Kongresa priekšvēsture
Kāpēc kongress bija tik revolucionārs? Rakstnieku savienība padomju okupācijas laikā bija nozīmīga profesionāla organizācija ar augstu prestižu sabiedrībā. Organizācijas mērķis bija ideoloģiski pārraudzīt literāro procesu Padomju Latvijā un būt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) sabiedrotajai ideoloģiskās kontroles uzturēšanā. Šo lomu RS uzticīgi pildīja no tās dibināšanas 1940. gadā līdz 5. kongresam 1965. gadā, kad organizācijas valdē darbojās rakstnieki, kas jau pirms Latvijas okupācijas bija kreisi orientēti, Otrā pasaules karā laikā bija evakuācijā Padomju Krievijā vai Sarkanās armijas frontē un bija Komunistiskajai partijai lojāli. Tādi, piemēram, bija Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Kārlis Krauliņš, Valdis Lukss, Ignats Muižnieks, Jānis Niedre un Ādolfs Talcis. Viņi arī veidoja pēckara padomju rakstniecības eliti.
Pret gados vecāko un konservatīvo rakstnieku dominēšanu iebilda jaunākās paaudzes rakstnieki, kas debitēja 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā, – Vizma Belševica, Visvaldis Lāms, Gunārs Priede, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks u. c. Aizsākoties destaļinizācijas procesiem, jaunie rakstnieki pretstatā iepriekšējai paaudzei savos darbos centās atteikties no ideoloģiskās frāžainības, didaktikas un vienīgās patiesības, kā arī mēģināja tēlot negatīvas parādības un konfliktus, kas būtiski paplašināja sociālistiskā reālisma – vienīgā oficiāli atzītā mākslas un literatūras kanona – robežas latviešu literatūrā. Jaunajiem tika pārmests partejiskās pozīcijas trūkums. Taču tas tikai vēl vairāk pastiprināja vēlmi pretoties pastāvošajam varas un RS vadības diktātam.
Viens no būtiskiem pagrieziena punktiem ceļā uz jaunās rakstnieku paaudzes opozīcijas nostiprināšanos bija jaunā dzejnieka Knuta Skujenieka apcietināšana 1962. gada 17. aprīlī. Padomju vara apsūdzēja viņu pretvalstiskā darbībā un notiesāja uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā Mordovijā. Ar Skujenieka apcietināšanu padomju vara vēlējās iebiedēt jaunos rakstniekus.
"Ar Knuta arestēšanu ātrāk beidzās mūsu jaunības naivuma posms,"
savās atmiņās ir uzsvēris dzejnieks Imants Auziņš. "Šī drāma kļuva par fermentu, lai tas, kam tik un tā bija jānotiek, notiktu ātrāk un konsekventāk."[2] Līdzās Skujenieka arestam saspīlējumu veicināja arī LPSR Radošās inteliģences sanāksme, kas notika 1963. gada 28. un 31. martā. Tajā asi tika kritizēti jaunās paaudzes rakstnieku darbi. Šie notikumi raisīja šķelšanos RS biedru vidū, kur, no vienas puses, sevi pārstāvēja vecā, ortodoksālā staļinistu paaudze, kas pavisam noteikti gribēja turpināt dominēt latviešu padomju literārā procesa vadībā, bet, no otras puses, bija liberāli orientētie rakstnieki, kas vēlējās panākt lielāku distanci starp varu un literatūru. Abu grupējumu sadursme sasniedza kulmināciju Rakstnieku savienības 5. kongresā.
Revolucionārā kongresa aizkulises
RS 5. kongresam vajadzēja notikt jau 1962. gadā. Tam gatavojās arī jaunie RS biedri, kaldinot plānus par ortodoksāli noskaņotās vecākās rakstnieku paaudzes izbalsošanu no valdes. Tomēr PSRS Rakstnieku savienības sekretariāts nolēma lielo Vissavienības rakstnieku savienības kongresu pārcelt uz 1963. gada decembri, pēc kura sekotu citu sociālistisko republiku kongresi. Tāpēc Padomju Latvijas RS kongresu arī pārlika uz 1965. gadu. Kongresa norisei bija divi scenāriji – vienu piedāvāja LKP ar pienācīgi sagatavotiem kongresa referātiem un partijiskā garā noritošām debatēm un mērķi ievēlēt partijas vadībai pieņemamu valdi, otrs – jaunās rakstnieku paaudzes protests.
Jauno rakstnieku gatavošanās kongresam sākās ar RS Komunistiskās partijas pirmorganizācijas biroja vēlēšanām 1965. gada 22. septembrī. Tam bija izšķiroša nozīme, jo tieši nākamās RS valdes kandidātu sarakstu ieteica un sagatavoja pirmorganizācijas birojs, ko apstiprināja LKP Centrālā komiteja (LKP CK). Tā kā Kompartija bija iecerējusi valdē redzēt sev lojālos Arvīdu Griguli, Jāni Niedri, Jūliju Vanagu, Kārli Krauliņu, bet par valdes pirmo sekretāru izraudzījās Žani Grīvu, tad jaunajai rakstnieku paaudzei bija svarīgi izbalsot no partijas biroja Grīvu un ievēlēt tajā potenciālos jaunās RS valdes locekļus. Tas izdevās, un pirmo reizi partijas pirmorganizācijas birojā no jaunās paaudzes rakstniekiem tika ievēlēti Imants Ziedonis, Regīna Ezera, Ārija Elksne, Ilgonis Bērsons un Gunārs Priede. Viņus ievēlēja arī jaunajā valdē. Vēlāk dramaturgs Priede ir rakstījis, ka īpaša kopā sanākšana biroja vēlēšanu sakarā nav notikusi. Tas vienkārši ticis klusi savstarpējās norunāts.[3] Taču lielā mērā biroja nomaiņu sekmēja arī PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskās nodaļas direktore Elvīra Zaķe, pie kuras bieži dažādos jautājumos vērsās RS biedri. Viņa tad arī slepus katram čukstējusi, ka nepieciešams izbalsot Žani Grīvu.
Savukārt kopīgas konspiratīvas sanākšanas notika tieši RS kongresa priekšvakarā. Šajās sanāksmēs, kas lielākoties norisinājās Vizmas Belševicas un Gunāra Priedes dzīvokļos, jaunie rakstnieki vienojās, kas ar ko runās, sastādīja rīcības programmu un ieskicēja vēlamo valdes sastāvu.
Viss tika rūpīgi izplānots, lai vēlēšanu dienā bez liekām sarunām viss izdotos.
Gunārs Priede atceras brīdi, kad gandrīz viņi tikuši pieķerti, jo pēdējās sanāksmes laikā vēlā vakara stundā pie viņa mājās ieradās daži konservatīvās rakstnieku paaudzes pārstāvji.[4] Tieši Priedi jaunā opozicionārā paaudze bija izraudzījusies par valdes pirmo sekretāru, bet tas kļuva zināms LKP, un laikā starp septembri un decembri bija mēģinājumi ietekmēt Priedi, ko viņš pats atceras kā "biedēšanu, šantažēšanu un apstrādāšanu".[5] Kritizēja viņa radošo darbību, kuluāros notika dažādas sarunas par iespējamām sankcijām u. tml. Vienlaikus Priedi pēc LKP CK sekretāra Augusta Vosa rīkojuma decembra sākumā iecēla par LPSR Kinematogrāfistu savienības valdes pirmo sekretāru. Tādējādi Priede vairs nevarēja kļūt par RS valdes pirmo sekretāru.
Taču tas nemazināja jauno rakstnieku pretošanās centienus. Tie parādījās ne tikai valdes vēlēšanās, bet arī kongresa referātos un debatēs, kurās bija izteikti jūtama jaunās paaudzes opozīcija esošās valdes vadības stilam un LKP CK nostādnēm. Ar valdes darba, padomju kultūras, sociālpolitisko jautājumu un cenzūras kritiku uzstājās Imants Auziņš, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Harijs Heislers, Gunārs Priede, Zigmunds Skujiņš u. c. Izskanēja aicinājums reabilitēt agrāk ideoloģisku iemeslu dēļ kritizētos autorus un viņu darbus, pārvērtēt literatūras uzdevumus, kā arī latviešu literatūras mantojumu. Piemēram, dzejnieks Ojārs Vācietis netieši vērsās pret Arvīda Pelšes iniciēto Jāņu aizliegumu. Viņš iestājās arī par atklātību gan sabiedrībā, gan literatūrā, adresējot vāji slēptu kritiku atsevišķiem RS valdes locekļiem:
"Reabilitācija, kas ir izsludināta nevainīgiem cilvēkiem, kas cieta nevainīgi, tā vēl nav pietiekama reabilitācija. [..] Medaļas otra puse ir nosodījums tam, kas darīja to – spiests vai nespiests. Tas ir sirdsapziņas jautājums."[6]
Drosmīga bija arī dzejnieka Valda Artava uzstāšanās, kritizējot padomju cenzūru: "Bērnībā vecāki mani biedēja ar kaut kādu vecīti. Ja neklausīšot, viņš atnāks un paņems mani ciet. Tagad redaktori mani biedē. [..] Kas ir šis dīvainais vecītis? Varbūt viņu vajag demonstrēt? Varbūt mēs esam viņu paši izgudrojuši, tāpat kā ticīgie dieviņu, un tagad nezina, kā tikt vaļā."[7]
Kongress vainagojās ar piecu dogmatiskāko RS valdes locekļu nepārvēlēšanu. Jaunievēlētajā valdē divas trešdaļas veidoja jaunās paaudzes rakstnieki. Par RS valdes pirmo sekretāru kļuva Alberts Jansons, par sekretāriem – Ilgonis Bērsons un Imants Ziedonis. Tas izraisīja neapmierinātību LKP CK. Jaunās valdes sastāvs tika apšaubīts un uzskatīts par pārpratumu. Gunārs Priede atceras: "Tika runāts par to, ka ir darbojušies pretpadomju elementi, kas ir izbalsojuši laukā pārliecinātos komunistus un ka tagad tas viss tiks izmeklēts un būs jāsauc pie atbildības tie elementi."[8] Izskanēja arī LKP CK rosinājums sarīkot jaunas valdes vēlēšanas. Tomēr tas nenotika. Iepriekšējās valdes locekļi, nespējot samierināties ar vēlēšanu iznākumu, pakāpeniski nonāca arvien lielākā konfrontācijā ar jauno RS valdi.
Latvijas Padomju Rakstnieku savienības 5. kongresa iznākums bija pagrieziena punkts latviešu literatūras attīstībā.
Vairāki laikabiedri atzīst, ka pēc 1965. gada RS pakāpeniski sāka veidoties par radošās inteliģences patvērumu un intelektuālās dzīves centru. Pretēji organizācijas sākotnējam mērķim tā arvien vairāk mēģināja pārvarēt ideoloģiskos ierobežojumus. Kompartijas funkcionāriem nācās rēķināties ar jauno RS vadību un rakstnieku paaudzi, kas ieņēma arvien lielāku lomu arī sabiedriskajos procesos. Jaunā rakstnieku paaudze turpmāk spēlēja divējādu spēli – gan uzturot attiecības ar partijas nomenklatūru, gan respektējot un aizsargājot RS biedru radošo darbu.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
