Dabas detektīvs
Agneses Vanagas radītais stāsts par aktīvajiem zēniem Klāvu un Intaru un nejauko plastmasas maisiņu Dusmukuli savulaik strauji iekarojis lasītāju sirdis, tāpēc katrs grāmatas turpinājums arvien tiek gaidīts un tam grāmatu plauktā tiek atrasta īpaša vieta. Pavasarī autore iepriecinājusi nu jau ar trešo stāsta daļu. "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!" – tāds ir grāmatas nosaukums, kurā satiekam tos pašus iemīļotus varoņus un mākslinieces Līvas Ozolas ilustrācijas. Vai pasaule, kurā dzīvojam, ir sapnis vai murgs? Un kurš būs tas, kas veidos vidi, kurā paši dzīvojam, un būs par to atbildīgs? Uz šiem jautājumiem rosina domāt Agnese Vanaga, kas savā jaunākajā grāmatā aicina ielūkoties distopiskās nākotnes prognozēs un iejusties dabas detektīva ādā.
Stāstu par neatgriezeniski piesārņoto Ķīšezeru Agnese Vanaga sāk saudzīgi, sākumā iepazīstinot lasītājus ar grāmatas varoņiem. Īpaši tas palīdz tiem, kas sērijas lasīšanu sākuši no trešās grāmatas, un tādu noteikti varētu būt daudz – lasītāji aug, un kopš pirmās grāmatas pagājis zināms laiks. Autore ar to rēķinājusies, tāpēc atgādinājums par Klāvu, Intaru un abu brāļu ģimeni pirmajā nodaļā ir īsti laikā. "Plastmasas huligānu" trešo daļu var lasīt neatkarīgi no iepriekšējās lasīšanas pieredzes – "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!", lai gan turpina ierasto varoņu gaitas un centrālo tēmu, viegli uztverama kā patstāvīga grāmata. Vien īpatnējais varonis, vārdā Dusmukule, kādam svaigam lasītājam varētu radīt jautājumus – kas gan ir šis dusmīgais un runātīgais maisiņš un kāpēc tam tik svarīga loma stāstā par divu zēnu palaidnībām un ziņkārību?
Radot Dusmukules tēlu, Agnese Vanaga izveidojusi ne tikai piesārņojuma simbolu. Arvien dusmīgais un uz nedarbiem rosinošais plastmasas maisiņš ir arī cilvēku labākais draugs, kas grib palīdzēt, bet vienlaikus radīt nekārtības, glābt, bet arī pierunāt nejaucībām. Ar Dusmukules palīdzību Agnese Vanaga mudina aizdomāties par to, ka cilvēku radīti atkritumi būs tie, ar kuriem mums pašiem būs jātiek galā – draudzējoties vai naidojoties, bet tās ir sekas mūsu darbībai. It kā jokojoties, rotaļājoties un asprātīgi apspēlējot dabas piesārņojuma tēmu, "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!" ar bērna muti uzdot tieši šodien būtiskākos un smagākos jautājumus. Kāpēc ūdens piesārņojums ir tik liels, ka ezerā peldēties aizliegts? Kurš pie tā ir vainīgs? Grāmatas lappusēs abi zēni Klāvs un Intars gluži kā izmeklētāji ķeras klāt izpētei un drīz vien iegūst arī atbildes.
Taču laba bērnu grāmata ne tikai atbild uz jautājumiem, bet rosina tos turpināt uzdot.
"Lai dzirdētu, ir jāmāk klausīties!" ("Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!", 24) – Klāva un Intara mammas teiktais ir mudinājums arī lasītājam turpināt būt uzmanīgam un atbildīgam šīs zemes iedzīvotājam, turpināt ne tikai redzēt, kas notiek apkārt, bet aktīvi iesaistīties apkārtējās ainavas uzlabošanā.
Agneses Vanagas stāsta "Plastmasas huligāni" turpinājums ir lielisks piemērs tam, cik aizrautīgi bērni kļūsti, ja patiesi notic tam, ko pēta, un ja viņi netiek nostumti malā, bet ir pilntiesīgi komandas dalībnieki. Taču bērnu grāmatu kontekstā jāuzteic autores izvēle cīņā par apkārtējās vides tīrību iesaistīt arī pieaugušos. Tas ir skaidrs signāls un atgādinājums – ikviens no mums, neskatoties uz vecumu un izcelsmi, ir atbildīgs par vidi, kurā dzīvojam. "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!" biedē ar iespējami skarbu nākotni, bet mudina jau šodien ķerties klāt kļūdu labošanai.
Pils detektīvs
Ja rakstīšana bērniem saucama par misiju, tad Luīze Pastore ir tās apzinīgākais misionārs – degsme un atbildība, ar kādu autore burtiski dzīvo bērnu literatūras pasaulē, ir apbrīnojama. Nupat iznākusi Luīzes Pastores jaunākā grāmata – sērijas "Mākslas detektīvi" nu jau septītais turpinājums. Tāpat kā visas iepriekšējās sērijas grāmatas, arī stāsts "Slepenā parole" lasītājam ļauj līdz ādai iejusties kādā mākslas darbā. Visas sērijas grāmatas, bet īpaši pēdējā, kura izved pa Rundāles pils kambariem un dārziem, ir neticami rūpīgs autores un visas radošās komandas darbs, kas radīts ar mērķi mazā lasītāja uzmanību ne tikai nopelnīt, bet arī noturēt.
Grāmatas noformējums ir tas, kas pievērš tūlītēju uzmanību. Krāšņās Elīnas Brasliņas ilustrācijas, ikviena pārdomātā nianse, arī izvēlētie burtveidoli, lappušu izkārtojums un noformējums, liecina, ka šajā grāmatā nejaušību nav. Reiz atvēris "Slepenās paroles" vākus, lasītājs tik viegli tos vairs neaizvērs. Luīze Pastore interesanti un atjautīgi izmantojusi tā saucamās interaktīvās lasīšanas metodi, kas pieprasa ne tikai lasītāja uzmanību un iesaisti stāsta tapšanā, bet arī uzmanīgu un pacietīgu teksta apgūšanu, grāmatas lappusēs minamās mīklas un atjautības uzdevumi atsevišķas rindkopas liek pārlasīt pat vairākkārt un nebūt nejaušam stāsta garāmgājējam.
Ar interesi vērojama autores prasme aptvert apjomīgu informācijas daudzumu. "Slepenā parole" ir iespēja kļūt par īstu pils detektīvu un uzzināt ne vien faktus par Rundāles pils vēsturi, bet arī iepazīt tās zāles un noslēpumainās telpas, dārzus un pat iemītniekus. Dažbrīd rodas bažas, vai milzīgais informācijas apjoms nekļūs autorei un stāstam par apgrūtinājumu – žonglējot ar tik vērienīgu informācijas daudzumu, itin viegli bumbiņām nokrist nepareizajā pusē un grāmatai tapt enciklopēdiskai. Taču Luīze Pastore līdz pat pēdējai grāmatas lappusei informāciju izmanto savā labā, precīzāk – stāsta labā.
Katrs fakts, pils vēstures nianse, laikmetu raksturojošie vārdi un termini – tas viss palīdzējis izveidot pasauli, kurā pazust un aizmirsties ikvienam grāmatas lasītājam.
Savs nopelns lasītāja uzmanības noturēšanai ir arī grāmatas tēliem. "Mākslas detektīvu" sērijā iepazītā Poga nu kļuvusi par spurainu pusaudzi, bet mazā māšele Pū izaugusi un gatava uzņemties centrālās izmeklētājas lomu. Savukārt kolorītākā personāža gods šoreiz ticis vecmāmiņai Robim, kas ar košo ārējo izskatu atgādina, ka spēlēšanās un brīnīšanās prieks nepieder tikai jaunībai. Visiem grāmatas tēliem sekot līdzi ir aizraujoši, to savstarpējās atšķirības un attiecību dinamika viegli ļauj meklēt līdzīgo un neticamajās grāmatas situācijās iedomāties savu ģimeni.
"Kad tu esi sācis spēlēt spēli, tu pieņem tās noteikumus – tie visbiežāk ir pārdabiski un ārpus spēles neiespējami, bet tu vienkārši pūlies uzvarēt." ("Slepenā parole", 45) "Slepenā parole" pirmšķietami ir stāsts par Rundāles pili un tās vēsturi, taču vairākkārt grāmatas lappusēs Luīze Pastore uzsver un izceļ spēlēšanās un brīnīšanās prieku. Šī ir grāmata, kurā vēsture viegli sadzīvo ar mūsdienīgo, reālais ar pavisam neiespējamo un kurā autore precīzi uztaustījusi bērnu vēlmi azartiski iesaistīties un būt daļai no notikuma, ko sauc par grāmatu.
Sēņu detektīvs
Māras Zālītes stāsts bērniem "Tango un Tūtiņa ciemos" latviešu lasītājus iepriecināja tālajā 2011. gadā. Šogad pavisam negaidīti autore pārsteigusi ar grāmatas turpinājumu, kurā suņu brālis un māsa Tango un Tūtiņa pēta neparasto un aizraujošo sēņu pasauli. Bērni, kas vairāk nekā pirms desmit gadiem lasīja pirmo sērijas grāmatu, jau izauguši, tāpēc autorei nu priekšā ļoti svarīgs uzdevums – uzrunāt pavisam citu paaudzi, meklēt pieeju bērniem, kas piedzimuši digitālā pasaulē. Māra Zālīte cieņpilni un sirsnīgi, turklāt neatsakoties no savām personiskajām literārajām vērtībām, uzrakstījusi stāstu "Tango un Tūtiņa sēnēs" – mazajiem lasītājiem tā ir priecīga satikšanās ar jaukiem un azartiskiem suņu tēliem un iespēja atklāt ko jaunu un varbūt pat līdz šim nezināmu.
Īsās un ļoti izzinošās grāmatas nodaļas, kurās notikumus dzen notikumu, ir šīs grāmatas vienu no lielākajām veiksmēm. Turklāt grāmatas sākumā pat nenojaušam, kas sagaidām stāsta beigās – ir taču dīvaini, ka par galvenajiem sēņotājiem šajās lappusēs izvēlēti divi suņuki, nevis, piemēram, bērni vai omītes, kas šķistu vēl loģiskāk.
Taču ar Tango un Tūtiņas tēliem Māra Zālīte grāmatas lappusēs ienesusi izzinošo aspektu, abu suņuku ziņkārība attaisnojas, īpaši brīdī, kad tie dodas meklēt nevis vienkārši sēnes, bet gan suņu sēnes.
Ja stāstā "Tango un Tūtiņa ciemos" lasītājam grāmatas lappusēs bija iespēja izzināt Latvijas jūrmalas ciemus un to nosaukumu izcelsmi, tad "Tango un Tūtiņa sēnēs" ir aizraujošs ieskats sēņu pasaulē. Katra no nodaļām atklāj arvien jaunus sēņu pasaules faktus un visbeidzot atbild uz mīklaino jautājumu – kas tad ir sēne, ja tā nav ne augs, ne dzīvnieks?
Personificētā sēņu pasaule Māras Zālītes "rokās" atdzīvojas tik pārliecinoši, ka vairs nav šaubu – katrai sēnei patiesi ir savs raksturs un savs redzējums par mežā notiekošo. Grāmatas mākslinieces Anetes Bajāres-Babčukas uzdevums bija to visu uzzīmēt un iedzīvināt vēl pārliecinošāk, turklāt ilustratorei līdz ar šo grāmatu tika vēl kāds izaicinājums – tā kā 2011. gadā iznākušās grāmatas ilustratora godā bija mākslinieks Oskars Veilands-Kustikovs, Anetes Bajāres-Babčukas uzdevums bija saglabāt savu rokrakstu, bet vienlaikus atgādināt, ka Tango un Tūtiņa latviešu lasītājam nav pavisam sveši un nezināmi tēli. Par izdevušos sadarbību liecina fakts, ka arī Tango un Tūtiņas pirmā grāmata nu tiek iedzīvināta no jauna – šoreiz ar Anetes Bajāres-Babčukas zīmējumiem.
"Vai es neteicu, ka sēnes ir citplanētieši!" ("Tūtiņa un Tango sēnēs", 34) Tā grāmatas lappusēs iesaucas Tūtiņa. Taču "Tūtiņa un Tango sēnēs" lasītājs tās lappusēs nevienu brīdi nejutīsies apjucis vai nesaprasts. Māras Zālītes stāsts spēj aizraut lielus un mazus lasītājus un apliecina, ka labai bērnu literatūrai arvien piedien gan tīra un skanīga valoda, gan zinātkāra nebēdnība.
