Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Ūdens nav mans elements, man tuvāka ir zeme. Bet tai blakus vienmēr vijusies maza urdziņa, tā vienmēr izvirdusi dzidru avotu, to ietinusi upe, to uz pusēm dalījusi upe, kuru nevar pārpeldēt. Ūdens ir Mairas elements, tā man liekas. Tāpēc šīs "Literatūres" pieturvietas ir baseins, aka, upe, purvs, tvaiks, cita upe un jūra.
Man Maira ir mītisks tēls. Viņa gan šādas runas necik nopietni neņemtu, es varu iztēloties viņas ironisko smaidu, klausoties, kā es svētā nopietnībā runāju par viņu kā par granītā vai marmorā izkaltu pieminekli.
Man liekas, viņa drīzāk būtu ar mieru kļūt par betona nāru blakus betona Poseidonam mazpilsētas baseinā.
Mairā bija kas pamatīgs, kas grods. Un viņa, šķiet, bija pirmais cilvēks, kuru dzirdēju pasakām šo vārdu, kuru kā īpašības vārdu lieto gandrīz tikai dzejnieki. Bet lietvārds "grodi" piedien akai, tās ir akas apaļās sienas. Pa ceļam uz savu bērnības aku no Martas uzzināju vēl vienu akai nozīmīgu vārdu – nēši. Aina ar vecīti, kura uz pleciem nes kārti, kuras galos ir spaiņi, ir viena no nejaušajām un varbūt tāpēc nozīmīgajām bērnības atmiņām, kuras tagad ieguļ vienā vārdā. Sieviete ar nēšiem ir ietilpīgs tēls, kurš ļauj prātot par līdzsvaru, par nastu, par ietiekšanos dzīlēs, kurās rodams veldzējums. Maira stāstīja par dzejniekiem, kuri dara vienkāršu maizes darbu, kas neprasa pārāk daudz un pārāk daudz nedod, bet atļauj brīvību, lai varētu rakstīt,
tāpēc arī dzejnieks, arī dzejniece man šķiet kā cilvēks, kas iet pa dzīvi ar nēšiem mugurā – vienā spainī visas mazās un pazīstamās lietas, otrā spainī lielie un svarīgie vārdi.
Bet vienā brīdī izrādās, ka viela abos ir viena un tā pati – jo kurā no spaiņiem tu sēdināsi savu bērnu? Kurā no spaiņiem rūpes par dārzu un ūdens ņemšanu no akas?
Es neskaidri atceros vienu Mairas dzejoli, kuru vairs nevaru atrast, tajā ir apmēram tādi vārdi – cilvēks iet laipodams kā purvā no ciņa uz cini, pakrīt un ceļas, un tas tad arī ir tas cilvēks, tas, kurš pakrīt un ceļas. Pārstāstot dzejoli, tas kļūst par savu ļaunāko ienaidnieku – aforismu. Un tomēr, jaunībai var piedot domu graudu uzlasīšanu, it īpaši, ja tie nāk no tik skopa avota. Maira nebija vecāks un gudrāks cilvēks, kas to vien gaida, kad varēs pastāstīt jauniešiem, kā jādzīvo. Es nezinu, vai viņa pati zināja, kā jādzīvo. Bet man liekas, ka tikai no šādas neziņas var sākties dzejolis. Rakstīšana ir klauvēšana necerot, ka atvērs.
Pie Mairas ik pa laikam nolaidās eņģelis, un es varu iedomāties, kā viņi abi sēž virtuvē, Maira ada, eņģelis smaida un šūpo kājas. No viņu tējas krūzītēm vijas garaiņi, Maira neko viņam neprasa. Eņģelis un cilvēks visu nakti spēlē dambreti un pret rītu atvadās.
