tikties ar puisēniem.

   Es izstiepju pretī jau rokas,
   Man priekšā vijas un lokas
Kā čūsku mēles, kā maldu uguntiņas...
Te pēkšņi - - -
   ar vienu rāvienu apdziest viņas.

   Kā varēja notikt tas?
   Ka velnēni atkāpjas?
Ko truli sola un apdziest to sarkanās iesmas
Priekš vienas vienīgas un skaidras baltas liesmas?
   Ir vēl kāds stiprāks spēks,
   Ir vēl kas skaistāks kā grēks;
Sirds, pretstatus mērojot, tumši to nojautusi:
Es griežos atpakaļ turp, kur izbēgusi.

   Tu nedzīvā burtu viela,
   Cik redzīgam topi tu liela!
Un visi kopā tie lokanie, smuidrie zeņķi -
Es nemainu tos pret vienu trulo leņķi!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti